Sieviete ar apgriezieniem

2015. gada 30. janvāris 00:00

4283

Gulbenietei Dzintrai Ločmelei ideju, lai dzīve būtu krāsaināka, netrūkst

Iepazīstot gulbenieti Dzintru Ločmeli, atliek vien iesaukties, ko tik viņa nedara! Viņai ir savs uzņēmums, kad gribas adrenalīna devu un izjust brīvības garšu, Dzintra sēžas uz “moča”, vada “Figūras draugu” grupu, lasa grāmatas, aizraujas ar psiholoģijas pasaules izpēti, savukārt ziemā ķeras pie rokdarbiem. Viņa ir sieviete ar apgriezieniem.
Pirms desmit gadiem Dzintra kopā ar vīru ieradās Gulbenē no Alsviķiem, jo vīram tur vairs nebijis darba. Lai izdzīvotu, darījuši dažādas lietas. Iepirkuši metālu un ogas. Ogas arī lasījuši. “Ja nav izglītības, citādāk nevar. Man bija sapnis pēc skolas beigšanas iestāties Policijas akadēmijā, bet nesanāca. Vecāki nevarēja iedot naudu mācībām, jo mēs bijām seši bērni ģimenē, arī vīrs nāk no sešu bērnu ģimenes, un viņa vecāki nomira tad, kad viņš vēl bija jaunietis. Bet tagad es mācos, tagad varu to atļauties. Studēju Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Alūksnes filiālē darba aizsardzību, bet pērn Juridiskajā koledžā ieguvu personāla speciālista profesiju. Man patīk mācīties, jo tā ir komunikācija ar citiem cilvēkiem, apmainīšanās ar dzīves pieredzēm, idejām,” stāsta Dzintra un piebilst, ka viņai ideju, ko darīt, netrūkst.
Viņai un arī vīram katram ir nodibināts savs mikrouzņēmums. Vīram ir uzņēmums, kas nodarbojas ar mežizstrādi. “Savukārt es esmu uzrakstījusi projektu “Altum”. Man ir iegādāta tehnika, transports, ziemā tīrām sniegu privātajām un juridiskajām personām, vasarā – darbs būvlaukumos,” stāsta Dzintra, kura kā uzņēmēja ir pārliecinājusies, ka vissarežģītāk biznesā ir tieši ar darbiniekiem. Liela problēma esot alkohols. Dzintra piebilst, ka algas saviem darbiniekiem var samaksāt, nodokļus arī. “Neko sev tādu ekstrā nevaram iegādāties, vienīgi “močus” sev nopirkām,” saka uzņēmēja.
Šovasar paliks četri gadi, kopš Dzintra ieguvusi motociklista tiesības. Bet stāsts par “močiem” aizsācies šādi – kopā ar vīru bija aizbraukuši pie draugiem uz Rēzekni, viens no draugiem braucis ar motociklu. Tad arī nodomājuši, kāpēc gan viņi tā nevarētu? Abi iestājušies kursos, nokārtojuši tiesības. Sākumā motociklu, nopircis Dzintras vīrs. “Es sapratu, ka aizmugurē sēdēt negribu. Tas man likās bīstami. Arī tagad, kad pati braucu ar savu motociklu, nevienu sev aizmugurē nevedu,” saka Dzintra, kurai, braucot ar “moci”, patīk izjust brīvību un adrenalīnu, bet saprātīgā daudzumā. “Nav noslēpums, ka mēs reizēm pārkāpjam ātrumu, bet ir jāsaprot, ka katru reizi, kad uzkāp uz motocikla, esi atbildīgs par to, ko dari,” zina teikt Dzintra.
Nesen notikusi Gulbenes novada motociklistu sanākšana kopā. Apsprieduši, ko šogad darīs. Esot doma par kopīgiem braucieniem pa Latviju. Viņas tālākais galamērķis, kur devusies ar “moci”, esot bijusi Rīga. “Ar manu “moci” var braukt stundu, pusotru, bet, ja jānobrauc sešas stundas dienā, tad tas ir fiziski smagi. Rokas sāp,” atzīst Dzintra.
Viņa ir pārliecināta, ka ģimenē gan vīram, gan sievai noteikti ir jārod kopīgas intereses, jo bērni nebūs tie, kas piepildīs visu sievietes dzīvi. Kādu laiku tā būs, bet viņi aizies savā dzīvē un mātēm viņi būs jāpalaiž. “Tātad visu mūžu ar vīru arī veido kopējas intereses, seksuālo pievilcību, lai arī pēc bērnu aiziešanas savā dzīvē būtu viņam interesanta,” saka Dzintra.

