Nebaidās būt tieša un atklāta

2015. gada 6. marts 00:00

1433

Daktere un deputāte Ieva Grīnšteine uzskata – neviens nav ideāls

Ar Gulbenes novada domes deputāti (ievēlēta no “Vienotības”), ģimenes ārsti Ievu Grīnšteini tiekamies viņas darba kabinetā, kas atrodas Rīgas ielā. Ir beidzies pacientu pieņemšanas laiks. Pirms stundas viņai beigušās pārrunas ar ēkas īpašniekiem par prakses pārcelšanu uz citām telpām. Jurģi varētu notikt jau šovasar. Daktere atzīst, ka nav viegli šķirties no telpām, par kurām pacienti bilst, ka jūtoties kā mājās.
- Ēkas īpašnieki vēlas ēku pārdot, tāpēc pārcelsimies uz lielveikala „Beta” vienu spārnu. Jaunā ārsta prakse būs pieejama cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Māmiņām ar bērniem uz rokām nenāksies kāpt pa kāpnēm uz otro stāvu. Iespējams, ka, beidzot aktīvā darba gaitas, varēšu savu praksi pārdot. Protams, ja atradīsies pircējs.
- Kāpēc ģimenes ārsti nevēlas strādāt provincē?
- Tam ir vairāki iemesli. Medicīnas zinības apgūst deviņus gadus. Šajā laikā cilvēks iekārto savu dzīvi, bet iekārtotu dzīvi pārcelt nevar. Ērtāk ir dzīvot tur, kur ir teātri un viss pārējais. Vēl viens iemesls, kāpēc provincē ģimenes ārstu prakses vietas stāv tukšas, ir nauda. Gulbene nav izņēmums. Ģimenes ārstes Rasmas Melbikses vietā jaunu ģimenes ārstu līdz šim tā arī nav izdevies sameklēt. Arī Madonā vairākas ģimenes ārstu prakses nav aizpildītas. Ģimenes ārstam Rīgā salīdzinoši ir mazāk darba. Tur cilvēki neaizbildinās, ka nevar aizbraukt uz Rīgu pie speciālista, jo nav naudas, nežēlojas, ka Rīgā neko nesaprot un nemāk atrast. Tur speciālisti ir uz vietas. Kamēr Rīgā uz ģimenes ārsta prakses vietu stāv garu garās rindas, uz laukiem neviens nākt negrib. Arī es nevaru paņemt vēl lielāku pacientu skaitu, kāds tas jau ir. Mums, piemēram, uz vietas nav dermatologa un vēl citu speciālistu. Labi, ka vēl rentgens ir. Dzirdēju, ka Rankas pagasta iedzīvotāji raksta vēstuli pret savu pašreizējo ģimenes ārstu un tiek vākti paraksti par viņa atbrīvošanu. Cilvēkiem tomēr vajadzētu padomāt, ja viņi izēdīs pašreizējo ģimenes ārstu, tad vispār nebūs nekāda. Viņš vismaz asinsspiedienam zāles izraksta un slimības gadījumā slimības lapu iedod. Pretējā gadījumā var nākties tērēt vairākus eiro, lai atbrauktu uz Gulbeni pēc receptēm.
- Bija brīdis, kad šaubījies, vai pildīsi deputātes pienākumus. Kas lika pārdomāt?
- Mani uzaicināja. Biju pārliecināta par cilvēku godīgumu un labajiem nolūkiem. Biju ar mieru viņus atbalstīt un pievienoties šai komandai. Neesmu nevienā partijā. Uzzinot vēlēšanu rezultātus, pirmā doma bija, ka man tas nav vajadzīgs, ka to nedarīšu, ka par deputāti esmu kļuvusi pārpratuma dēļ, ka sarakstā pēc manis ir vēl citi. Tad uz ielas satiku paziņas, draugus, kolēģus un pacientus, kuri pauda savu atbalstu, norādot, ka nevaru atteikties, ka man ir jāsaglabā deputātes pilnvaras. Sapratu, ka, rīkojoties pretēji, būšu pievīlusi savus vēlētājus. Ir ļoti grūti apvienot tiešo darbu ar papildu pienākumiem. Ļoti cenšos, lai neciestu pacienti. Kad ir paredzēta domes vai komitejas sēde, tajā laikā nepierakstām pacientus. Cenšos nodrošināt akūto stundu.
- Deputātes darbs neaprobežojas tikai ar redzamo pusi.
- Ir jāiegulda liels darbs, lai sagatavotos domes sēdēm. Nav tā, ka deputāti sanāk, ātri nobalso un izklīst. Lēmumi ir tapuši ilgā darbā, diskusijās, pārrunās, strīdos. Lai saprastu, kāds ir pareizais lēmums, ir jāiepazīstas ar konkrēto jautājumu, tajā jāiedziļinās. Pat tad vēl nezini, kā īsti ir pareizi. Deputātes darbs ir interesants. Tā ir pieredze, kāda būtu ļoti noderīga lielam vairumam cilvēku. Bet lietas būtību iespējams izprast, tikai esot tajā vidē. No malas viss šķiet vienkārši. Sadalām naudu, samaksājam tam un šim, bet visu reglamentē gan ierobežotais naudas daudzums, gan dažādās intereses. Ir jādomā gan par jauniešiem, gan pensionāriem, gan sociāli neaizsargātajiem. Tas nav vienkārši. Visu reglamentē arī likumdošana, tāpēc likumi ir jāzina. Ir rīcība, kas reizēm šķiet ļoti loģiska, bet likumdošana to nepieļauj. Var norādīt un pārmest, ka kādam ir palielināta alga, ka finansējumu vajadzējis sadalīt citādāk, bet domnieku pieņemtie lēmumi ir pamatoti. Katra ideja ir pamatota, izsvērta un izdomāta.
