Palīdz un iedvesmo

2015. gada 13. februāris 00:00

1110

Raivis Aršauskis: “Vislabākā ārstēšana ir profilakse, tāpēc nevajag gaidīt, kad vairs nevari pakustēties!”

Pavisam nesen tika pasniegtas “Gada balvas medicīnā 2014” un nomināciju “Gada funkcionālais speciālists 2014” saņēma SIA “Raivja Aršauska veselības centrs” vadītājs, fizioterapeits Raivis Aršauskis, kura dzimtā vieta ir Gulbene.
Pacienti Raivi raksturojot, ka viņš ir vingrojumu enciklopēdija ar psihologa dotībām. Viņam ir intelekts, enerģija un zināšanas - viņš pieceļ sagurušas kundzītes no datora un Latvijas sporta čempionus no traumām.
- Emocijas vēl virmo!
- Sajūtas ir divējādas. Principā nekas jau nav apstājies. Viss turpinās. Ilgi nevar atrasties kulminācijas pašā augstākajā punktā, bet ir patīkami to visu sajust, apzināties, ka par tevi balso cilvēki, kas tev tic. Ārstēt pacientu - tas ne vienmēr nozīmē ārstēt tikai slimību, bieži vien tas nozīmē palīdzēt viņam arī psiholoģiski. Saprast, kas patiesībā ir noticis. Cilvēki bieži vien pie manis nāk un cenšas saņemt ne tikai fizisku, bet arī morālu, psiholoģisku, emocionālu palīdzību. To, ka esmu nominēts šai balvai, uzzināju pēdējā brīdī, tāpēc nebija tā, ka es būtu sevi ļoti piepūlējis pagājušajā gadā, lai strādājot kļūtu par labāko. Tā ka principā lielākoties jāsaka paldies pacientiem un arī manai komandai, manam veselības centram, kurā es strādāju nu jau 15 gadus.
- Audzis, skolojies Gulbenē?
- Dzimis gan esmu Aizkraukles novadā, bet visu bērnību esmu pavadījis un arī skolojies Gulbenē līdz pat vidusskolas beigšanai. Atmiņas man saistās ar savu ielu - Dārza ielu 10, kur esmu pavadījis skaistāko savas bērnības laiku. Tur man šobrīd dzīvo mamma, un es pie viņas braucu. Bet es piedomāju pie tā, ka te, Gulbenē, varētu pavadīt laiku ar saviem ģimenes locekļiem, rast sev te miera ostu, jo Rīga, kā saprotiet, nav miera osta. Tas ir kārtīgs, ar darba sparu pilns un rutīnas pārpilns spriedzes laiks, ko es pavadu Rīgā, bet uz laukiem braucu atpūsties. Uz Gulbeni pēdējā laikā cenšos atbraukt biežāk, jo mamma ir viena, un es saprotu to, ka ātri laiks iet uz priekšu un līdz ar to ir jāpavada laiks kopā arī ar savu mammu, ko tik daudz nevarēju darīt pirms tam.
- Kāds atmiņā palicis skolas laiks?
- Mācījos Gulbenes vidusskolā. Skola ir laiks, ko es varētu sadalīt pa trim posmiem. Pirmais posms, kad mācījos pie skolotājas Vijas Čakares, tad turpināju mācīties pie Guntas Mezītes. Tajā laikā man bija labākie skolotāji, kuri norādīja man ceļu, ko darīt. Esmu mācījies labā skolā, kas ļāva man kļūt par labu speciālistu un šogad būt augstākajā punktā, kad tiku nominēts “Gada balvai medicīnā”. To man deva skola. Savai skolai saku vislielāko paldies. Savukārt trešais posms ir augstskola, kur bija ļoti grūti, jo bija daudz jāmācās, un tam es arī veltīju ļoti daudz laika. Ja jāatceras patīkamie brīži, tad no augstskolas to ir vismazāk, bet no vidusskolas – visvairāk.
- Kāpēc tieši fizioterapeits?
- Stāsts ir ļoti liktenīgs. Fizioterapeita profesija salīdzinoši Latvijā ir jauna. Pirms tam neviens Latvijā nezināja, kas tas tāds ir. Es iestājos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Tas bija 1994.gads. Kad stājos augstskolā, pievilku krustiņu uz rehabilitāciju un basketbolu, jo biju mācījies arī bērnu un jaunatnes sporta skolā pie Jura Bašķera, trenējos basketbolā. Rezultātā nonācu šajā augstskolā ar domu, ka varētu būt par labu sporta skolotāju. Bet redz, kā dzīvē gadās, liktenis bija tā lēmis, ka tomēr uzsāku studijas Rehabilitācijas fakultātē. Tajā laikā Sporta akadēmijā un Medicīnas akadēmijā bijām pirmie kursi, kas studēja rehabilitāciju. Pasniedzēji arī tajā laikā mācījās. 