Es piederu cilvēkiem

2015. gada 27. februāris 00:00

982

Litenes tautas nama vadītāja Maija Leimane kultūras darbam ir atdevusi 26 gadus

Litenes tautas nama vadītāja Maija Leimane šogad saņēma kultūras balvu nominācijā „Gada kultūras darbinieks”. „Balva nav mans pašmērķis, bet emocijas ir patīkamas. Cilvēkam gribas uzklausīt labus vārdus, sajust, ka viņa darbs tiek novērtēts. Ar kultūras darbu esmu saistīta 26 gadus, lai gan mūsdienās vairs neesot būtiski, ka cilvēks vienā darbavietā strādā desmitiem gadu. Tagad ir moderni darbavietu mainīt ik pēc pieciem gadiem. Man tā nav sanācis,” saka balvas saņēmēja.
Maiju sastopam tautas namā pie loga ar diegu un adatu rokās. Dejotāji tikuši pie jauniem tautiskiem brunčiem, tāpēc līdzekļu taupīšanas nolūkā viņa uzņēmusies atšūt tiem apakšmalu. Tas nav nekas ārkārtējs. Tā ir atgriešanās vairāk nekā 26 gadus senā pagātnē, kad Maija ar Rīgas Politehniskā institūta diplomu kabatā sāka strādāt šūšanas firmā „Latvija” par šūšanas ceha priekšnieci.

Maija ļaujas atmiņām un šodienai: „Mana pamatprofesija ir šuvējs - tehnologs. Nevarēju iedomāties, ka varētu būt kultūras iestādes vadītāja, lai gan mākslinieciskā pašdarbība ir patikusi vienmēr. Pēc trim firmā „Latvija” nostrādātajiem gadiem ģimenes apstākļu dēļ nācās atgriezties dzimtajā Litenē. Atceros, tikko bijām pārcēlušies no Rīgas uz laukiem. Tuvojās Līgosvētki. Toreizējā tautas nama vadītāja Vaira Balode posās pensijā. Viņa savā vietā vēlējās redzēt tikai mani. Tolaik biju arī bez darba. Saņemot piedāvājumu vadīt tautas namu, es piekritu. Sākumā bija tādi brīži, kad gribējās visam atmest ar roku, aizvērt tautas nama durvis un doties projām. Varbūt toreiz tas bija jaunības dullums, varbūt, ar gadiem kļūstot vecākiem, mēs iemācāmies dzīvot un visu uztvert kaut kā vieglāk un pozitīvāk. Jaunībā es biju traka meitene. Litenē veidojās jauniešu deju kolektīvs. Kolektīvā pietrūka vienas dejotājas. Vaira zvanīja uz Rīgu, lai apvaicātos, varbūt esmu ar mieru dejot. Divreiz nenācās aicināt. Nedēļas vidū ar vilcienu no Rīgas braucu uz Liteni uz mēģinājumu. Naktī ar vilcienu atpakaļ. Tāda uzņēmība ir tiem, kuriem dejošana ir sirdslieta. Mīlēt deju man Gulbenes vidusskolā iemācīja deju pedagogs Kārlis Vents.
Litenē savulaik bija izkoptas kora dziedāšanas tradīcijas. Arī savas darbības laikā man izdevās nodibināt kori. Tikām pat uz dziesmu svētkiem Rīgā, bet tad radās problēma ar vīru balsīm. Nebija arī vadītāja. Lai aicinātu talkā profesionālu diriģentu, korī tomēr ir jābūt vismaz astoņām vīriešu balsīm. Koris izjuka. Protams, pagastā ir cilvēki, kuri gribētu dziedāt, bet diemžēl šī tradīcija ir zudusi. Es ļoti mīlu savus pašdarbniekus! Jauniešu deju kopas dalībnieki ir izauguši manā acu priekšā. Atceros, kādi viņi bija trīs gadu vecumā. Bez mīlestības nevaru runāt arī par vidējās paaudzes deju kopu „Ratenieki”, kurā joprojām dejoju arī pati. Kur tad vēl amatierteātris un mazo bērnu popgrupa! Nemelošu, sakot, ka Litenē ir brīnišķīgi pašdarbnieki un kolektīvu vadītāji. Varu justies laimīga, ka apkārt ir tik jauki kolēģi! Redzot darbu, kāds tika paveikts, gatavojoties Novada svētkiem, izbaudot gan novada, gan pagasta iedzīvotāju atsaucību, ir patiess prieks. Tad ir viegli strādāt. Viens kultūras darbinieks nekad to nevarētu paveikt.

