Ir doties laiks tālāk

2015. gada 6. marts 00:00

1034

Aleksandrs Barbakadze: “Litenē man bija jārunā latviski.”

Joprojām Liteni kā savu dzīvesvietu vietnē “www.facebook.com” ir norādījis fizioterapeits Aleksandrs Barbakadze, kaut nu viņš ir rīdzinieks. “Dzirkstelei” vīrietis atklāj – no Litenes pansionāta viņš nebēg projām. Viņš vienkārši iet tālāk, paņemot līdzi dzīvē unikālu pieredzi, kas ir gūta, strādājot te. Viņš nekad neaizmirsīs savus pansionāta klientus, sola braukt ciemos, jo tieši viņi A.Barbakadzem ir iemācījuši patiesību, ka cilvēks var justies labi un laimīgi arī visdrūmākajās dzīves situācijās. Savā vietā pansionātā viņš atstāj kolēģi – bijušo studiju biedreni no Daugavpils Universitātes laikiem.
A.Barbakadze priecājas, ka arvien vairāk fizioterapeitu izvēlas strādāt Latvijas reģionos. Gulbenes novadā esot vismaz trīs šīs profesijas pārstāvju un katrs no tiem darbojas savā stilā un ar metodēm, kādas kuram tuvākas. Viņš ir dzirdējis labas atsauksmes par kolēģi Ingvildu Stībeli, kuras darbavieta ir Gulbenes sporta skolā. „Fizioterapeits ir ļoti nepieciešams arī bērniem,” uzskata A.Barbakadze. Mūsdienās bērni pāraug savus vecākus. Viņi vispār ātrāk aug. Bieži vien muskuļi netiek līdzi. Jo ātrāk speciālists veic korekcijas, jo labāk. Turklāt ar bērniem un jauniešiem ir ļoti patīkami strādāt, jo rezultātu var pamanīt praktiski uzreiz, saka A.Barbakadze.

„Manī ir tik daudz dažādu tautību asiņu, kaut pēc pases datiem esmu gruzīns. Kopā ar radiniekiem esam veidojuši savas dzimtas koku un atklājām, ka mūsu senčos ir ebreji, vācieši, krievi, poļi. Starp saviem asinsradiniekiem tālā pagātnē esam atraduši arī vienu romu tautības pārstāvi,” stāsta A.Barbakadze.
Litenē viņam bieži jautāts par nacionālo piederību. Un arī pats sev viņš te ne reizi vien neviļus jautājis: „Kas es esmu?” Tas tāpēc, ka litenieši ir ārkārtīgi draudzīgi cilvēki. A.Barbakadzem pat radusies sajūta, ka viņi visi savā starpā ir radinieki. Tieši Litenē jaunais cilvēks pirmo reizi mūžā ikdienā ir sarunājies tikai latviski. Daugavpilī vai Rīgā viņam šādas vajadzības nekad nav bijis. Lai gan A.Barbakadze atzīst, ka arī Daugavpilī tagad latviešu valoda skan biežāk nekā parasti. Viņaprāt, tas tāpēc, ka uz turienes universitāti studēt sabrauc jaunieši no visas Latvijas.
„Litenē man bija jārunā latviski. Tas man ir devis ļoti daudz. Lai labi apgūtu valodu, tā ir jālieto ikdienā. Svarīga ir vide,” saka A.Barbakadze. Kā cilvēks, kura dzimtene ir Daugavpils, viņš saārda mītu par daugavpiliešu aklo piesliešanos Krievijas ideoloģijai. „Skatoties ziņu pārraides Krievijas televīzijā, es saprotu, ka tie viennozīmīgi ir meli. Vismaz lielākā daļa no tur sniegtās informācijas ir meli. Domāju, ka to saprotam ne tikai mēs. To saprot arī tie, kuri dzīvo Krievijā,” saka A.Barbakadze. Viņš patiesi jūt līdzi Ukrainas tautai un tic, ka karam ir jābeidzas drīz. Krievijas un Ukrainas konfliktā A.Barbakadze vaino pārlieko politizāciju, kas valda šo tautu savstarpējās attiecībās. Šādu pašu kļūdu viņš saskata Latvijas iekšpolitikā un uzskata, ka tas ir lieki.

