Mācīt un mācīties - ierakstīts zvaigznēs

2015. gada 6. februāris 00:00

959

Mācīt un mācīties - ierakstīts zvaigznēs

Sarmīte Nikandrova atzīst, ka šodien, strādājot skolā, skolotājam ir jābūt misijas apziņai

Sarmīte Nikandrova par skolotāju strādā jau 38 gadus. Viņas darbs rit Stāmerienas pamatskolā, audzinot sākumskolas skolēnus, kā arī mācot latviešu valodu un literatūru pamatskolas klasēs. Skolotāja izaudzinājusi daudz bērnu, kas kur nu kurš devušies plašajā pasaulē.
Runājot par profesijas izvēli, Sarmīte spriež, ka, iespējams, tā zemapziņā viņai nosēdusies vēl bērnībā. “Tagad tiek daudz runāts par karjeras izglītību un to, ka profesijas izvēle notiek jau līdz septiņu gadu vecumam, iespējams, līdzīgi bijis arī ar mani,” vērtē skolotāja. Viņai patika mācīties, un skolas gadus atceras labprāt. Sarmīte pirmos septiņus gadus mācījās Gulbīša vidusskolā, bet bērnība pavadīta Virānes pusē. Pēc tam ģimene pārcēlās uz Liteni, un pamatskolu viņa pabeidza tur. Vēlāk Sarmīte mācījās Gulbenes vidusskolā, pēc kuras devās studēt uz Viļa Lāča Liepājas Valsts pedagoģisko institūtu. Tuvojoties laikam, kad jāizvēlas nākotnes specialitāte un izvēloties starp sākumskolu, latviešu valodu un literatūru un sportu, Sarmītes izvēle tomēr beigās kritusi par labu sākumskolas skolotāja specialitātei. Tiesa, arī latviešu valodu un literatūru viņa māca. Vienmēr arī sportojusi, piedalījusies sacensībās, tagad gan vairāk kļuvusi par līdzjutēju.
Sarmītei patīk savs darbs. Protams, šodien strādājot skolā, ir jābūt arī misijas apziņai. “Visādi ir bijis, arī ļoti grūti, likās - iešu prom, meklēšu kaut ko citu, bet tad mierīgi pasēdi, apdomājies, rodas spīts, ka es varu un nekur neiešu. Tā tie gadi ir pagājuši! Bieži esmu arī domājusi, varbūt vajadzēja izvēlēties citu profesiju, bet nevaru izdomāt, kas tas varētu būt bijis. Mana mamma gribēja, lai eju mācīties ekonomiku. Viņa pati visu mūžu nostrādāja par grāmatvedi. Es teicu – pasarg’ Dievs, nekad! Sēdēšu caurām naktīm pie papīriem, un priekšā būs vienīgi cipari. Es gan tagad nevaru teikt, ka man to papīru ir mazāk, varbūt nav tik daudz skaitļu, vairāk ir vārdi, burti, teksti. Un arī naktīs nereti gadās strādāt, kur tad nu vēl pa vakariem, lai sagatavotu stundas. Sākotnēji gatavošanās bieži vien ieilga līdz ļoti vēlam vakaram, taču, jo vairāk gadu ir nostrādāts, jo citādāk proti sakārtot savu darbu. Tā ir pieredze!” atzīst Sarmīte. Protams, viņa uzsver, ka nepārtraukti ir jāapgūst daudz jauna, jāmācās. “Kādā nometņu vadītāju salidojumā mums bija iespēja tikties ar astrologu. Viņš izstrādāja astroloģisko karti. Pirmais, ko astrologs man pavaicāja – jums patīk mācīties? Jā, skolotājam ir visu laiku jāmācās! Un tas laikam tiešām man ir bijis ierakstīts zvaigznēs.”
Stingra skolotāja
Pirmajos darba gados Sarmīte strādāja Kalnienas pamatskolā, bet pēc tam - skolā Stāmerienā. Viņa priecājas, ka ir iespēja strādāt mazā lauku skolā. Šeit visi cits citu zina, visi jūtas vienoti, kā vienā lielā ģimenē. Par bērniem runājot, skolotāja saka, ka ir grūti pateikt, kā kuram bērnam ir labāk mācīties – vai tad, kad klasē ir maz vai daudz bērnu, tas viennozīmīgi būs atkarīgs no paša bērna, taču, iespējams, ka, mācoties klasē ar mazāku bērnu skaitu, visi bērni (arī slinkākie) tomēr apgūs vairāk, jo skolotājs katru varēs izsaukt vairākas reizes. “Par sevi varu teikt, ka esmu stingra skolotāja, to atzīst arī bērni. Bērniem nekad neesmu slēpusi, ka arī man reizēm patīk paslinkot un patika to darīt arī skolā, tomēr – ja kaut kas ir jādara, tad jādara, citādi nevar! Es esmu stingra pret visiem, un, jo pazīstamāks ir cilvēks, jo viņam grūtāk klājas. Laikam atbildība kļūst lielāka. Man ir divi dēli, jaunākais dēls mācījās manā audzināmajā klasē. Man šķiet, viņam nebija viegli. Rezultātā - vecākās klasēs es vēl nezināju, ka viņš ir izdarījis kādus nedarbus, bet viņš jau atnāca un visu izstāstīja.”

