Katram Dieviņš iedod kādu talantu

2015. gada 6. marts 00:00

3163

Rūtu Dimdiņu mākslā interesē cilvēks un daba

Rūta Dimdiņa ir 22 gadus jauna talantīga topošā māksliniece, kura šobrīd studē Latvijas Mākslas akadēmijas 2.kursā. Māksla ir viņas sirdslieta un dzīves sastāvdaļa. “Dieviņš mums katram iedod kādu talantu, mūsu ziņā - to attīstīt vai ne,” saka R.Dimdiņa.
“Ja es teiktu, ka šobrīd atceros savas pirmās mākslinieciskās izpausmes, noteikti melotu, jo atmiņas ir sajaukušās kopā un tās ir kā vienā laika plūdumā,” atzīst Rūta, taču, stāstot par to, kā aizsākusies interese par mākslas pasauli, viņa atklāj, ka bērnībā tāpat kā visiem bērniem arī viņai viena no izklaidēm, ko vecāki piedāvāja, bija zīmēšana. “Un mani tas piesaistīja. Manuprāt, tas bija azarts zīmēt arvien labāk un labāk. Domāju, ka vecāki manī pamanīja šo kripatiņu talanta un tāpēc arī aizsūtīja mācīties uz Gulbenes mākslas skolu, tad arī es sapratu, ka vēlos kļūt par gleznotāju,” stāsta Rūta. Tā viņa absolvēja Gulbenes mākslas skolu. “Man patika tur mācīties gleznot, to darīju šad tad arī sestdienās. Pēc mākslas skolas absolvēšanas vēl trīs gadus turpināju darboties jauniešu grupā, kur sava prieka pēc gan zīmēju, gan arī gleznoju,” atceras Rūta. Jāpiebilst, ka viņa savulaik ir mācījusies arī Gulbenes mūzikas skolā, spēlējusi flautu, tomēr, kā atzīst Rūta, māksla viņai padevusies labāk nekā mūzika.

Lai arī sākotnēji viņa nebija plānojusi uzreiz pēc pamatskolas atestāta iegūšanas (Rūta mācījās Gulbenes novada Valsts ģimnāzijā) doties mācīties uz Jāņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu, taču toreizējā mākslas skolas direktore Silvija Šķipsna un arī citi skolotāji ieteica un iedrošināja viņu tomēr stāties šajā skolā. “Izmēģināju un tiku! Un tagad esmu ļoti priecīga, ka paklausīju viņu viedoklim. Rezultātā 2013.gadā absolvēju Jāņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas gleznotājus. Tur apguvu pamatu pamatus - gan dzīvei, gan mākslai. “Rožos” ir tik superīgi skolotāji, kā arī daudz foršu cilvēku. Savukārt pēc “Rožiem” tikai pašsaprotami ir iet studēt uz Latvijas Mākslas akadēmiju. To darīju arī es, jo bija sajūta, ka tur ir jābūt. Pašlaik mācos akadēmijas otrajā kursā. Vienlaikus arī strādāju, kas, protams, apgrūtina mācības, bet tāda ir dzīve.” Šobrīd Rūta atzīst, ka viņa ir ļoti apmierināta, ka izvēlējusies savu dzīvi saistīt ar mākslu. “Esmu jau “sasirgusi” ar gleznošanu. Vienmēr būšu pateicīga vecākiem par doto iespēju mācīties “Rožos” un arī par visu pārējo, ko viņi man dzīvē ir devuši.”

Rūta atklāj, ka viņu mākslā interesē cilvēks un daba. “Darbos, ko radu, atspoguļojas tābrīža emocijas, pārdzīvojumi. Man vēl ir daudz ko mācīties šajā dzīvē, un kā topošais mākslinieks es sevi meklēju mākslā, taustos kā pa tumsu. Reizēm nekas neliekas labi, ir sajūta, ka var būt labāk. Kad beidzot liekas, ka esi atradis meklēto, saproti, ka tā tomēr nav. Un viss atkal jāsāk no gala. Gleznoju diezgan reālistiski, nosliece ir vairāk uz impresionismu,” stāsta jaunā māksliniece. Viņa atklāj, ka darbu pa šiem gadiem ir tapis pietiekami daudz, ar saviem darbiem viņa ir piedalījusies arī atsevišķās izstādēs, taču tādu kārtīgu personālizstādi viņa gan vēl nav organizējusi. Lielākā Rūtas darbu daļa glabājas mājās Gulbenē. “Gulbenē, mājās, man darbus ir kur glabāt. Rīgā vispirms ir jādomā par izmēriem, vai būs vieta, kur glabāt gleznu, jo pašlaik savas darbnīcas man vēl nav.”

2011.gadā Rūta piedalījusies kādā interesantā projektā. Viņa sociālās aprūpes centra “Zemgale” Iecavas filiāles ēkā apgleznoja sienu. Šī viņai bija jauna pieredze gan saskarsmē ar aprūpējamiem cilvēkiem, gan arī darba vēriena ziņā. Gleznojums stiepjas apmēram astoņu metru garumā. Tas tapis pusgada garumā, imitējot 19.gadsimta romantiķu Ludviga Rihtera un Dāvida Frīdriha darbus. “Kad tika piedāvāts iesaistīties šajā projektā, man nebija ne jausmas, ko es uzņemos. Bija grūti – tā bija mana pirmā lielā pieredze ar tik apjomīgu darbu, bet galvenais, ka man to izdevās paveikt! Tagad, ja tā padomā, brīnos, ka aprūpes centra darbiniece Helga Pīlādze, kas to visu organizēja, tik viegli man uzticējās, jo tad es biju tikai 18 gadus jauna meitene,” saka Rūta. Šis projekts viņai pierādījis, ka arī aprūpes centrā dzīvojošie cilvēki ir gaiši, sirsnīgi un priecīgi. “Man nācās gan arī pierast, ka kāds cilvēks aiz muguras skatās, kā es gleznoju, ka man nav savas personīgās telpas vai stūrīša, kur nolīst un radīt darbu, ka vienmēr ir publika, kas vēro procesā.” Šobrīd tapšanas stadijā ir vēl kāds sienas gleznojums. “Mājās apgleznoju sienu ar ābeļziediem. Tā ir mūsu ar mammu kopīga ideja. Šis process gan šobrīd ir mazliet apstājies, taču, kad būs vairāk laika, to noteikti pabeigšu.”

Kad vien ir iespēja, Rūta apciemo Gulbeni. “Gulbene man nozīmē mieru, svaigu gaisu, protams, mājas un vecākus. Dzimto pilsētu apciemoju ar prieku! Taču, vai es vēlētos atgriezties šajā pilsētā, man šobrīd ir ļoti grūti pateikt, jo jau sešus gadus dzīvoju Rīgā un priekšā vēl joprojām ir studijas. Kas notiks pēc tam, pagaidām vēl nezinu,” saka Rūta. Tomēr viņa priecājas, ka ar savu artavu, savu devumu var atbalstīt Gulbeni. Rūtas gleznas jau divus gadus tiek pasniegtas “Gada kultūras balvas” laureātiem. “Ir ļoti jauki, ka ir dota šī iespēja atbalstīt vietējos māksliniekus, kultūras darbiniekus - mēs taču visi esam tā mazā daļiņa, kas pārstāv Latvijas kultūru. Ir patīkami, ka novērtē arī mūs, mūsu darbus un ka arī mēs varam dot savu ieguldījumu novada kultūrā!”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Katram Dieviņš iedod kādu talantu

Kategorijas