Kultūras darbā vienmēr lielākā problēma bija un ir nauda, tāpēc bez pašvaldības atbalsta būtu grūti noorganizēt pasākumus. Litenē ir arī maz uzņēmēju, kas varētu palīdzēt finansiāli. Ja naudas būtu vairāk, mēs te kalnus varētu gāzt. Pēdējos gados kļūst arvien grūtāk, jo Latvijā populārie mākslinieki ir gatavi braukt un uzstāties, ja viņiem maksā lielu summu. Šī problēma nav tikai man. Tieši tāpēc nevaram ļaut izsīkt radošumam. Ir jāgroza idejas ne tikai pa dienu, bet arī pa naktīm, kad nenāk miegs. Ir bijis tā - kaut ko iedomājos, lecu laukā no gultas, lai pierakstītu. Pluss ir tas, ka, piemēram, „Rateniekus” vada Dina Markova, kurai ir lieliskas idejas. Dina, piemēram, režisē visus sadanča pasākumus. Bibliotēkas vadītāja Dace Dzērve, kura vada bērnu popgrupu, arī nāk ar savām idejām. Ideju pārpilns ir Litenes pagasta pārvaldes vadītājs Vilnis Lapiņš un citi. Savstarpēji konsultējos ar kolēģēm citos pagastos. Mēs dalāmies idejās, nevis turam tās noslēpumā. Par jauku tradīciju Litenē kļuvusi kopīga jaunā gada sagaidīšana. Gaidīts ir valsts svētku pasākums. Aprīlī rīkosim pagasta dziedošo cilvēku šovu, kas cilvēkiem patīk. 2.maijā esam iecerējuši organizēt dejotāju salidojumu. Uz to aicināsim visus tos cilvēkus, kuri ir dejojuši Litenē, sākot no piecdesmitajiem gadiem līdz pat mūsdienām.

Mēdz būt arī tā, ka ir ieguldīts liels darbs pasākuma organizēšanā, bet apmeklētāju - maz. Tad pat asaras birst. Diemžēl īstu mākslu cilvēki tomēr vēl nesaprot. Piemēram, ja pie mums uzstātos kāds klasiskās mūzikas kolektīvs, baidos, vai izdotos savākt auditoriju. Cilvēki mīl komēdijas, dažādus izklaides pasākumus. Arī mums pašiem amatierteātrī, kurā darbojos, patīk jautras izrādes. Piemēram, kad atbrauc Baltinavas teātris, zāle vienmēr ir pilna. Lai netrūktu skatītāju, tā sakot, jāuztrāpa uz pareizajām stīgām. Litenē ir arī viena no četrām novada brīvdabas estrādēm, bet mums mīnuss ir tas, ka vienādā attālumā no Litenes atrodas Alūksne un Balvi, kur arī ir brīvdabas estrādes. Novadā mēs vienmēr cenšamies saskaņot pasākumu norises laiku gan vasarā, gan ziemā. Grūtāk ir ar kaimiņiem, jo izrādās, ka sestdienu gadā tomēr ir maz, tāpēc tajās visi cenšas rīkot dažādus kultūras pasākumus. Tad, kad uz Litenes kapusvētkiem rīkojam lielāku pasākumu, Balvos, piemēram, tajā datumā ir Novada svētki. Mākslinieku un apmeklētāju iecienīta ir Pilssalas estrāde Alūksnē. Tik mazam pagastam kā Litene no skatītāju viedokļa brīvdabas estrāde varbūt ir mazliet par lielu, bet lielos pasākumos - īsti vietā. Esmu gandarīta, ka pamazām pa telpai vien izdodas izremontēt tautas namu, ka pērn sakārtota ēkas fasāde. Remontu gaida lielā skatītāju zāle, priekštelpa, skatuve. Var jau būt, ka telpu smalkums nemaz nav galvenais, bet gan tajās valdošā noskaņa.
Tāda ir mana šodienas pārliecība, lai gan ir bijis laiks, kad sirds sāpēja itin par visu. Ir nācies daudz pārdzīvot un kā Fēniksam pacelties no pelniem, lai ar smaidu, labsirdību, atsaucību atkal sagaidītu katru, kurš ver Litenes tautas nama durvis. Dažkārt mēdzu uzšvirkstēt kā sērkociņš, bet ilgi dusmoties neprotu. Arī pāridarījumus ātri piedodu. Ne brīdi neesmu nožēlojusi, ka kļuvu par kultūras darbinieci, jo šodien jauniešu deju kopa man liek justies jaunai, „Ratenieki” – aktīvai, amatierteātris – paraudzīties uz dzīvi no pavisam citas puses. Esmu pieradusi būt cilvēkos. Es piederu viņiem. Priecājos, ka to saprot arī mana meita Līga un dēls Renārs, kuri ir izauguši Litenes tautas nama gaisotnē.”

Vizītkarte

◆ Dzimusi 1962.gada 17.septembrī Litenē.
◆ Mācījusies Litenes pamatskolā, Gulbenes vidusskolā, Rīgas Politehniskajā institūtā (Rīgas Tehniskā universitāte).
◆ Strādājusi šūšanas firmā „Latvija”. Kopš 1989.gada -
Litenes tautas nama vadītāja.
◆ Ģimenē izaudzināta meita Līga un dēls Renārs.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Es piederu cilvēkiem

Kategorijas