Kādreiz sapņotais – piepildījies ar uzviju

2015. gada 27. februāris 00:00

2593

Kādreiz sapņotais – piepildījies ar uzviju

Druvēnieša Imanta Reimandova uzņēmums nākamgad svinēs 20 gadu jubileju

Druvēnietis Imants Reimandovs ir vietējais uzņēmējs ar stāžu, SIA “IMU” īpašnieks, kuram pieder divas kokzāģētavas. Viņu gribas saukt par veiksmīgu un arī godīgu uzņēmēju. Imants atzīst, ka bieži vien biznesā rīkojas uz čuju (priekšnojauta, intuīcija – red.), kas viņu līdz šim nav pievīlis.

Ar Imantu tiekamies viņa kokzāģētavā Druvienā. Ir rīta puse, un darbi tur rit pilnā sparā. Izrādās, ka viņam ir kokzāģētava ne tikai Druvienā, bet arī Tirzā, kādreiz bijusi arī vēl Galgauskā, taču krīzes gadi panākuši savu, un tur kokzāģētavas vairs nav. Bet kopumā pēdējos gados uzņēmumā vērojama augšupeja. Doma esot arvien vairāk palielināt ražošanas apjomus. Imants neslēpj, ja kādreiz tas esot bijis tikai sapnis, cik varētu ražot, tad tagad tas ir vairākkārtīgi pārsniegts. Apgrozījums gan miljonam eiro vēl nav pāri, savukārt gada laikā tiek saražoti vairāki tūkstoši kubikmetru gatavās produkcijas – tie ir taras dēļi, kuri Latvijas tirgū nepaliek, bet gan tālāk tiek eksportēti uz Arābu Emirātiem, Izraēlu. “Uz Eiropas pusi īpaši neskatāmies. Tur nav tik stabils tirgus,” atzīst uzņēmējs.
Kokmateriālus uzņēmums iepērk. “Paši mežus negriežam. Neesam sākuši, un tas ir pavisam cits lauciņš,” saka Imants. Interesējoties, vai tad Latvijā vēl atlicis daudz mežu, ko izzāģēt, Imants saka, ka par to jau runājuši pirms desmit piecpadsmit gadiem. Tad teikuši, ka vēl pieci gadi un tad jau vairs noteikti nebūšot ko zāģēt. “Bet laikam meži ataug. No malas varbūt tas skats ir citādāks, bet, kas ar to nodarbojas, rēķina un mēra. Mazāk jau mežu paliek, bet aug arī vietā,” saka Imants.
Uzņēmumā pāri nepaliek ne nomaļi, ne mizas, ne skaidas. “Tas viss iet prom,” stāsta uzņēmējs. Piemēram, ar šķeldu jau vairākus gadus tiek nodrošināts Lizuma pagasts. Pārpalikumi tiek nogādāti arī uz jauno kokskaidu granulu ražotni “Latgran”. “Kādreiz kurinājām visus nomaļus, bet tagad par to vēl naudu saņemam,” saka Imants.

Kopā uzņēmumā – gan Druvienā, gan Tirzā – tiek nodarbināti 20 darbinieki. Visi darbinieki ir vietējie novada cilvēki. Lai arī novadā bezdarbnieku skaits ir liels, nemaz neesot tā, ka Imantam katru dienu kāds zvanītu vai nāktu pie viņa un interesētos par darbu. Kādreiz, protams, kāds painteresējoties, bet uzņēmumā nav vērojama kadru mainība. “Nav tā, ka atnāk strādāt un aiziet. Ir tādi, kas strādā desmit un vairāk gadu,” stāsta Imants. Darbinieki ir uzticīgi savam darbam un uzņēmumam, algas viņi saņem laikus. Imants spriež, ka tie, kas grib, darbu atrod. “Ja palasa par bezdarbnieku skaitu pa pagastiem un kopā novadā, tas ir ārprāts! Tas ir ļoti liels! Manuprāt, tie, kas ir tādi “kārtīgi bezdarbnieki”, nemaz tik čakli uz darbu nav,” domā uzņēmējs.
Viņa uzņēmumā darbinieki strādā vienā maiņā. Sākumā esot mēģināts strādāt visu diennakti, bet tad starp maiņām radušās nesaskaņas, un Imants arī pārliecinājies, ka otrā maiņa darījusi to, ko pirmā nepadarījusi, tāpēc darbs abās kokzāģētavās norit vienā maiņā.

Jau nākamgad uzņēmums varēs svinēt savu 20 gadu pastāvēšanu, jo 1996.gads esot bijis tas gads, kad uzsākts darbs ar vienu kokzāģētavu Druvienā. Tagad Imants ir vienīgais SIA “IMU” īpašnieks, kaut gan sākumā viņi bijuši trīs. Grūtākais laiks uzņēmumam ir bijis pats sākums un krīzes gadi. “Bet izdzīvojām,” saka uzņēmējs un piebilst par to, ko ir pārliecinājies, proti, ka nedrīkst dzīvot pāri saviem līdzekļiem. “Ja nauda parādās un tu to iztērē tur, kur nevajag, tad ilgi nedzīvosi, nepastāvēsi,” zina teikt Imants un piekrīt, ka uzņēmējiem grūtības vienmēr ir sagādājuši nodokļu slogi. “Nodokļu parādu nav bijis. Tiekam galā, bet birokrātija ir milzīga,” saka uzņēmējs un aicina aizdomāties par to, ka pēdējos gados tik ļoti ir samazinājies iedzīvotāju skaits, bet augšas gals, ierēdņu skaits valstī gan tikai zeļ un plaukst. Pavisam nesen arī viņš izmantoja iespēju, lai tiktos ar ekonomikas ministri Danu Reiznieci-Ozolu, kura viesojās Gulbenē. Par pašu tikšanos izskatās, ka uzņēmējs nav sajūsmā. Tā viņam esot šķitusi vispārīgu runu pilna, jo Eiropas fondus viņš neizmanto, pagaidām nav startējis nekādos projektos. “Doma reizēm ir, bet tiekam galā bez projektiem. Protams, tam ir savi mīnusi un plusi. Projektu vari gatavot tad, kad ir lieka nauda, bet, ja no bankas jāaizņemas, tad beigās tas pats vien ir. Tikai liekas atskaites,” spriež uzņēmējs, kurš sen atpakaļ, kad uzņēmumā apgrozāmo līdzekļu bijis maz, bija paņēmis no bankas kredītu, taču knapi ticis ar to galā. Bet kopumā ir izticis bez kredītiem.
Vaicājot, vai viņam nav doma paplašināties un atvērt kokzāģētavu vēl kādā pagastā, Imants atbild, ka neesot gan. Viņš arī paskaidro, kāpēc tā. “Tirgus jau nav stabils. Tu nezini, kas būs pēc gada, vai to dēli vajadzēs vai ne, kāds būs starptautiskais stāvoklis, jo tas jau arī ir mainīgs. Tas viss ir saistīts savā starpā. Pāri sev nepārlēksi, katram jau ir kaut kādas savas normas, cik vari izdarīt. Es laikam nemaz negribētu lielu uzņēmumu, nav ko lēkt sev pāri. Tagad arī abi dēli Intars un Aigars mazpamazām iesaistās, tad varbūt kaut kas pamainīsies, jo jauniem cilvēkiem ir jaunas idejas, arī drosme ir lielāka,” saka Imants.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kādreiz sapņotais – piepildījies ar uzviju

Kategorijas