Daudz izturības dzīvē vajadzējis

2015. gada 20. februāris 00:00

120

Alīse Blāķe ir Litenes pagasta vecākā iedzīvotāja

Litenes pagasta vecākā iedzīvotāja deviņdesmit piecus gadus vecā Alīse Blāķe jau kopš 1996.gada ikdienu vada, pārvietojoties ratiņkrēslā. Tā ir vieglāk pagatavot siltas pusdienas sev un dēlam, piemest malkas pagales plītī, iesmelt ūdeni un salūkot traukus skapīšos, kas no griestu padebešiem pārvietojušies tuvāk grīdai. Mājās visam jābūt novietotam tā, lai viņa varētu aizsniegt. Alīse ļoti gaida pavasari un krāj spēkus, lai, atbalstoties uz diviem spieķiem, varētu iziet pagalmā un pasēdēt uz soliņa, kuru ziemā, ķepas sildot, iekarojuši kaķi. „„Pārupju” apkārtni man palīdz sakopt cilvēks, kuram jau desmito gadu savā mājā dodu pajumti. Viņš malku sanes, produktus veikalā nopērk, zāles no aptiekas atved. Dēls Indulis, kuram ir 56 gadi, jau kopš dzimšanas ir invalīds. Tā arī gādāju līdz pat šai dienai par viņu. Kas gan es būtu par māti, ja atdotu viņu projām uz kādu specializēto aprūpes namu? Nav viegli, bet viņš ir mans bērns,” saka Alīse, pa brīdim ieklausoties, kas notiek aiz istabas durvīm.

Alīses diena sākas sešos no rīta. Pie miera viņa dodas tikai tad, kad ir noskatījusies televīzijas pārraidi „Degpunktā”. „Lai gan pašai ir nācies dzīvē daudz ko pieredzēt, tomēr gribas zināt, kas šodien notiek pasaulē,” saka sirmgalve, ērtāk iekārtodamās ratiņkrēslā un atsaucot atmiņā tālo bērnības laiku, kas izdzīvots amatnieku ģimenē. „Esmu amatnieka meita, jo tēvs bija kalējs. Mamma man iemācīja aust. Vecāku mājas atradās tepat netālu no „Pārupjiem”. Vecvecāki bija Litenes muižas kalpi. Mans tēvs sešpadsmit gadu vecumā no Litenes izrāvās uz Rīgu, kur sāka strādāt fabrikā „Provodņik”, bet pa vakariem mācījās mūzikas skolā vijoles spēli. Pat nezinu, kā lai nosaucu mūzikas instrumentu, ko tēvs uzmeistaroja man. Tas bija kaut kas līdzīgs klavesīnam. Astoņu gadu vecumā sāku mācīties Litenes pamatskolas otrajā klasē, jo tēvs jau bija iemācījis lasīt, rakstīt un rēķināt. Trīspadsmit gadu vecumā pabeidzu pamatskolu. Nebiju turīgu vecāku bērns, tomēr mācības turpināju Balvu ģimnāzijā. No tās gan izstājos. Skolas priekšā ziemā bija ierīkota slidotava. Man ļoti gribējās slidot. Neveiksmīgi kritu, lauzu kāju un vienpadsmit nedēļas staigāju ar ģipsi. Laikam nebija lemts ģimnāziju pabeigt, jo saslimu un ilgāku laiku pavadīju mājās. Tad iestājos Smiltenes lauksaimniecības tehnikumā, kuru pabeidzu ar izcilību. Par lauksaimniecību viss bija skaidrs,” Alīse atļaujas būt lepna. Kādu laiku viņa strādājusi Stāmerienas lauksaimniecības tehnikumā. Par labu darbu pat apbalvota ar Staļina bildi. Kad šķitis, ka dzīve rit rāmi un mierīgi, sācies karš ar tam raksturīgajām bēgļu gaitām un neziņu, kas sagaida nākotnē.
Uz brīdi Alīses skatiens pakavējas pie sniega baltuma aiz virtuves loga. Tik daudz tam līdzības ar dzīvē piedzīvoto mīlestību 35 gadu garumā. „Balvu ģimnāzijā man bija klasesbiedrs Jānis. Pēc skolas viņš strādāja restorānā Rīgā. Vēlāk Jāni iesauca leģionā. Lai gan mēs viens otram jau tolaik patikām, visi sakari pārtrūka. Nezināju, dzīvs viņš vai ne. Kā tas dzīvē mēdz notikt, mani savam dēlam par sievu jau bija nolūkojusi Ērika Bormaņa māte. Ērika vecākiem Kalnienā bija pirmklasīgi izcila saimniecība. Pats Ēriks bija beidzis Priekuļu lauksaimniecības skolu. Mācītājs Cimdiņš mūs salaulāja Gulbenes luterāņu baznīcā. Tikai vēlāk sapratu, kāpēc mācītājs ceremonijā, dodot svētību mūsu kopdzīvei, tik savādi raudzījās manī. Varbūt nojauta, ka šai kopdzīvei nav lemts ilgs mūžs. Nodzīvojām kopā tikai pusotru mēnesi, jo Ēriku iesauca karā,” atceras Alīse. Pavisam negaidot viņa saņēmusi vēstuli no Jāņa. „Ja tu mani vēl mīli, tad gaidi, es atnākšu!” - šos vārdus Alīse glabājusi visu mūžu kā lielu dārgumu. „Es nespēju tam noticēt, jo vairāk tāpēc, ka biju jau izgājusi pie Ērika. Jānis tiešām atgriezās. Pirmā ziņa, ko viņam tika pavēstījis kaimiņš, ka viņa meklētā Alīse Āboliņa ir kļuvusi Bormane. Jānis vēlāk atzinās, ka tas bijis ārkārtīgi liels trieciens. Abi apprecējāmies pēc desmit gadiem,” to stāstot, Alīse pati vislabāk spēj izprast, cik tukša var kļūt māja, ja blakām 27 gadus vairs nav mīļotā Jāņa.

