Farmaceite ar Lizumu sirdī

2015. gada 13. februāris 00:00

2353

Marika Berga: „Lai nebūtu tā, ka ir tikai Rīga un province.”

Farmaceite Marika Berga atzīst, ka nevienu brīdi nav jutusies kā rīdziniece, tāpēc pirms trīs gadiem pieņemt lēmumu kopā ar vīru Raivi un meitiņu Rēziju no Rīgas pārcelties uz dzīvi abu dzimtajā Lizumā nebijis grūti. Kopš pagājušā gada septembra Marika strādā Lizuma aptiekā.
„Raivis ir mans klasesbiedrs. Par pāri kļuvām pēc vidusskolas beigšanas. Abi devāmies studēt uz Rīgu. Viņš ieguva jurista diplomu. Šobrīd jurisprudence vīram palikusi otrajā plānā, jo tagad viņa dzīve ir lauksaimniecība. Kad piedzima Rēzija, abi sapratām, ka mazam bērnam dzīve Rīgā nav tas labākais. Tāds pieneņu dzeltenums un ziemas baltums ir tikai Lizumā, nevis Rīgā. Lizumā mums ir jaukas vecmāmiņas. Viena no viņām ir uzņēmēja, kas aizņemta darbā, tāpēc bez otras palīdzības nevaram iztikt. Lizumā ir dzimusi mūsu jaunākā meita Madara,” stāsta Marika.

Mācoties vidusskolā, Marika nefanojusi par kādu noteiktu profesiju, bet kopš bērnu dienām vecāki ieaudzinājuši apziņu, ka skolā ir jāmācās, lai pēc tam varētu atrast darbu. „Tētis vienmēr teica: „Ja daudz mācīsies, varēsi daudz braukāt pa pasauli, kā to dara žurnālisti.” Vectēvs gribēja, lai kļūstu par pārdevēju, jo tad vienmēr mājās būšot maize. Kā nonācu līdz farmācijai? Ne ģimenē, ne rados nav neviena ar medicīnu saistīta cilvēka,” aizdomājas Marika. Par labu Farmācijas fakultātei Rīgas Stradiņa universitātē Marika izšķīrusies, pārlapojot draudzenes no Atvērtajām durvju dienām atvestos universitātes bukletus. „Starp tiem bija arī Farmācijas fakultātes buklets. Pašķīru. Balti virssvārči, mikroskopi. Tiku domājusi arī par tālaika modernajām profesijām, piemēram, jurists un ekonomists, bet apzinājos, ka ķīmiju un matemātiku zinu labāk nekā vēsturi. Neatsverams ieguldījums manas profesijas izvēlē bija ķīmijas skolotājam Paulim Matvejam,” stāsta Marika. Tos, kuri vēl domā par farmaceita profesiju, Marika brīdina, ka būs ļoti daudz jāmācās. „Varbūt kāds tam netic, bet mēs mācījāmies no pirmdienas līdz piektdienai. No rīta līdz vakaram. Biju apzinīga, tāpēc tikai dažas reizes izbrīvēju laiku, lai atpūstos. Protams, viss ir atkarīgs, cik students ir izturīgs. Vai viņam pietiek ar dažām miega stundām vai tomēr kārtīgi jāizguļas. Es piederēju otrajiem. Rīgas Stradiņa universitātes izdotajā diplomā ir rakstīts, ka esmu ieguvusi otrā līmeņa augstāko profesionālo izglītību, kas dod tiesības studēt doktorantūrā. Melošu, sakot, ka neesmu domājusi par doktorantūru, bet īsti neesmu vēl izlēmusi,” stāsta Marika. Viņa pārliecinājusies, ka, beidzot augstskolu, farmaceitiem nav jādomā, kur atrast darbu, jo tas atrod jauno speciālistu.

