No Kipras saules Latvijas ziemā

2015. gada 6. februāris 00:00

1474

Latviete Sanita Zača un viņas dzīvesbiedrs grieķis Romāns Kilinkaridis savu nākotni vēlas veidot Latvijā

Jau mēnesi Gulbenē Latvijas ziemu izbauda Sanita Zača, viņas dzīvesbiedrs Romāns Kilinkaridis un viņu mazais 11 mēnešus vecais dēlēns Anas-tasioss. Ģimene no saulainās Kipras nav atbraukusi tikai tāpēc, lai apciemotu Sanitas mammu Ivetu Krūmiņu, bet lai te paliktu un dzīvotu, Gulbenes tuvumā iegādātos zemi un paši savām rokām uzbūvētu māju.
Ar Sanitu un mazo Stasiku, kā puisēnu sauc viņa mīļie cilvēki, tikāmies vecmāmiņas Ivetas darba vietā Gulbenes novada bibliotēkā. Romāns tobrīd atradās darbā uzņēmumā „Gaujas koks”. Kamēr Stasiks cītīgi mēģināja ieviest kārtību plauktos pēc sava prāta, ar Sanitu, kura Kiprā nodzīvojusi gandrīz desmit gadus, runājām par to, kas laikā, kad visi lielākoties pamet Latviju, viņai licis izšķirties par labu dzimtajai pilsētai.
Sanita uz Kipru devās darba meklējumos, lai nopelnītu naudu dzīvoklim un mācībām. Sākotnēji plānotais pusgads ieildzis desmit gadu garumā. Kiprā viņa strādājusi vairākos darbos, bet pēdējie četri gadi saistīti ar darbu tūrisma aģentūrā, kur Sanita pārliecinājusies, ka iepazīt Kipru ierodas ļoti daudz tūristu arī no Latvijas.
„Braukt uz Latviju izlēmām tad, kad piedzima dēliņš. Kiprā mums blakām nebija neviena radinieka. Bērnudārzā tur pieņem bērnus tikai no divu gadu vecuma, bet bērna kopšanas atvaļinājums māmiņām Kiprā ir tikai četri mēneši. Tad jāsāk strādāt. Tas nozīmē, ka privāti ir jāmeklē auklīte. Lielākoties par auklēm tur strādā filipīnietes un vjetnamietes. Man bija iespējams pārliecināties, kā viņas strādā, tāpēc no šī pakalpojuma atteicos. Kiprā arī ekonomiskā situācija vairs nav tāda, kā agrāk. Viss mainījās tad, kad Kipras mārciņu nomainīja eiro un sākās problēmas ar Krieviju,” stāsta Sanita. Viņa salīdzina, ka kipriešu mentalitāte no latviešu mentalitātes ļoti atšķiras. „Kiprieši uzskata, ka Kipra – tā ir visa pasaule. Šim uzskatam ir pakārtotas arī visas viņu rakstura īpašības. Lielākā daļa kipriešu nemaz nav bijuši ārzemēs. Kāpēc kaut kur braukt, ja Kipra ir tūrisma zeme, kuru iepazīt brauc visu valstu tūristi? Kiprieši ir ārkārtīgi draudzīgi, viesmīlīgi un izpalīdzīgi,” to sakot, Sanita atļaujas būt arī kritiska, piebilstot, ka latvieši daudz ko varētu no kipriešiem pamācīties. „Kiprā nav zagļu, jo kiprieši nezog. Tur uz ielas droši var atstāt bērnu ratiņus, var neslēgt dzīvokli. Diemžēl zog iebraucēji,” stāsta Sanita. Viņa atzīst, ka abi ar vīru pirmajā mēnesī izjutuši kultūršoku. „Kiprā kultūras līmenis ir daudz augstāks. Pirmā rūgtā pieredze par šejieni mums radās, apmeklējot kafejnīcu, kur bija daudz piedzērušos apmeklētāju. Tika sistas glāzes, izcēlās kautiņš. Droši vien bijām izvēlējušies apmeklējumam nepiemērotu dienu, kad Gulbenē norisinājās rallijs. Kiprā vīnu ir iespējams nobaudīt uz katra stūra, bet dzērāju tur nav. Cilvēki mierīgi atnāk atpūsties uz kafejnīcu,” salīdzina Sanita.