Tā kā Dzintrai galvenokārt sanāk būt vīriešu lokā – gan mājās, gan darbā, tad, kā viņa pati atzīst, savu sievišķību attīsta, piemēram, ar rokdarbiem. Ziemās viņa aizraujas ar izšūšanu krustdūrienā. “Izšuju gleznu un nolieku to kastē, lai stāv, jo man patīk pats process,” stāsta Dzintra.
Krāsas viņa izvēlas pēc sajūtām. Katrai krāsai ir sava nozīme. Sarkanā ir enerģijas krāsa. Pērn viņai trūcis enerģijas, tad šuvusi sarkanas rozes, vēlāk “paķēra” dzeltenā prieka krāsa un tad tapa tādas pašas dzeltenas rozes, bet tagad strādājot uz pelēka fona ar baltu krāsu, kas, viņasprāt, ir svētības krāsa. Kādreiz Dzintrai nepatika ravēt, taču tagad par šo nodarbi viņa jūsmo. Viņa jūt nepieciešamību, kā pati atzīst, “sazemējumam ar zemi”. Ir iegādāts neliels zemes gabals Gulbenes pierobežā. “Es speciāli cēlos pulksten piecos vai sešos, lai dotos ravēt. Man tas iepatikās! Man patīk šādas vienkāršas lietas – izšūšana, ravēšana - tās mani piepilda. Tā ir sava veida meditācija,” viņa saka.

Viņai ir sava pieredze un zināšanu bagāža attiecībā arī par svara vērošanu. Pati izgājusi tam visam cauri, tāpēc labprāt dalās zināšanās ar citiem, kuru problēma ir liekais svars. Dzintra domā, ka sievietēm pēc 30-35 gadiem iestājas sevis pašizzināšanas posms, kad pārvērtē to, ko ir sasniegušas savā dzīvē. Viņas vecākajam dēlam Ričardam ir 16 gadu, jaunākajam Pēterim - 9 gadi. Ar vīru Andri viņa ir kopā kopš 18 gadu vecuma. “Ilgs laika posms. Esmu sasniegusi kaut ko ģimenē, man ir bērni. Bet es pati kā sieviete? Ko esmu tādu izdarījusi? Tad sāku lasīt psiholoģiska satura grāmatas. Katrai sievietei, kura grib sevi izzināt, stimulēt savu gribasspēku, ir jālasa pašizzinošas, psiholoģiska rakstura grāmatas,” uzskata Dzintra un piebilst, kad galvā viss ir sakārtojies, vairs nenotiek mētāšanās - tieva vai pēc laika jau atkal dūšīga, kam pāri gājusi arī viņa pati. “Iestājas stabilizācijas posms, kad esi sapratusi, ko gribi, ko vari panākt un kā sevi motivēt,” saka Dzintra, kura nekad nav ieturējusi nevienu diētu un uzskata tās par muļķībām. “Ja kāds grib sev darīt pāri, tad lai dara, bet organisms atriebsies.” Viņa kalorijas neskaita, bet zina, ka viss vērtīgais slēpjas vienkāršībā. Neko nevajagot izdomāt, jo vienkāršāk, jo labāk. “Tāpēc, ka veselība ir harmoniskas dzīves pamats. Aicinu sievietes, kas ir nolēmušas būt slaidas, šo mērķi neatstāt uz vēlāku laiku, bet sākt tagad, šodien un uz to mērķtiecīgi tiekties, tad arī rezultāti būs,” saka Dzintra.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Sieviete ar apgriezieniem

Kategorijas