2.kursā pārgāju mācīties uz Medicīnas akadēmiju, jo manā pirmajā darbavietā Vai-varu rehabilitācijas centrā bija norādījums, ka ar sporta pedagoģijas izglītību nevar būt fizioterapeits. Līdz ar to vienlaikus savas zināšanas papildināju Medicīnas akadēmijā. Es ar lielu mērķi gāju uz to, ka vēlos būt mediķis. Man tajā laikā bija ļoti laba iespēja strādāt Vaivaru rehabilitācijas centrā, un tur arī es vislielāko skolu ieguvu. Nostrādāju šajā centrā piecus gadus. Pēc pieciem gadiem sapratu, ka manā dzīvē ir nepieciešams kaut kas cits. Man bija pacients Jānis Ķirsis, ar kuru tobrīd kopā bijām nostrādājuši jau septiņus gadus. Šīs sadarbības rezultātā tapa rehabilitācijas centrs. Jānis palīdzēja rast risinājumu tam, ko vēlējos. Es gribēju savu privātu veselības centru. Ja sākumā mans privātais veselības centrs bija 170 kvadrātmetrus liels, tad šobrīd tas ir 1200 kvadrātmetrus liels. Tā ka varat iedomāties, cik daudz iespējas man un manai komandai ir, lai varētu strādāt ar daudziem pacientiem. Komandā šobrīd ir 12 cilvēki.
- Kas jūsu darbā ir grūtākais?
- Vairāk ir skaistā. Grūti ir tad, ja neproti ar cilvēku izrunāt viņa problēmas. Ja spēj saprast, ka cilvēks atnācis pēc palīdzības, tad visskaistākais ir, ka tu tik tiešām vari viņam palīdzēt. Ja nevari palīdzēt, tad ir grūti, un arī šādi gadījumi ir. Tad kopā ar kolēģiem meklējam palīdzību pie citiem speciālistiem un mēģinām darīt visu, lai pacients tiktu izārstēts.
- Visbiežāk cilvēki par fizioterapeitu atceras, kad gūtas traumas vai aizsēdējušies pie datoriem.
- Domāju, ka šobrīd cilvēki zina, ko dara stomatologs, un zina, ko dara fizioterapeits. Bieži vien cilvēkiem (kādreiz arī ārstiem) bija problēmas izprast, ko īsti fizioterapeits dara, bet pa šiem gadiem un īpaši pēdējos piecos gados varu teikt droši, ka ārsti, ar kuriem ikdienā strādājam, mūs ļoti atbalsta un zina, ka mūsu devums pacientu ārstēšanā ir ļoti liels. Tā ka mūsu atpazīstamība šobrīd visumā ir pieaugusi.
- Fizioterapeits esot vislabākais padomdevējs sportistiem. Jūs taču strādājat ar sportistiem?
- Tas ir mans vismīļākais lauciņš, kurā es tik tiešām varu izdarīt to, ko bieži vien mēs arī redzam, proti, ka labi sportisti iegūst medaļas un saņem tik tiešām labus līgumus, pateicoties tam, ka viņi ir veseli. Mans darbs ir saistīts ar to, ka mēs sportistus cenšamies ārstēt ne vien pēc traumām, bet arī sacensību starpsezonās, palīdzot pēc iespējas labāk atjaunoties, lai traumu nebūtu. Traumas bieži ir tās, kas atved pie manis sportistus, bet tad viņiem ir jāpieņem mana ticība, kā es smejos, jādara tas, ko es saku.
Basketbols ir mans nepiepildītais sapnis, kas realizējās nesen, kad kā fizioterapeits sāku strādāt ar Latvijas basketbola izlasi. Palīdzu izlasei Eiropas čempionātos jau trešo gadu, un mērķis ir nokļūt ar izlasi līdz olimpiādei Rio.
- Katram vajadzētu vingrot, bet kā tikt galā ar slinkumu?
- Cilvēki vienmēr būs slinki. Neviens šobrīd nespēs iedrošināt vingrot kādu, ja viņš pats to nevēlēsies. Es vienmēr atgādinu – nevienam nepiespiežu, bet rekomendēju un iesaku, ko labāk darīt, pat tad, ja viņam šīs iespējas ir ļoti mazas. Jāsaka tā, ka mēs, fizioterapeiti, nevaram nepārtraukti nodarboties ar pedagoģiju, tikai mācīt. Mums pacients ir arī jāārstē. Jāsaka tā, ka mūsu atpazīstamība ir liels atbalsts. Cilvēki saprot, ka, nākot pie mums, viņiem ir jāpieņem gan mūsu vingrošanas filozofija, gan medicīnas terapija, kas atrisinās viņu problēmu. Terapija ietver sevī manipulācijas, procedūras, medikamentus, ārstu konsultācijas un citu. Viss, kas jebkurā veselības centrā ir kā standarts. Mēs strādājam komandā ar kompleksām metodēm, izmantojam kombinācijas, kas pacientam tajā brīdī vajadzīgas. Mēs nevaram nevienu piespiest, bet, kad cilvēki nāk pie mums, viņi saprot, ar ko ir jārēķinās.
- Ar kādām veselības problēmām lielākoties nokļūst cilvēki tieši jūsu centrā?
- Biežākie fizioterapeita apmeklējuma iemesli ir muguras sāpes, dažādas traumas, jo īpaši ziemā, kā arī sporta traumas (basketbols, volejbols, futbols, hokejs, motokross un citi). Gribu uzsvērt, ka vislabākā ārstēšana ir profilakse, tāpēc nevajag gaidīt, kad vairs nevari pakustēties!

Par Raivi
◆ Dzimis: Aizkraukles novadā 1975.gadā.
◆ Bērnība, skolas laiks: pavadīts Gulbenē.
◆ Ģimene: sieva Ilva (arī mediķe), trīs bērni: Viesturs, Roberts un Emīlija.
◆ Vaļasprieki: sports un daba.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Palīdz un iedvesmo

Kategorijas