Kipras viesmīlība, saule un jūra Sanitu savedusi kopā ar Stasika tēti Romānu, kurš pēc tautības ir grieķis, lai gan dzimis Gruzijā un 16 gadu vecumā kopā ar vecākiem pārcēlies uz Grieķiju. Romāna tēvs ir grieķis, bet mamma – gruzīniete. Romānam saglabājies daudz bērnības atmiņu par Gruzijā pavadīto laiku. Lai gan Latvijā nav tādu kalnu kā Gruzijā, kopā ar Sanitu pirmo reizi atbraucot ciemos uz Gulbeni, viņam te jau iepaticies. Romāns ir gatavs visu savu turpmāko mūžu saistīt ar Latviju, Sanitu un mazo dēliņu.
„Vienīgā problēma, vai sapņus ļaus piepildīt apstākļi,” domīgi bilst Sanita. Kopš 16 gadu vecuma Romāns strādā celtniecībā un ir būvējis mājas, sākot no pamatiem līdz pēdējai naglai jumta korē. Savstarpējās sarunās ģimenes lokā Romāns izteicies, ka būtu ārkārtīgi priecīgs, ja varētu strādāt savā profesijā. „Romānam ir nācies strādāt ļoti smagi, jo Kiprā mājas būvē no betona. Vīram šobrīd patīk maiņu darbs arī „Gaujas kokā”, bet redzēsim, kā būs tad, kad saņems pirmo algu. Es centos viņu noskaņot, ka tā nebūs ļoti liela. Grieķu vīriešiem ir ārkārtīgi svarīgi, lai viņi varētu nodrošināt savu ģimeni. Ja ģimenei kaut kā pietrūks, tad grieķis neskries un nežēlosies, bet domās pats, kā visu atrisināt. Kiprā bija viegli sameklēt vēl kādu papildu darbus, bet kā būs šeit?” prāto Sanita. Šobrīd viņa nedomā, ka varētu braukt atpakaļ uz Kipru, bet atkal iekarot jaunu valsti arī neesot spēka. „Gribas, lai dēliņš izaug Latvijā, lai vīrs te jūtas kā mājās. Abi sapņojam, kā dosimies uz mežu sēnēs un ogās, kā zvejosim zivis un rosīsimies pašu celtajā siltumnīcā, jo būtībā neesam pilsētas dzīvokļa dzīvotāji. Vienīgais, ko šeit izjūtu jau pirmā mēneša laikā, ir tas, ka visi draugi ir palikuši Kiprā. Labi, ka ir internets, tāpēc savstarpēji katru dienu varam sazināties tāpat kā agrāk. Daudzi tur netic, ka esam nolēmuši te palikt, un bilst, ka pietiek atpūsties Latvijā, lai braucam atpakaļ,” smaida Sanita. Viņa ļoti gribētu rast iespēju strādāt darbu, kas būtu saistīts ar tūristu uzņemšanu, bet pagaidām tādas iespējas nesaskata.

Jaunajai ģimenei jau ir nācies sastapties ar pirmajām problēmām, tāpēc Sanita uzskata, ka Latvijā izdaudzinātais reemigrācijas plāns pastāv tikai ierēdņu kabinetos uz papīra. „Diemžēl ne Latvija, ne arī mūsu Gulbene vēl nav gatava ārvalstu tūristu un atbraucēju uzņemšanai. Ko konkrēti Gulbene ir gatava piedāvāt cilvēkiem, kuri atgriežas atpakaļ dzimtajā pilsētā? Mēs saskārāmies ar to, ka cilvēki pie mums negrib sazināties krieviski, lai gan viņi ļoti labi zina šo valodu. Rodas jautājums, ja ar viņiem runātu angliski, vai tad būtu cita attieksme? Runājot krieviski, Romāns panāk pretim, cenšoties rast abpusēju sapratni. Viņš tikpat labi varētu runāt grieķu, turku, gruzīnu vai azerbaidžānu valodā. Romāns cītīgi apgūst arī latviešu valodu. Ja es Kiprā neko nesapratu no uzrakstiem grieķu valodā, jo tai ir citi burti, tad šeit arī Romānam ir grūti. Viņam vienam pašam Gulbenē nebūtu iespējams nokārtot dokumentus. Man nācās pārliecināties, ka daudzās iestādēs varas apziņa ir ārkārtīgi sabojājusi cilvēkus. Ir zudusi cilvēcība, jo dominē uzskats: es esmu boss, bet tu, iebraucēj, te vispār neesi nekas!” sarunā iesaistās arī Sanitas mamma Iveta. Viņa saka lielu paldies tiem pazīstamajiem cilvēkiem, kuri spēja iejusties situācijā un palīdzēja. Šā iemesla dēļ bijis vieglāk nokārtot dokumentus Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, pateicoties personīgiem kontaktiem rast Romānam darbavietu. Toties gandrīz pilnīgi neiespējami bijis oficiāli sameklēt ģimenes ārstu mazajam Stasikam pēc Sanitas ģimenes ārstes Rasmas Melbikses aiziešanas pensijā. Kiprā bērnus profilaktiski nepotē pret tuberkulozi, uzskatot, ka tā ir nabagu slimība, bet šeit, lai mazais Stasiks saņemtu šo injekciju, ir jābrauc uz Balvu slimnīcas dzemdību nodaļu. Ar bažām tiek gaidīts brīdis, kā Romānam veiksies ar autovadītāja apliecības saņemšanu Latvijā, jo Kiprā visi brauc pa pretējo pusi. Automašīna ir jaunās ģimenes nepieciešamība. Sanita un Romāns jau būtu reģistrējuši oficiāli arī savu laulību, ja šo procesu atkal nesarežģītu Latvijas likumdošana. „Romānam dokumenti ir grieķu valodā, tāpēc ir jāatrod, kas tos iztulkos, jo šajā gadījumā neder interneta „Googles” palīdzība. Tulkojumu var veikt tikai zvērināts tulks, bet apstiprināt zvērināts notārs. Šī iemesla dēļ mums daudz kas apstājās. Latvijā milzīgā birokrātijas mašinērija ir tā, kas traucē jaunai ģimenei šeit dzīvot, tāpēc nav brīnums, ka daudzi atgriežas un atkal dodas projām,” piebilst I.Krūmiņa. Sanita papildina, ka problēmas ir visur, bet pirmie gadi - vienmēr paši grūtākie. Kiprā pavadītajos pirmajos mēnešos arī viņa daudz ko pieredzējusi, tāpēc labi saprot, kā šeit dažkārt jūtas Romāns.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

No Kipras saules Latvijas ziemā

Kategorijas