Sarmīte atzīst, ka gadu gaitā ir krietni mainījusies bērnu attieksme pret skolu, viņu intereses, taču, ja skolotājs mainās līdzi laikam, tad var atrast kopīgu valodu. “Ir jākļūst par domubiedriem. Ja izdodas ar bērnu parunāt kā līdzīgam ar līdzīgu, tad viss ir kārtībā, bet, ja mēs, skolotāji, nezinām, ko bērns domā, mūsu doto viņš neņems pretī. Tā ir diezgan liela māksla - atrast ar bērniem kopīgu valodu,” atzīst Sarmīte. “Mūsu skolā bērniem ļoti patīk fiziskās aktivitātes. Man pašai ir spēļu-rotaļu pulciņš. Ar šādām sporta aktivitātēm, spēlēm ir izdevies arī vienu otru bērnu kaut uz dažām stundām ieinteresēt un atraut no datora, un tas ir labs rezultāts.” Protams, bērni jāmāk piesaistīt arī mācībām, jārada interese par zināšanām. Sarmīte atzīst, ka ir jāspēj atrast kāds interešu punkts, kas bērniem patīk, piesaista, un tad, darbojoties ap to, ir jāvij visi darbi. “Turklāt ir jāstrādā kopā ar vecākiem. Skolotājs viens pats nebūs darītājs. Un vecākiem un arī bērniem ir vajadzīga liela pacietība, uzņēmība, bez šīm gribas īpašībām neko nevar paveikt.”

Protams, arī Stāmerienas pamatskola raizējas par skolēnu skaita samazināšanos. Runājot par reformām izglītības sistēmā, Sarmīte spriež, ka pareizo risinājumu būs grūti atrast. “Nekad izglītības sistēma un mācību process nav bijis ideāls. Un kas vispār ir ideāls, kura joma ir ideāla? Vienmēr būs kaut kas, ko var attīstīt un uz ko tiekties. Vērojot, kā šobrīd pilsētā notiek skolu reforma, man ir cerība, ka laukos pamatskolas tomēr paliks, ka likvidācijas process pilnībā nenotiks. Tiesa, joprojām atklāts paliek jautājums, vai skolām būs bērni. Arī mūsu skolā ir tukšas klases un nekas labāks droši vien nav gaidāms. Dzimstība ir ļoti zema. Taču viss ir pakārtots cits citam – ja nav darba, nav naudas, un, ja jauni cilvēki aizbrauc, tad dzimstības šeit, laukos, arī nebūs. Tas ir tāds apburtais loks!”
Lai atpūstos no ikdienas darbiem, Sarmīte cenšas atrast laiku tikai sev. “Mana papildspecialitāte ir mājturības skolotāja pamatskolā. Ziemā man ļoti patīk nodarboties ar rokdarbiem, jo īpaši ar adīšanu, toties vasarā mana aizraušanās ir dārzs un ziedi,” atklāj Sarmīte. Viņa ir cilvēks, kas iesaistās dažādās avantūrās, cenšas atklāt kaut ko jaunu. “To varu attiecināt ne tikai uz ikdienas gaitām, darbu, bet arī uz saviem hobijiem. Piemēram, man patīk, ja visu vasaru dārzs ir ziedošs. Ja kādā brīdī tā nav, ņemu rokās katalogus, skatos un meklēju internetā, grāmatās, kādus ziedus vai košumkrūmus var iestādīt, lai arī tukšajā periodā dārzā viss zied. Mani visu laiku dīda nemiera gariņš, neļaujot sēdēt mierā! Bet tā man ir arī lieliska atpūta pēc garīgās slodzes.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mācīt un mācīties - ierakstīts zvaigznēs

Kategorijas