„Kā mēs abi ar Jāni cīnījāmies! „Pārupju” māju nopirkām. Starp mums valdīja patiesa mīlestība, kāda šodien ir retums. Jānis strādāja Balvu ģimnāzijā par skolotāju. Pasniedza visus mācību priekšmetus, izņemot matemātiku. Tolaik trūka skolotāju. Es tolaik nodarbojos ar aušanu. Esmu audusi tautiskos brunčus, segas, tautiskās jostas un daudz ko citu. Vēl tagad mājās stāv trīs stelles, kas pamazām rūsē. Vienām ir tikai viena pamina. Tā arī sabeidzu vienu kāju. Mans darba mūžs pagāja 1958.gadā dibinātā kombināta „Daiļrade” Balvu filiālē. Par labu darbu pat automašīnu piešķīra. Lai izveidotu „Daiļrades” Balvu filiāli, bija jāiegulda milzu darbs. Labi, ka vīrs bija ārkārtīgi saprotošs cilvēks. Atceros, abi savas pirmās darba algas ieguldījām ēkas, kurā atradās filiāle, otrā stāva izbūvē. Pamazām studijā pieauga dalībnieku skaits. Daudzus izaudzināju par Tautas daiļamata meistariem,” stāsta Alīse, kura arī pati ir šī titula saņēmēja. Alīsei ir gatava arī recepte ilgdzīvošanai: „Nelietot alkoholu, nesmēķēt, neflirtēt ar puišiem! Dzīvē man ir vajadzējis daudz spēka un izturības, bet tā cilvēkā ir jāieaudzina kopš mazotnes. Arī man īpaši pēdējos gados ir vajadzīga izturība. Nomira vīrs. Septiņus gadus ar dēlu invalīdu kopīgi ņēmāmies ar saimniecību. Tagad domāju, kam tas viss bija vajadzīgs? Bet toreiz man bija 68 gadi. Biju apņēmības pilna pierādīt, ka spēju dzīvot arī tad, kad vīra nav blakām, ka spēju tikt ar visu galā,” lai neļautos asarām, Alīse rauga, vai ikdienā vajadzīgie medikamenti rindojas noteiktajā vietā. Ar nepacietību viņa gaida kārtējo brāļa tālruņa zvanu no Kanādas. „Katru nedēļu sazināmies. Tikāmies pirms 21 gada Litenē. Jūnijā brālis svinēs deviņdesmit pirmo jubileju. Viņam arī ir nācies ļoti daudz ko pārciest. Laikam jau abi tikai ar Dieva svētību esam garā stipri.”

Par Alīsi Blāķi

◆ Dzimusi 1920.gada 13.janvārī Litenē.
◆ Mācījusies: Litenes pamatskolā, Balvu ģimnāzijā, Smiltenes lauksaimniecības tehnikumā.
◆ Strādājusi: Stāmerienas lauksaimniecības skolā, izveidojusi „Daiļrades” Balvu filiāli un bijusi tās vadītāja no 1950. līdz 1989.gadam.
1965.gadā piešķirta Tautas lietišķās mākslas meistares kvalifikācija. 1966.gada augustā izsniegta Tautas lietišķās mākslas meistares apliecība ar 753. kārtas numuru.
◆ Alīses recepte ilgdzīvošanai: „Nelietot alkoholu, nesmēķēt, neflirtēt ar puišiem! Dzīvē man ir vajadzējis daudz spēka un izturības, bet tā cilvēkā ir jāieaudzina kopš mazotnes.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Daudz izturības dzīvē vajadzējis

Kategorijas