Arī vecumā ir skaisti jādzīvo!

2015. gada 20. marts 00:00

1784

Seniore Maiga Birzniece no Gulbenes vienmēr atvērta jaunām aktivitātēm

”Šodien līdz pusdienām paspēju būt jau trīs vietās. Šajā sestdienā ciemos gaidu seniores. Mana dzīve, ko esmu veltījusi darbam, vīram un sešiem bērniem, nav bijusi viegla, tāpēc tagad es dzīvoju pati sev,” saka septiņdesmit sešus gadus vecā gulbeniete Maiga Birzniece. Apbrīnojami enerģisks, aktīvs, dzīves gudrs un dzīvespriecīgs cilvēks, kas neļaujas gadu skaita un mājas četru sienu varai, bet dejo, dzied, daudz ceļo, rosās savā puķu dārzā un labprāt iesaistās dažādos projektos. Maigas lielākais prieks ir 14 mazbērni un 6 mazmazbērni.

Ir jāmaina domāšana
„Šonedēļ biju pasākumā, kur runāja par globālo izglītību. Dzirdētais vēl vairāk manī viesa pārliecību, ka senioriem ir jāiet līdzi laikam. Daudziem vēl nav pieņemama eiropeiskā domāšana, jo mēs, latvieši, jūtamies lieli, uzskatām, ka paši visu varam. Taisnība, bet, ja nu esam iestājušies Eiropas Savienībā, tad ir jāpieņem viss jaunais. Ja mēs, vecie ļaudis, nemainīsim domāšanu, tad nekas nenotiks, tikai paši strauji iesim bojā. Man ir žēl pensionāru, kuri sēž mājās un ļauj, lai rūpesti viņus nograuž līdz baltam kaulam. Viņiem viss ir slikti, viņi ir slimi. Ticu, bet mēs paši esam sev vislielākie ārsti. Ar labu gribu un apņemšanos visam var tikt pāri,” uzskata Maiga. Viņa ar prieku stāsta par aktīvo senioru grupu, kurā valda princips „viens par visiem, visi par vienu.” Seniores ne tikai palīdz cita citai tikt galā ar saimnieciskiem darbiem, bet labprāt uzspēlē dažādas spēles. Maiga smejas, ka esot kļuvušas atkarīgas no populārās kāršu spēles „Uno”. „Tā aizraujamies, ka varam četras piecas stundas spēlēt. Labprāt apciemojam cita citu. Lielākoties pulcējamies pie manis, jo dzīvoju klusā vietā, kas līdzinās laukiem, lai gan skaitos pilsētniece. Māja atrodas Krasta ielas galā aiz dzelzceļa, tāpēc arī mājas vārds ir „Avotiņi”. Pie mājas ir bērzu birztiņa. Tur siltajā laikā uzklājam galdu. Nu jau būs četri gadi, kopš kopīgi vārām zupu. Ir dīķītis, kur var peldēties, ir vieta, kur uzspēlēt kriketu. Izmantojam iespēju braukt ekskursijās. Daudz kur esmu bijusi, gan ar pensionāru biedrības, gan bērnu gādību,” stāsta Maiga.

Viss sācies ar „Leno”
Aktivitāšu sākums rodams deju grupā „Leno”, kur Maiga dejo piekto gadu. Pirms gada seniores nodibinājušas vokālo ansambli „Pārdomu vējš”. „Dejojām līnijdejas, dziedājām, līdz man un vēl vienai grupas dalībniecei radās doma, ka vajag vēl kaut kur iesaistīties. Dzima ideja par darbošanos kopā ar bērniem. Radiniece Ieva Garjāne palīdzēja uzrakstīt paaudžu sadarbības projektu, kas tika veidots kopā ar Gulbenes vidusskolas otro klašu skolēniem. Gājām ciemos pie bērniem, kopā mācījāmies dziedāt, dejot, cept pīrāgus, strādāt ar datoru, ziemā laidāmies lejā no kalna ar dažādiem šļūcamajiem. Darbojāmies arī ar Krišjāņa Valdemāra, Litenes un Stāmerienas pamatskolas audzēkņiem. 23.aprīlī būs projekta noslēguma pasākums Gulbenē. Manuprāt, skaistāk par visu ir mīlēt dzīvi, cilvēkus, visu, kas apkārt. Man patīk cilvēki, iespēja būt starp viņiem, jo tas neļauj novecot. It visā es smeļos tikai pozitīvas emocijas,” atzīst Maiga.