„Tas ir joks, ja kāds domā, ka fizioterapeits ir tas pats, kas psihoterapeits. Mēs, fizioterapeiti, neesam ne šamaņi, ne ekstrasensi. Pēc fotogrāfijas cilvēkus neārstējam. Brīnumzāles nevienam neizrakstām,” smaida A.Barbakadze. Viņš savas iespējas vērtē kritiski. Un tam ir vairāki iemesli. Reizēm A.Barbakadze klientam tā arī pasaka: „To es varu un to es nevaru izdarīt. Varu tikai tik un ne vairāk. Reizēm ir šaubas arī par pašu mazumiņu. Ir jāmin, izdosies vai ne. Lai gan nereti beigās iznāk, ka palīdzēts tiek ļoti daudz. Es cenšos.”
Jau studiju gados Daugavpilī A.Barbakadze iegalvojis kāda pasniedzēja teikto, ka fizioterapeita profesijā Latvijā grūti ir kļūt stāvus bagātam. Drīzāk jārēķinās ar nelieliem, bet stabiliem ienākumiem, no kuriem pietiks maizei ar sviestu un, iespējams, pat desu. A.Barbakadze ir ar to mierā, taču ar vienu noteikumu: viņš nekad un nekur nav ar mieru strādāt nelegāli. „Ir tādi, kas strādā bez čekiem. Es gribu būt godīgs. Es vēlos oficiāli saņemt naudu par to, ko daru. Ja Latvijas valsts man nespēs nodrošināt pienācīgu atalgojumu, man būs jāmeklē darbs citur. Diemžēl. Jo man arī gribas būt paēdušam un nodrošināt jumtu virs galvas sev un nākotnē arī savai ģimenei,” saka A.Barbakadze.

Latvijā fizioterapija, salīdzinot ar attīstītajām Rietumeiropas valstīm, faktiski ir bērna autiņos. Kad kāda respektabla kolēģe no Vācijas jautājusi A.Barbakadzem, cik nodarbību laikā viņš varot atrisināt pacienta problēmu, tas atbildējis: „Kā minimums 10 nodarbībās!” Ārzemju kolēģe bildusi, ka tas nav efektīvs darbs. Vai tiešām tā ir, ja salīdzina fizioterapeitu materiāli tehnisko bāzi, atalgojumu un darba slodzi tur un te? Inventārs, kuru savā darbā izmanto fizioterapeiti, ir dārgs. Tas ierobežo. Nākas iztikt ar minimālu aprīkojumu. „Tāpēc ir grūti runāt par nozares attīstību,” uzskata A.Barbakadze.
Savā darba praksē viņš ir piedzīvojis trīs īpaša gandarījuma brīžus, kad izdevies dabūt uz kājām cilvēkus, kuri pie viņa vērsušies pēc palīdzības ar sevišķi smagām problēmām. Fizioterapeits saka – galvenais ir tas, ka šie cilvēki paši ir aktīvi līdzdarbojušies, lai panāktu vēlamo efektu. Un tā arī ir bijusi panākumu atslēga pēc insulta, pēc traumām. Fizioterapeits saka, ka svarīgi sākt kaut nedaudz vingrot jau nākamajā dienā, kad pacients ir nācis pie samaņas. Sākumā tā varbūt ir tikai pirkstu kustināšana. „Svarīgi strādāt ar sevi, kamēr vēl ķermenis atceras kustības. Tad ātrāk notiek funkciju atjaunošanas. Kad ķermenis zaudē kustību atmiņas, atjaunot vecās iemaņas kļūst arvien grūtāk,” klāsta A.Barbakadze. Bieži vien smago problēmu māktajiem pacientiem nākas izrādīt varonību, lai, pārvarot ellīgas sāpes, nesāktu sevi žēlot, neapstātos pusceļā, turpinātu vingrot, to darot saprātīgi un mērķtiecīgi, bez fanātisma.

Fizioterapeits saka, ka viņš un amata brāļi/māsas diendienā paši iztur mērenu fizisko slodzi un visu, ko rāda priekšā pacientiem. „Bieži vien ir tā – kamēr rādu priekšā, cilvēks darbojas līdzi, līdzko pārstāju, arī viņš apstājas,” atzīst A.Barbakadze. Viņš saviem klientiem izskaidro: ja cilvēks agrāk nav vingrojis, pirmās piecas dienas var sāpēt muskuļi. Ar laiku šie simptomi pāriet. Kustības pagarina kvalitatīvu dzīvi. A.Barbakadze pat cilvēkiem gados iesaka vairāk staigāt kājām, iesaistīties sabiedriskajās aktivitātēs, piemēram, dejot. Vinnētāji ir tie vecie cilvēki, kuri tur suni, jo dzīvnieks piespiež saimnieku regulāri ar viņu doties pastaigās, izstiept muskuļus, saites, uzlabot asinsriti, trenēt sirdi. „Ar sevi ir jāstrādā. Cilvēks ar laiku sāk izjust kustību prieku,” saka A.Barbakadze.

Par Aleksandru Barbakadzi

◆ Valsts sociālās aprūpes centra „Latgale” filiālē „Litene” par fizioterapeitu nostrādājis trīsarpus gadus;
◆ Litenē 24.februārī kļuva
30 gadus vecs;
◆ dzīvojot Litenē, izlasījis apmēram 30 daiļliteratūras grāmatas, jo tās ”dod iespēju dzīvot vienlaikus vairākas dzīves”;
◆ Litenē adoptējis bezsaimnieka kaķeni, kuru nosaucis par Marfu un aizvedis sev līdzi uz jauno dzīvesvietu Rīgā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ir doties laiks tālāk

Kategorijas