Marikai ir bijusi iespēja salīdzināt darbu aptiekā Rīgā un Lizumā. Strādājot Rīgā, viņai nācies piedzīvot dažādas situācijas, tāpēc Lizuma aptieku farmaceite uzskata par brīnišķīgu darbavietu. Marika atceras, kā Rīgā aptiekā ienākusi pensionēta kundze cienījamā vecumā ar spieķi. Viņai šķitis, ka farmaceite neatbild pa prātam, tāpēc apmeklētāja zvēlusi ar spieķi pa stikloto aptiekas leti. Protams, stikls bijis pamatīgi sabojāts. Aptiekas darbiniecēm nekas cits neatlicis, kā vien pieklājīgi palūgt, lai neapmierinātā seniore dodas projām. „Rīgā darbs aptiekās ir pat bīstams, jo aptiekās, kas Rīgā nav iesaistījušās lielajās aptieku ķēdēs, nav apsardzes. Iedomājieties, uz ielas ir tumšs, Maskavas iela, aptiekā esmu viena, zinot, ka šajā rajonā netrūkst narkomānu, kuri nāk pirkt šļirces. Viņu rīcība nav prognozējama. Man ir gadījies savā farmaceites darbā vienu reizi izsaukt apsardzi. Bet tā jau ir farmaceita darba tumšā puse,” atceras Marika. Daudz labprātāk viņa stāsta par labo, atzīstot, ka Lizuma aptiekā atbildība esot krietni lielāka, kā jau starp savējiem strādājot. „Man ir prieks, ka stāvu augstāk ēkā, kur atrodas aptieka, strādā brīnišķīga ģimenes ārste Baiba Mezīte, kura zina mani kopš dzimšanas. Aptiekas apmeklētāju skaits ir atkarīgs no ģimenes ārstes darba laika. Pēc dakteres izrakstītajām receptēm, aptiekā gatavoju arī zāles, piemēram, klepus mikstūras un citas. Iepretim aptiekai atrodas mana skola un pedagogi,” saka Marika. Viņa uzskata, ka farmaceitam ir jāprot strādāt ar cilvēkiem. Bieži vien ne ar tiem visveselākajiem un vislaimīgākajiem. Kur tad vēl laipnība, empātija un spēja iejusties otra cilvēka ādā! Marika smejas, ka aptiekā nav jāstrādā ar dažādām kosmosa tehnoloģijām, tomēr jāpatur prātā, ka farmaceits nevar paļauties tikai uz atmiņu. Ir jāsa-prot, kur lūkot pēc padoma, kur rast informāciju.
Marika uzskata, ka daudzi jaunieši pēc studijām atgrieztos dzimtajā pagastā vai pilsētā, ja apzinātos, ka tikai viņa spēkos ir celt savas valsts un dzimtās puses labklājību. Viņa iesaka pirkt tikai Latvijā ražotas preces. „Reizēm tas šķiet dārgi, bet ir jācenšas kaut nedaudz piedomāt, kā nopelnītos eiro atstāt Latvijā. Piemēram, ja dzīvoju Gulbenē, tad savu nopelnīto naudu cenšos atstāt Gulbenes uzņēmumos, ja Lizumā – tad Lizumā. Diemžēl tā nav. Par to man sāp sirds. Jau pusgadu es cenšos, lai Lizuma aptiekā būtu viss. Konkrēts gadījums. Man zvana no Madonas aptiekas farmaceite un stāsta, ka aptiekā ir ienākusi apmeklētāja no Lizuma un vēlas iegādāties medikamentus, bet Madonā to šobrīd nav. Varbūt ir Lizuma aptiekā? Atbildēju, ka ir, ka atlikšu prasīto. Kundze atbrauca no Madonas, ienāca Lizuma aptiekā, bet nopirka tikai daļu no kolēģes minētajām zālēm. Kad jautāju, kāpēc ne visus medikamentus, kundze atbildēja, ka pārējos pasūtījusi Madonā. Šis nav vienīgais gadījums. Gribu aicināt atbalstīt savu pagasta vai pilsētas pašvaldību. Lai nebūtu tā, ka ir tikai Rīga un province,” aicina Marika.
Kad aptiekas durvis ir aizvērtas, viņa steidzas uz mājām, lai ātrāk būtu kopā ar saviem mīļajiem. Lai kopā ar mazajām meitiņām pārlapotu kādu bilžu grāmatu vai zīmētu. Lai ļautos nelielai greizsirdībai, ka meitām mīļāks ir tētis, jo gan Rēzija, gan Madara pirmo izrunājušas vārdu “tētis”, nevis “mamma”. Visi kopā labprāt arī apceļotu Latviju, bet pagaidām tam atliek maz laika. Marika nesūdzas, ka kultūras pasākumiem pagaidām jāsaka „nē”, kamēr bērni vēl mazi. „Smejos, ka iepriekšējā dzīvē – pirms bērnu piedzimšanas – esmu tā piesātinājusies ar teātriem, operām un koncertiem, ka tagad pietiks ilgākam laikam. Lizumā ir kultūras nams, koncerti notiek arī Gulbenē. Ja gribas uz operu, atliek iekāpt automašīnā un aizbraukt. Latvija taču ir tik maza,” uzskata Marika.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Farmaceite ar Lizumu sirdī

Kategorijas