Laimes zemi atrod tepat - Latvijā

2015. gada 12. marts 00:00

1644

(Turpinās no 1.lappuses)
Jaungulbenes pagasta pārvaldes vadītājs Aleksandrs Vasiļjevs Daini un Ludmilu raksturo kā ļoti uzņēmīgus un neatlaidīgus cilvēkus. „Pagastā visi tagad brīnāmies par Daiņa apņēmību, prasmi tikt galā ar zemes iznomātājiem, spēju atkarot lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības no krūmiem un latvāņiem, jo vairāk tāpēc, ka jaunajai ģimenei īpašumā zemes nav. Tā visa hektāru pa hektāram tiek nomāta no īpašniekiem. Arī māja, kurā Ludmila un Dainis dzīvo, nepieder viņiem. Ēkas īpašnieks gan ir izteicis piedāvājumu māju pārdot. Ja mums pagastā būtu vairāk šādu apņēmības pilnu ģimeņu, pagasts būtu tikai ieguvējs,” saka A.Vasiļjevs.

Pūrā govs, teļi un aitas
„„Slavītēs”, kas pirms tam septiņus gadus stāvēja tukšas, dzīvojam piekto gadu. Mūs ielaida te dzīvot. Ceram, ka izdosies māju atpirkt no pašreizējā īpašnieka. Es savulaik līdz 4.klasei mācījos Gulbīša vidusskolā. Tad vecāki pārcēlās uz Jumurdu. Tur ar lopkopību nodarboties nebija iespējams, jo meža cūkas izārdīja ne tikai tīrumus, bet arī ganības, tāpēc abi ar Ludmilu pārcēlāmies uz dzīvi Jaungulbenes pagastā. Pūrā mums bija viena slaucama govs, divi teļi un divas aitas. Apkārt mājai viss bija aizaudzis, tāpēc ķērāmies pie apkārtnes sakopšanas. Pamazām, cik varējām finansiāli atļauties, sākām pirkt klāt lopus,” Dainis atsauc atmiņā saimniekošanas sākumu. Kādu laiku viņš strādājis Gulbītī gaterī, bet tad no tā aizgājis, jo kavējusies darba algas izmaksa. Kopīgi ar Ludmilu pieņemts lēmums iespēju robežās saimniekot pašiem. „Interesējos, kas būtu gatavs iznomāt zemi, jo pagaidām pašiem īpašumā zemes nav. Ar laiku ir doma ja ne visas, tad lielāko daļu nomāto platību no saimniekiem atpirkt. Šobrīd nomājam aptuveni 60 hektārus. Arī pašvaldība atvēlēja tai piederošās platības, kas ir jāiekopj, jāiesēj zālājs,” stāsta Dainis, kamēr Ludmila noņemas ar mazo Anastasiju. Visvairāk jauno vīrieti izbrīna cilvēku attieksme pret īpašumu. „Paši zemi nekopj, ļauj tai aizaugt, bet arī citam pārdot negrib. Tepat blakus mājai ir neliels zemes gabals. Mēģināju sazināties ar tā īpašnieku. Tiklīdz uzzināja, ka gribu zemi pirkt, pārstāja atbildēt uz tālruņa zvaniem,” bilst Dainis.
Aitu ganāmpulku palielinās
Par labu Latvijas tumšgalves šķirnes aitām Ludmila un Dainis izšķīrušies tāpēc, ka tās ir mazāk prasīgas, ātrāk aug un, izlaistas ganībās, apēd visu, kas gadās ceļā. Aitkopību var uzsākt ar to, kas ir. Konkrētajā gadījumā – ar nomātām ganību platībām, vecu kūti un pavisam nelielu lauksaimniecības tehnikas parku. Aitām jāvelta arī mazāk uzmanības, līdzīgi, kā tas ir ar gaļas lopiem. Lai aitas un gaļas lopi varētu vasarā uzturēties ganībās, saimniekiem nācies nostiept stiepļu žogu pusotra kilometra garumā, lai pasargātu aitas no klaiņojošajiem suņiem, kas laukos ir liela problēma. Dainis stāsta, ka esot rasta iespēja izdevīgi pārdot aitas. Vilna tiek pārdota Sarmītei Lācei, kura arī audzē aitas. „Katru gadu noīrējam transportu un paši aitas aizvedam. Naudu saņemam par gaļu. Gan aitu un liellopu iegādei, gan tehnikai iztiekam bez kredītiem. Visu subsīdiju naudu novirzām tehnikai. Kad iekrājam naudu, tad arī tiekam pie kaut kā vajadzīga. Naudu saņemam arī tad, kad eksportam pārdodam bullēnus. Teles paturam ganāmpulka ataudzēšanai. Esam plānojuši aitu māšu skaitu palielināt vismaz līdz simts galvām, jo tad jau var runāt par peļņu. Mazs ganāmpulks var būt tad, ja aitkopība ir tikai kā papildnozare. Noteikti pie simta neapstāsimies,” prāto Dainis. Ludmila papildina, lai aitu būtu vairāk, ir vajadzīga kūts, jo šogad vien jau piedzimuši aptuveni 70 jēri. Ar roku aizsniedzamā attālumā atrodas pat divas kādreizējās kopsaimniecības lopu kūtis, bet, sākoties privatizācijai, tās savā īpašumā ieguvusi kaimiņiene. „Būtu labi, ja viņa vismaz vienā atļautu turēt aitas, jo uzcelt jaunu kūti mums pagaidām nav pa spēkam. Ja nu vēl uz vecajiem pamatiem nojumi aitām,” to sakot, Dainis nežēlojas, jo iztikt varot. Īpaši, ja arī dārzā viss tiekot izaudzēts. Protams, ja būtu kāds darba piedāvājums, ko būtu iespējams apvienot ar darbu saimniecībā, viņš to pieņemtu.

