Lēciens nezināmajā

2015. gada 3. februāris 00:00

(Turpinās no 27.janvāra laikraksta, nobeigums)

Mani gaidīja darba meklēšana, un laiks parādīs, kas ir kas. Par sargsuni es te nebūšu! Man ir sešas nedēļas, un mana nākotne ir miglā tīta. Par bērniem es domāju ik brīdi un baidījos, ka nesastrādāju kādas muļķības, ko nāksies nožēlot. Piemēram, es varēju jau rītā atgriezties Latvijā, uztaisīt varenu skandālu ar greizsirdības pieskaņu, strīdā iesaistīt arī vīru, taču es biju pēc izglītības pedagoģe un pratu emocijas saturēt. Mans mērķis nebija saistīt savu dzīvi ar šo Ļenu un viņas nožēlojamo pajumti, un mēs abas vienlaikus pametām sarunu telpu, nemīlīgu, bezgaumīgi iekārtotu istabu. Jau vistuvākajā laikā mums mītni uzteica, taču dažas dienas mēs vēl bijām viņas varā un savam vīram ar jautājumiem es neuzmācos.
Uz brīdi pavēros dārziņā, ko ierobežoja no visām pusēm mūra sēta un ēku sienas. Akmens flīzes norobežoja nepļautas zāles laukumu ar izvilktām veļas žāvējamām auklām. Pie mūra atradās daži puķupodi, kuros par savu dzīvību cīnījās daži tomātu stādi un puķes, kas, liekas, lūdza: atbrīvo mani no šīs pieticības, pelēcības un izcel gaismā! Gar mājas sienu atradās daži veci katli. Tiem blakus bija nolikts koka sols. Cik varēja saprast no stikla burkas ar izsmēķiem, te bija smēķētava. Līdz šim man ārzemes saistījās ar sakoptību, zināmu eleganci un komfortu. Neko tādu, izņemot labiekārtoto, ērto autobusu, ar kuru atbraucu uz šo pasaules galu, es neredzēju. Acīmredzot to izsapņoto pasauli, kas saucās Anglija, es iepazīšu vēlāk.

Septītā lapa – pirmās dienas svešumā
Nekas nebija tā, kā biju iedomājusies. Cik tagad man muļķīgi liekas mani maldīgie priekšstati: labklājības zeme, augstas kultūras zeme! Tā kultūra, kas bija Anglijā, nebija šinī pilsētiņā, kurā mita meln-strādnieki un tādi paši laimes meklētāji, kāda biju es. Tikai daudz vēlāk es sāku iepazīt lietu būtību Anglijā, satiku cilvēkus, kas patiesi dzīvoja apskaužami labi, kas saprata mūs – iebraucējus - un centās izprast atbraucēju problēmas, cienīt to zemi, no kurienes ieradās lētais darbaspēks, un mūs pieņemt. Daudz ko es sapratu vēlāk, pat pēc vairākiem gadiem. Saprašana nāca ar grūtu darbu, izglītības iegūšanu un tad izsišanos citā vidē.
Ar tagadējo pieredzi un smaidu atceros nenozīmīgus sīkumus, ar kuriem saskāros pirmajās dienās. Tad pat gludekļa iztrūkums vīra pagaidu mītnē man nozīmēja pasaules galu, nerunājot par neierasto lielveikalu produkciju, cenām un sadzīvi. Labākais, ko atceros no pirmajām dienām, bija iepazīšanās ar sev līdzīgām sievietēm, laimes meklētājām. Ļoti bieži brīvā laika nosišana viņām saistījās ar televīzijas skatīšanos. Labākais bija tas, ka vienai strādniecei no Lietuvas ar privātu “busiņu” bija atvests satelīta šķīvis, kas rādīja zaudētās dzimtenes televīzijas programmas, un tas radīja ilūziju, ka tepat aiz loga ir tā zeme, kura skaitījās pamesta uz neilgu laiku. Tuvāk iepazinos ar vistu fabrikā strādājošajām Lidu un Taņu. (Arī es sākumā dabūju darbu tieši šinī – vistu – fabrikā.) Lidai varēja būt ap gadiem piecdesmit, bet Taņai - kādi gadi desmit mazāk. Lida vairāk atgādināja grāmatvedi. Arī Taņas koptā āriene, trauslums un runas veids disharmonēja ar viņas pašreizējo nodarbošanos. „Ak Dievs, viņas ir tādas pašas kā es,” pie sevis nodomāju. ,,Mēs te peramies kā vistas pa pakulām, kamēr ne mūsu zināšanas, ne erudīcija un prasmes dzimtenē nav vajadzīgas.”
Abas manas likteņa biedrenes bija lietuvietes, un mēs centāmies saprasties krieviski. Lidai mājās bija palikusi meita, un viņa pati nesen kļuvusi par vecmāmiņu. Jau pirmajā dienā es skaipā iepazinos ar kuslo, vēl tikai mēnesi veco mazbērniņu, un visas runas agrāk vai vēlāk viņu atkal aizveda pie tēmas par mazulīti. Es viņu ļoti labi sapratu, jo cietu no tām pašām dvēseles sāpēm. Skaidrs, ka lielo daļu no nopelnītā viņa pārsūtīja tuviniekiem, kuri bija bez pastāvīga darba. Taņai Lietuvā bija ģimene – vīrs un jau pieaugusi meita. Viņa Anglijā strādāja jau septīto gadu. Braucieni divas reizes gadā ciemos pie ģimenes diezin vai varēja noturēt laulības saites, un viņa domāja, ka arī vīram jābrauc šurp brīvprātīgajā trimdā. Viņas vīrs tirgojās ar apģērbiem, reizēm lietotajiem, citreiz leišu ražojuma. Patiesībā tur iegādātos apģērbus viņš veda uz Latviju un pārdeva. Par nopelnīto nācās uzturēt automašīnu, segt savu eksistenci un Die’s vien zinot, uz ko cerēt.

Astotā lapa – nepabeigtā lapa
Nekas nebija tā, kā biju iedomājusies. Cik tagad man muļķīgi liekas mani maldīgie priekšstati: labklājības zeme, augstas kultūras zeme! Tā kultūra, kas bija Anglijā kopumā, nebija šinī pilsētiņā, kurā mita melnstrādnieki un tādi paši laimes meklētāji, kāda biju es. Tikai daudz vēlāk es sāku iepazīt lietu būtību svešatnē, satiku cilvēkus, kas šeit dzīvoja pārticībā, kas saprata mūs – iebraucējus - un centās izprast mūsu problēmas un cienīt to zemi, no kurienes ieradās lētais darbaspēks, un mūs pieņemt. Daudz ko es sapratu vēlāk, pēc vairākiem gadiem. Saprašana nāca ar grūtu darbu, izglītības iegūšanu un tikai tad izsišanos citā vidē.

(Materiāli ņemti no sarakstes ar radinieci Ilzi, autore sola drīzumā stāsta turpinājumu.)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Lēciens nezināmajā

Kategorijas