- Esat tikai divas sievietes deputātes. Vai vīrieši jūsu teiktajā ieklausās?
- Deputātu lokā dzimumu princips nestrādā. Izņēmums ir sasveicināšanās, sievietes palaišana pa priekšu vai apsveikšana dzimšanas dienā. Strādā argumenti, loģika un pieredze. Es vismaz nejūtu, ka vīrieši apspiestu manus kā sievietes argumentus. Ne ar vienu no deputātiem ārpus domes man nav dziļāku draudzīgu attiecību. Ne profesionālu, ne biznesa. Tas ir labi, jo pretējā gadījumā šīs attiecības apgrūtinātu dzīvi. Es vienmēr atklāti paužu savas domas. Protams, visus zemūdens akmeņus nav iespējams zināt. Arī āža kāja reizēm ļoti lien laukā. Ja ir tā, kā es varu balsot “par”?
- Tu biji arī pret Sarmītes Krišānes atstādināšanu no amata, uzstādot diagnozi „demagoģija”.
- Ja mēs katrs izanalizētu savu darbu vai arī publiski uzticētu to kādai neatkarīgai analīzei, nedomāju, ka visi tie, kuri balsoja “par”, rīkojas absolūti ideāli. Jebkuram cilvēkam var būt kļūdas, bet tad ir jautājums, kādas kļūdas var pielaist, cik lielas tās ir, kādas tām ir sekas. Manuprāt, konkrētajā gadījumā tika pieļauta formāla kļūda. Nedomāju, ka tai varētu būt lielas tālejošas sekas. S.Krišānes atbrīvošana nebija arī visai likumīga. Ja arī visam bija kaut kādi dziļāki iemesli, tad mums kā deputātiem bija tiesības tos zināt. Sarmītei ir taisnība, sakot, ka tad, ja nebūs pretrīcības, kurš būs nākamais? Būtībā ne jau S.Krišāne bija pirmā. Pirmā bija iepirkumu komisija. No vienas puses, argumenti ir skaisti, proti, ka iepirkumu komisiju vajag depolitizēt, ka tas ir jādara tikai profesionāļiem, ka tai jābūt neatkarīgai. Bet, ja komisijā ir tikai profesionāļi, tad kāda tā ir neatkarība?
- Ko jaunu esi iemācījusies, būdama deputāte?
- Domāt citās kategorijās. Man ir sērkociņu kastītes teorija. Uz kastīti ir jāskatās tā, lai varētu redzēt vismaz trīs tās skaldnes, nevis tikai brūno sēra maliņu. Tā vajadzētu raudzīties itin uz visu, bet vairumam cilvēku, īpaši tiem, kas visu kritizē, ir taisnvirziena domāšana. Viņi redz tikai to sēra maliņu. Pēc lielveikala „Maxima” traģēdijas manī saasinājās vēl kādas pārdomas. Jā. Notika traģēdija. Mēs skaļā balsī saucam, ka ir jāmeklē vainīgie, bet paši pēc notikušā neesam izdarījuši nekādus secinājumus. Vispirms ir jāsāk katram pašam ar sevi, ar to, kā ikdienā darām savu darbu, kā attiecamies pret sevi un pārējiem. Kopīgā nelaime ir tā, ka esam maza valsts, cits citu pazīstam, cits citam esam vecmāmiņas znota brālēna klasesbiedrs, tāpēc ne vienmēr darbā pieņemam profesionālāko cilvēku, bet gan savējo. Šī iemesla dēļ ne vienmēr spējam pateikt “nē” tur, kur tas būtu jāpasaka.
- Tu esi arī savas dzimtās Gulbenes patriote.
- Gulbenē ne ar ko neesam ne izcilāki, ne labāki par pārējiem. Situācija mazajās pilsētās visur ir līdzīga. Tikai mēs neesam īsti mūsu valsts un mūsu pilsētas patrioti. Arī man kādreiz bija izdevība strādāt citās pilsētās, bet izvēlējos Gulbeni tāpēc, ka te dzīvo mani vecāki, ka gribēju savu nākotni saistīt ar šo pilsētu. Visu mūžu esmu atdevusi šai pilsētai un cilvēkiem. Kad iedomājos, ka pa Skolas ielu uz skolu gāja mana mamma, gāju es, vēlāk – arī mani bērni, tā nav tikai saistība. Tas ir kaut kas vairāk. Man bija iespēja desmit dienas iepazīt Japānu, kur ir cita kultūrvide, bet man vienmēr ir svarīga māju sajūta. Es nekad mūžā negribētu dzīvot citur, kā vien Latvijā.
- Tava darbdiena ir ļoti aizņemta, kad rodi laiku sev?
- Tad, kad braucu ar divriteni, mēnesnīcā dodos slēpot Vecgulbenes muižas parkā vai sava vīra mežā, kad lasu grāmatu. Sev laiku atrast ir grūti, bet sevi ir jāmīl, sev arī kaut kas jāuzdāvina, piemēram, labs koncerts un teātris. Bieži braucu uz Rīgu, tāpēc nelaižu garām šo iespēju. Nevar visu atdot tikai bērniem, lai pēc tam viņiem pārmestu, ka visu atdevu, bet viņi… Atdodot visu, bērni to nenovērtēs, paturot daļu sev, viņi to pratīs novērtēt.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nebaidās būt tieša un atklāta

Kategorijas