Katram slēpju pārim – savs stāsts

2015. gada 24. februāris 00:00

2596

Tirzas pagastā sarīko retro slēpojumu ar retro slēpēm

Lai gan šī ziema vairāk var sacensties ar agru pavasari, jo sniega sega ir plāna un dažviet tās nav vispār, tas nav bijis par iemeslu piepildīt pagājušā gada apņemšanos – pilnveidot un atklāt Slēpju muzeju Tirzas pagasta „Ziedukalns”.
Pagājušajā sestdienā, kad pie Slēpju muzeja pulcējās neliels slēpošanas cienītāju pulks, tas arī tika izdarīts. Neizpalika arī kopīgs slēpojums, kam katrs tā dalībnieks varēja izraudzīties retro slēpes no plašās muzeja ekspozīcijas.
Arī paši slēpošanas entuziasti negreznojas mūsdienīgos sporta tērpos, bet ir raudzījuši, lai apģērbā būtu kāds retro elements, piemēram, cepure, getras, jaka un tamlīdzīgi, tāpēc tad, kad aiz Tirzas pamatskolas dīķa sākas 6 kilometrus garais slēpojums pāri Tirzas līdzenumiem un pauguriem līdz Jāņukalna akmenim, noraugoties aiz kalna pazūdošajos slēpotāju augumos, šķiet, ka slēpotāji uz 21.gadsimtu tiešām ir pārcēlušies no 20.gadsimta pirmajiem gadiem. Par to liecina arī viņu retro slēpes un slēpju nūjas.
„Mēs šodien diezgan šaurā entuziastu lokā atkārtoti atklāsim Slēpju muzeju, tāpēc šim pasākumam neveltījām arī plašu iepriekšēju publicitāti. Pirmā atklāšana jau bija, bet pa šo laiku muzeja ekspozīcija ir ievērojami papildinājusies ne tikai ar slēpēm. Ir ierīkoti jauni stendi, ir plaša informācija par slēpošanas vēsturi, slēpju ražošanas fabrikām, slēpju izgatavošanas meistariem un vēl daudz ko citu. Nu varam teikt, ka Slēpju muzejs ir pilnībā iekārtots. Tepat uz nelielā paugura pie Slēpju muzeja notiks arī telemarka demonstrējumi ar slēpēm. Tas ir Skandināvu kalnu slēpošanas stils ar pagriezieniem, kas parādījās 1850.gadā un joprojām ir saglabājies līdz mūsdienām. Gaidām, kad ieradīsies telemarkistu brigāde no Rīgas,” stāsta Tirzas attīstības biedrības valdes loceklis novadnieks Nils Treijs, kurš ir arī šī muzeja, kas ierīkots līdz nepazīšanai pārbūvētā nelielā ēkā, pamatlicējs. Sarunas laikā N.Treijs neizlaiž no rokām dzeltenīgi brūnas koka slēpes, kas, izrādās, ir pašu rokām darinātas, tāpēc vēl iemēģināmas. „Mums te ir, kā paši sakām, savs slēpju izgatavošanas artelis kopā ar Mārci Mūrnieku un vēl dažiem. Arī nūjas paši gatavojām. Pagaidām esam izgatavojuši tikai vienu koka slēpju pāri no bērza koka, tāpēc tas ir pirmais eksperimentālais modelis,” smejas Nils, piebilstot, ka slēpes taps arī no oša koka, jo tad tās būs izturīgākas. Viņš nenoliedz, ka pats ir liels slēpošanas entuziasts.

Kamēr muzeja pagalmā vieni izvēlas un pielaiko slēpes, citi dodas patīksmināties par ekspozīciju, kur eksponātu skaits sniedzas vairākos simtos. Interesi raisa vairāk nekā 90 slēpju pāri, kur tad vēl nūjas, slēpju zābaki, dažādas emblēmas un daudz kas cits. Lai iepazītos ar informatīvo materiālu, kas papildina katru eksponātu, muzejā ar nieka stundu nepietiks. Uzmanību piesaista izcilā latviešu gleznotāja Konrāda Ubāna slēpes, ko ražojusi Vissavienības fizkultūras un sporta biedrības „Dinamo” Latvijas republikāniskās padomes slēpju fabrika, Ulmaņlaika šofera Klementija Seņkāna, LPSR Tautas mākslinieka Aleksandra Viļumana slēpes un daudzas citas. Uz muzeju atceļojušas arī Somijā un Igaunijā ražotās slēpes. Izrādās, ka slēpes gatavojis arī mūsu novadnieks fotogrāfs Ferdinands Knoks.
Gaidot, kad sāksies slēpojums, pasākuma dalībnieki atsauc atmiņā savas pirmās slēpes. Tirzas kultūras nama vadītāja Alda Alberte atceras, ka bērnībā slēpojusi ar platām slēpēm. Nebijis arī slēpju zābaku, tāpēc kājās vilkti gumijas zābaki. Kāju pirksti tā saluši, ka slēpošana neraisījusi romantiskas atmiņas. „Mans vīrs bija kaislīgs slēpotājs. Abi kopā mežu mežus izslēpojām. Bija tāds liels kalns, ko iesaucām par mīļo kalnu. Kas tā bija par laišanos lejup!” atceras Alda. Viņa atzinīgi novērtē Tirzas attīstības biedrības darbu un labo sadarbību ar Nilu Treiju. „Nils ir paveicis milzīgu darbu, izveidojot šo muzeju!” piebilst kultūras darbiniece.
Uz slēpēm kāpa arī Ivars Bunkše no Inčukalna, kurš savulaik trīs gadus mācījies Tirzas pamatskolā. „Man mājās vēl ir saglabājies ragaviņu vilkšanas sacensību diploms. Sacensības notika uz ceļa posma, kas ved gar Slēpju muzeju. Tas bija 1964.gads. Tagad mani vairāk vilina kalnu slēpošana. Ir būts Šveicē, Tatru kalnos un citur. Mēģināju pārlūkot arī savu veco slēpju krājumu un sapratu, ka tā restaurācija prasa daudz darba,” stāsta J.Bunkše.
Tirzmalietis Jānis Špijs slēpošanu apvieno ar darbošanos Tirzas kultūras nama amatierteātrī. „Kustēties vajag, tāpēc šīs nodarbes viena otru papildina. Es vairāk piederu medību slēpotājiem. Man ir arī tām domātas slēpes, kas ir nedaudz platākas un arī īsākas. Ar tām var arī no kalna nolaisties. Bērnībā braucu ar leišu ražotām slēpēm. Labprāt aizbraucu paslēpot uz kalniem, piemēram, uz Alpu kalniem. Kas var būt labāki par tiem! Tirzā jau īstu kalnu nav,” vērtē J.Špijs.
Savukārt Mārcis Mūrnieks jokojot apliecina, ka viņš un Nils esot labs tandēms. Lai parādītu savas pirmās slēpes, Mārcis dodas uz muzeju. Izrādās, tieši ar tādām pašām slēpēm, mācoties Lejasciema vidusskolā, slēpojis arī bijušais Gulbenes novada domes deputāts, Tirzas pagasta padomes bijušais priekšsēdētājs Māris Raģelis.
„Nu, visi dodamies uz startu!” vairākkārt aicina N.Treijs. Vēl tikai kopēja fotogrāfija, un slēpojums var sākties. Tiklīdz tas būs galā, tiks griezta lente, baudīta uz ugunskura vārīta zupa, griezta lielā torte un kalti jauni slēpošanas cienītāju plāni.

+ 1

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Katram slēpju pārim – savs stāsts

Kategorijas