Meklējam lielo zivi

2015. gada 3. marts 00:00

Pārsvarā brekši izvēlas dziļākas bedres vai ezeros lielāku un mazāku upīšu tuvumu

Vai šis brīdis ir nosaucams par ziemas agoniju ar visām pēdējā ledus būšanām, es īsti vēl nezinu. Tagad kaut ko prognozēt ir vienkārši bezjēdzīgi, jo laikapstākļi mainās nemitīgi, bet ļoti negribētos, ka piepildās viena otra Latvijas dabas pētnieka vīzija, ka šis pavasaris būs garš, ļoti garš. Tas nozīmē aptuveni to, ka plauks pūpoli, bet mūsu zemes austrumos copmaņi sēdēs uz ledus, bet kurzemnieki ar vasaras makšķerēm ķers vimbas un brekšus, kā arī tecinās pirmās bērzu sulas. Saistībā ar to es vienmēr ar sajūsmu esmu teicis, ka šajā ziņā Latvija ir milzīgu iespēju valsts – vari apmierināt sirdi un dvēseli jebkurā gadalaikā. Es te, protams, runāju par makšķerēšanu.

Breksis, breksis, uh, tas puika! Jau gadiem ilgi es gaidīt gaidu pavasara pēdējo ledu, kad varēs ņemt rokās lielo 155 milimetru urbi un sagatavot makšķerītes jau nopietnam cīniņam ar nopietniem skaistuļiem, kas zem ledus kā upē, tā ezerā tieši šajā laikā kļūst ļoti aktīvi. Lielais breksis, kas visu ziemu pārsvarā ir pavadījis mazkustībā, katru pavasari sāk mosties un burtiski pa stundām kļūst aktīvāks un aktīvāks. Kur viņu meklēt.
Patiesībā brekšu uzturēšanās vietas ir ļoti dažādas, taču pārsvarā tomēr tie izvēlas dziļākas bedres vai ezeros lielāku un mazāku upīšu tuvumu. Acīmredzot arī barības bāze lielajiem brekšiem aktivizējas tieši vietās, kur notiek kaut kāda ūdens kustība. Aktīvāks un lielāks breksis noteikti būs upēs. Šeit mazāk traucēs pliču klātbūtne, līdz ar to iebarotā barība ilgāk nostāvēs uz vietas. Vai ir jādara tā, ka jāiebaro vairākas vietas uzreiz. Te nav runas par 2–3 vietām, bet gan vismaz par 8–10.

Ar iebarojamām barībām ir tā, ka, lai īsti pateiktu galveno un svarīgāko recepti, ir jāmin vismaz divas. Ezeros ir it kā vienkāršāk – iebarojamā barība jānosēdina uz grunts. Tas gan nenozīmē, ka tai jau iepriekš jābūt pilnībā samitrinātai. Drīzāk labāk, ka visā šajā masā ir vieglas drumstalotas vielas, kas veidos mākoni. Nepaies ne pāris minūšu, kad barība nosēdīsies uz grunts. Tieši tas ir nepieciešams, lai zivi pievilktu ūdenstilpes pamatam, lai vieglāk būtu kontrolēt tās atrašanās vietu. Ja dziļums ir lielāks par četriem metriem, nekādā gadījumā neieteiktu veikt piebarošanu no augšas. Jebkura šāda veida darbība ar sauso barību, iebarotu no augšas, veidos barības stabu, kas automātiski celsies uz augšu. Vislabākā ir minimāli samitrināta barība. Ja naudas ekonomijas dēļ iebarojamo barību veidojam paši mājās, jāatceras, ka galvenās sastāvdaļas ir rīvmaize, auzu pārslas un manna. Ļoti vēlama ir motiļa klātbūtne, un sliktākajā gadījumā ziemā var izmantot motiļa aromatizatoru. Tā gan nav labākā izvēle, bet smarža jau būs.
Eholotēs ar zemūdens kameru esmu vērojis, kā breksis zem ledus ņem iebarojamo barību. Pārsvarā tas notiek tā, ka lielais deguns ieurbjas barības kaudzītē un enerģiski izpurinās, tādējādi mēģinot sakampt lielāku kumosu. Šādas rīcības rezultātā pārējā barības masa aizpeld uz visām pusēm, izveidojot pie grunts duļķi, kas, neapšaubāmi, piesaista citas zivis, bet izkliedē iebarojamo barību. Citas zivis nāk interesēties un kaut ko jau atrod, un tas rosina apetīti. Šajā gadījumā makšķerniekam tas vien ir vajadzīgs, jo breksis tiek piesiets uz vietas ilgāku laiku.

Katram brekšu copmanim ir kaut kas savs, ko viņš izfiltrējis no iepriekšējām copes reizēm. Pēc manas pieredzes ir tā, ka mazākās zivis, ko mēs saucam par pličiem un tiek rēķinātas līdz kilogramam svara, vislabāk ķeras dienas gaišākajā daļā.
Lielie brekši tomēr drošāk ņem tieši diennakts tumšākajā daļā. Vislabāk ir sākt iebarošanu agri no rīta un ik pāris stundās pa barotavai nolaist papildus, bet nemēģinot galvenajos iebarotajos āliņģos makšķerēt. Lai tur notiek vai kas, es parasti liekos mierā. Drīzāk pastaigāju kaut kur apkārt, paķeru kādu raudiņu, ašuku, ielieku kādu ūdu līdakām…
Kā likums, lielo brekšu aktivitātes sākas apmēram pulksten 16.00. Tad jau var sākt mēģināt kaut ko darīt. Vēl esmu ievērojis, ka lielajam breksim ļoti patīk sniegputeņa laiks. Makšķerniekam, protams, tas nav patīkami, bet te ir jāizvēlas, ko tu gribi.
Visiem ne asakas! Ja ir jautājumi, droši skatiet “copeslietas.lv” ekspertos, Einārs Siliņš centīsies palīdzēt.

1. martā sākas līdaku liegums, kas ilgst līdz 1. maijam

Vispār jau, pateicoties mūsu neelastīgajiem likumiem, līdakas, pilnas ar ikriem, tika slaktētas visu februāri. Turklāt ikru lielums un attīstība jau februāra vidū praktiski bija pirmsnārsta stāvoklī. Ja likumdošana mums būtu elastīgāka, tad šajā gadā ļoti nepieciešams bija aizliegt līdaku makšķerēšanu jau kopš februāra vidus. Taču šogad ir tā, ka esam sev pamatīgi pazāģējuši zaru, uz kura sēžam.
Starp citu, tiem, kam tomēr būs interese lieguma laikā paturēt kaut vai vienu līdaku un būs uzrāvušies uz inspekciju, kas noteikti šos divus mēnešus darbosies ļoti aktīvi, ir visas iespējas pēc maksimālās soda summas šķirties no 300 eiro.
Pamatlikme par vienu neatļautā laikā noķertu un paturētu līdaku ir 29 eiro pareizināta ar skaitli 5. Te ietilpst zivju zaudējuma atlīdzība, makšķerēšana aizliegtā laikā. Tāpat klāt tiek rēķināts sods par nelikumīgu darbību kā tādu. Ir vērts padomāt, vai ne?

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Meklējam lielo zivi

Kategorijas