Vēlas iemācīties latviešu valodu un zināt tradīcijas

2015. gada 19. marts 00:00

Atbrauc no Rīgas iepazīt gulbeniešus ar zelta rokām

No hobija līdz biznesam ir viens solis, ja vien cilvēks dara, kas padodas un patīk! Par to pārliecinājās apmēram 40 ciemiņu, kuri bija atbraukuši uz Gulbeni, lai gūtu pieredzi un iedvesmu, redzot, kā cilvēki mūsu novadā gūst prieku radošās pašizpausmēs.
Atbraucēji ir nesenie dažādu trešās pasaules valstu (kuras nav Eiropas Savienības dalībvalstis) iedzīvotāji, kuri aizvadīto piecu gadu laikā ir pārcēlušies uz dzīvi Latvijā, galvenokārt Rīgā. Šo braucienu uz Gulbeni viņiem organizēja nevalstiskā organizācija “Izglītības attīstības centrs” integrācijas projekta „Dzīvot Latvijā – 4” gaitā.

Rāda, ko var, un māca arī citiem
“Mēs bijām Gulbenes novada Vēstures un mākslas muzejā, apskatījām Vecgulbenes muižu, ciemojāmies Stradu pagasta “Pakalniešu” mājās, kur namamāte Ineta Dambrova demonstrēja siera gatavošanu, ļāva arī mums piedalīties un degustēt gatavo produkciju. Gulbenē tikāmies radošajās darbnīcās, kur mazie uzņēmēji rādīja savas,” “Dzirkstelei” stāsta projekta “Dzīvot Latvijā – 4” pārstāve Aija Tūna.
A.Tūna stāsta, ka ar projekta dalībniekiem komunikācija Gulbenē vienlaikus notika trīs valodās – krievu, angļu un latviešu. “Tie ir cilvēki, kuri te ieradušies dažādu iemeslu dēļ. Arī no Ukrainas, Krievijas, Sīrijas, Ēģiptes. Ir tādi, kurus uz to pamudinājusi politiskā situācija, daži šobrīd studē Latvijā, vēl citus uz šejieni atvedis darbs,” piebilst A.Tūna.
“Dzirkstele” tuvāk iepazinās ar divām projekta dalībniecēm, kuras ar lielu aizrautību darbojās Gulbenes novada amatnieku piedāvātajās radošajās darbnīcās. Veidoja suvenīrus leļļu meistares Evitas Zālītes vadībā, lēja ziepes kopā ar Irēnu Jakovļevu un Birutu Kozlovsku, iededzināja latvju zīmes ar Arvi Rubeni, priecājās par Edgara Andersona-Safronova un viņa sievas Klēras veidotajām sniega kurpēm un mūzikas instrumentiem, kā arī par Gulbenes 2.vidusskolas skolēnu mācību firmā Arņa Žagatas un Ingara Bērziņa koka rotaļlietām un sadzīves priekšmetiem.

Dodas uz Latviju, baidoties no kara
Pagājušā gadā no Dņepropetrovskas pievārtes uz dzīvi Latvijā ir pārcēlusies 58 gadus vecā Olga Ruban. Viņa šurp devās, baidīdamās no karadarbības Ukrainā. Doties uz Latviju pamudinājuši sievietes dēli, kuri atgādināja – dzimtai ir latviskās saknes. Olgas mamma ir bijusi latviete no Rīgas. Tāpēc viņa un dēli izmantoja repatriācijas tiesības pārcelties uz pastāvīgu dzīvi savā etniskajā dzimtenē.
“Līdz sešu gadu vecumam es dzīvoju Rīgā. Vēlāk pārcēlos uz tēva dzimteni Ukrainā. Jaunībā regulāri vasarās braucu uz Rīgu. Bet tad uz 30 gadiem šī saikne pārtrūka. Taču nostalģija manī bija vienmēr. Kaut kur zemapziņā manī joprojām skanēja latviešu valoda. Tagad sāku atcerēties vārdus, kurus kādreiz esmu zinājusi. Kad dzirdu šo valodu, saprotu, ko cilvēki runā, tikai vēl nevaru izteikties latviski. Taču mācos kursos. Arī mājās cenšamies kopā ar dēliem un vedeklām mācīties vārdus,” “Dzirkstelei” stāsta Olga. Latvijā viņa esot atkal sameklējusi savus radiniekus, kuri palīdzējuši nokārtot nepieciešamās formalitātes palikšanai šeit. “Es patiešām jūtos te pieņemta. Jebkurš atbalsts ir svarīgs,” saka Olga. Dalība projektā “Dzīvot Latvijā – 4” esot iespēja iepazīt latviskumu, tradīcijas, redzēt ne tikai galvaspilsētu, bet arī lauku reģionus un gūt radošas idejas, kā arī attīstīt savas spējas un mēģināt nopelnīt naudu ar savām rokām.
53 gadus vecā Natālija Kalniņa uz dzīvi Latvijā no Odesas ir pārcēlusies pirms trim gadiem. Viņas vīrs ir latvietis.
“Pēc profesijas esmu ārste, taču pagaidām vēl latviešu valodu nezinu pietiekami labi, mācos. Uzskatu, ka valoda ir jāzina. Viegli nav. Ja arī man neizdosies tekoši runāt latviski, vismaz gribu saprast šo valodu, lai neapjuktu ikdienas situācijās. Katru dienu apgūstu kādu jaunu vārdu latviešu valodā. Iepazīstu arī latviešu tautas tradīcijas,” “Dzirkstelei” stāsta Natālija. Šeit viņa ir mājsaimniece, kuru uztur strādājošais vīrs. Atspaids ir arī Ukrainas pensija, saskaņā ar turienes likumiem N.Kalniņa jau ir sasniegusi pensionēšanās vecumu. “Ukrainā ir palikusi mana mamma, bērni, mazdēls. Viņi dzīvo tajā valsts daļā, kur nav karadarbības. Taču man ir daudz labi pazīstamu cilvēku, kuri atrodas tajā otrā pusē. Mēs ar tuviniekiem palīdzam viņiem, sūtām pārtikas produktus, drēbes. Lūdzam Dievu, lai viss ātrāk beigtos,” stāsta Natālija.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vēlas iemācīties latviešu valodu un zināt tradīcijas

Kategorijas