Pāri robežai neskatās
Pirmajos saimniekošanas gados nācies pirkt pakalpojumus, piemēram, lai sapresētu sienu, bet tagad iegādāta pašiem sava prese. „Vismaz nauda ietaupās. Ja pērn satinu 350 ruļļu, tad šogad būs jāsatin vismaz 500. Vēl esmu nolēmis iegādāties jaunu siena grābekli. Sezonā, lai visu paspētu izdarīt, ar traktoru braucu no rīta līdz vakaram. Viegli tas nav. Pērkam arī aršanas pakalpojumus, jo aitām pērn septiņu hektāru platībā audzējām auzas. Šogad sēsim piecos hektāros, jo nolūkotajā tīrumā ir labāka augsne,” stāsta Dainis.
Ne Ludmilai, ne Dainim nav lauksaimnieka izglītības, bet viņi abi uzskata, ka dzīvē visu ir iespējams iemācīties. Daiņa mamma savulaik strādājusi par slaucēju, bet tēvs bijis gan šoferis, gan traktorists, tāpēc pieredze ir. Arī uz laimes zemi aiz Latvijas robežām ne Dainis, ne Ludmila neskatās. „Ko tur darīt! Esmu izrēķinājis, ka tur sezonas darbos es nopelnīšu apmēram to pašu, ko šeit, dzīvojot gada laikā. Nav ko pa pasauli blandīties. Visi radi jau mums ir ārzemēs. Brālis gan tepat kaimiņos māju nopirka. Viņš aizbrauc uz sezonas darbiem Anglijā, bet pa ziemu ir te. Ja kaut ko vajag, atnāk palīgā,” stāsta Dainis. Vasarā, kad iestājas lietus periods, arī viņi abi ar Ludmilu un meitiņu izraujas, lai apciemotu vecākus. „Ko pats sēsi, to vēlāk pļausi. Ja paši kaut ko neizdarām, tad arī paši varam sevi par to rāt,” uzskata Dainis. ◆

Fakti

◆ Ludmila Ļeonova un Dainis Vaniņš „Slavītēs” saimnieko 5.gadu.

◆ Aprūpē 75 aitu ganāmpulku, audzē „Herefod” un „Limuzīna” gaļas šķirnes lopus.

◆ 60 hektārus lauksaimniecībā izmantojamo platību nomā no īpašniekiem un pašvaldības.

◆ 7 hektāru platībā audzē auzas.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Laimes zemi atrod tepat - Latvijā

Kategorijas