Esmu lauku meitēns
Līdz divdesmit gadu vecumam viņa dzīvojusi laukos – Alūksnes novada Strautiņu pagastā. Mācījusies Strautiņu pamatskolā, tad sākusi mācīties Stāmerienas lauksaimniecības skolā. „Dzīve pret mani bija skarba, tāpēc Stāmerienā mācījos vienu gadu. Mamma laukos palika viena, tāpēc aicināja atgriezties mājās. Kas man cits atlika? Tomēr 1960.gadā ieprecējos Gulbenē. Tolaik laukos plaši tika izvērsta meliorācija. Melioratoru brigāde – četri puiši – tika izmitināti mūsu lauku mājā. Mamma melioratoriem vārīja ēst, es mazgāju traukus. Birznieks bija brigādes vadītājs. Atceros, Voldemārs iestājās virtuves durvīs, uzmetusi skatienu viņam, nodomāju, cik labi noaudzis, arī seja tik apaļa kā pieckapeika. Apprecējāmies un 47 gadus nodzīvojām kopā. Nu jau astoņi gadi, kopš vīra vairs nav. Viņš bija ļoti darbīgs. Strādāja divos darbos, jo bērnus vajadzēja ne tikai pabarot, bet arī izskolot. Turējām gotiņu un sivēnu. Pēc bērnu piedzimšanas arī man ātri vien vajadzēja atsākt strādāt, tāpēc dzīvē nebija laika ne dejot, ne ballēties. Tagad man ir laiks, ko varu veltīt tikai sev un savām interesēm. Brālis, kurš dzīvo Rīgā un ir deviņdesmit gadus vecs, gan reizēm saka: „Tu, māsiņ, par daudz izšaujies!” smaida Maiga.

Es esmu bagāta
Viņa uz dzīvi raugās pozitīvi ar lielu optimismu, jo uzskata, ka šajā saulē cilvēkiem ir atvēlēts maz laika, tāpēc to nevajag izniekot. Maiga zina, ka pasaulē ir daudz negatīvisma, bet viņa cenšas no tā norobežoties. „Mums, aktīvajiem senioriem, ir jārunā un jādomā par to, kam gatavosimies, ko darīsim, kādus pasākumus apmeklēsim. Lielo politikas katlu mēs nemaisām. Protams, mūs biedē, ka kaut kur netālu karo, ka tas var atstāt ietekmi arī uz Latviju, bet mēs sev nelaižam klāt šīs bailes.”
Nesteidzīgi pārlapojot bilžu albumu, Maiga klusi saka: „Bagātības man nav, bet cilvēkiem vienmēr saku, ka esmu bagāta. Viņi uzreiz domā, ka man bankā daudz naudas, bet mana bagātība ir bērni, mazbērni un mazmazbērni, ar kuriem dalos savas sirds siltumā un mīlestībā. Bērni ir izauguši. Viņiem sava dzīve un no manis neko nevajag, kā vien mātes mīļumu. Man ir liels prieks, ka visi bērni dzīvo un strādā tepat, Latvijā. Savulaik ļoti raudāju, vadot dēlus armijā, jo baidījos, vai viņi atgriezīsies. Otru reizi raudāju, kad dēlus un meitas palaidu tautās, jo sapratu, ka ligzda ir kļuvusi tukša. Palikām tikai divi vien ar vīru. Brīnījāmies, ka visu mūžu tik labi satikām, bet divatā jāstrīdas. Vai tas nebija smieklīgi? Šodien nav lielākas laimes un prieka, kad visi sabrauc ciemos. Raugos savos staltajos mazdēlos, kuriem mājas durvju ailes kļuvušas par zemām, un domāju, man taču ir jātur jaunajiem līdzi,” apņēmīgi saka Maiga.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Arī vecumā ir skaisti jādzīvo!

Kategorijas