Izvēle – katram sava

2015. gada 24. marts 00:00

3745

Gavēņa laikā un ne tikai cilvēki mēdz ierobežot savus ēšanas paradumus

Sākoties pavasarim, visi grib kļūt slaidāki un tas jau notiekot pat histēriski, novērojis spēkavīrs Andris Leišavnieks. Daudzi, tāpat kā sākoties jaunajam gadam, līdz ar pavasara iestāšanos izlemj mainīt ne tikai savu dzīvesveidu, bet arī ēdienkarti. Kāds izlemj uzturā nelietot saldumus, cits – taukos ceptu cauraudzīti...Katram, visticamāk, ir sava pārliecība un pieredze, kāpēc izlēmis rīkoties tieši tā un ne citādāk.
Mediķi uzsver, ja ir izlemts gavēt un atteikties no kādiem produktiem, tad, lai nenodarītu ļaunumu savam organismam, ir svarīgi produktus, no kuriem uz laiku atsakās, aizstāt ar citiem. Visvairāk jautājumu rodas tieši par gaļas neēšanu.

Mēra sajūta – katru dienu
Rit Lielais gavēnis, kopumā 40 dienas – no Pelnu dienas (18.februāris) līdz pat Lieldienām (5.aprīlis). Iespējams, pirmais, ar ko gavēnis daudziem asociējas, tā ir gaļas neēšana, bet gavēnis nav tikai gaļas neēšana vai badošanās, kā to bieži nepareizi saprot. Gulbenes katoļu draudzes mājas lapā ir lasāma informācija, ka Lielais gavēnis ir laiks, kad “Jēzum bija jācieš mana un tava grēka dēļ, tātad Lielais gavēnis ir arī gandarīšanas laiks.” Kāda katoliete apstiprina, ka gavēnis vairāk saistās ar izvēli, kas katram traucē - saldumi, kafija, televizors, aprunāšana, internets. Luterāņu mācītājs Ilgvars Matīss uzskata, ka ir labi ievērot mēra sajūtu katru dienu, ne tikai gavēnī. “Vienkārša atteikšanās no kādas pārtikas produktu grupas ir tā pati diēta. Citādi jau būtu tā, ka tie, kuriem kādā pasaules malā šādi produkti nav pieejami, piemēram, gaļa vai saldumi, ir nepārtraukts gavēnis,” saka I.Matīss un piebilst, ka par gavēni tas var kļūt tikai tad, ja šajā atteikšanās laikā tiek vietā ielikts garīgs saturs. “Tam jābūt Svētā Gara aicinājumam tevī,” uzsver luterāņu mācītājs. Bībelē rakstīts, ka Jēzu aizveda Gars tuksnesī un tad viņš gavēja. Tā arī mums esot jāieklausās, ko Dievs no mums vēlas šajā laikā. “Dažkārt ir tā, ka cilvēks atsakās no kādām lietām gavēnī, bet īstās problēmas ir pavisam citās viņa dzīves jomās, uz kurām cilvēks turpina pievērt acis, taču Dievs - ne. Ja cilvēks no kaut kā atsakās - no kādām izklaidēm, tad lai tā vietā atrodas laiks lūgšanām, Bībelei, meditācijai. Ja cilvēks atsakās no gaļas, tad varbūt lai gaļas produktiem paredzēto naudu uzdāvina kādiem trūkumcietējiem, ziedo baznīcai un tamlīdzīgi. No Pelnu dienas līdz Kristus Augšāmcelšanās svētkiem ir sešas svētdienas, kurās luterāņi gavēni neietur, jo katru svētdienu mēs jebkurā gadījumā svinam mazas Lieldienas. Un šīs svētdienas arī palīdz labāk pārējās četrdesmit dienās atteikties no tā, uz ko esi aicināts,” saka luterāņu mācītājs, kurš pats negavē katru gadu. “Kā jau teicu - tam jābūt aicinājumam. Var iekrist arī tādā lietā kā kārdinājumā lielīties ar savu gavēšanu. Un, ja to sāc darīt, tad tāpat visai gavēšanai jēga ir zudusi, jo Dievam nepatīk lielība. Ne labāki ir gavētāji, ne negavētāji. Gavēšana ir laba un ieteicama, bet ne obligāta. Kādreiz cilvēks uzliek sev pārāk daudz aizliegumu gavēņa laikā un tad pats tajos krīt, tāpēc labāk sākt ar kaut ko mazāku. Gavēņa laikā cilvēks ar Dievu kļūst tuvāki un liek arī apzināties, cik daudz tomēr mēs ikdienā kalpojam savām iegribām.

Var rasties komplikācijas
Daktere Marita Luika uzskata, ka gavēšana pilnīgi veselam cilvēkam ir noderīga, bet vai tik ilgi gavēt, kā tas notiek laika posmā līdz pat Lieldienām, proti, 40 dienas, tā tomēr esot katra izvēle. Viņa noteikti neieteiktu gavēt bērniem, veciem un slimiem cilvēkiem. “Gavēnis gan katram var būt citādāks. Gavēnis kādam varbūt ir atteikšanās no alkohola vai saldumiem. Protams, ka organisms zaudē svaru, jūtas vieglāk. Var būt, ka uzlabojas vēdera izeja, jo cilvēks piedomā, ko ēd, un ēd varbūt vairāk zaļumus, vairāk lieto šķidrumu. Tā jau ir katra individuāla izvēle, vai viņš gavē, tāpēc ka grib uzlabot veselību, vai gavē ticības dēļ,” saka daktere.
Ja cilvēks izlemj vispār atteikties no gaļas, tad viņam noteikti ir jāsaprot, ar ko gaļu aizstāt. “Lai būtu veģetārietis, ir daudz kas jāsaprot, jo gaļa ir neaizstājams olbaltumvielu avots,” uzsver M.Luika un piebilst, ka biežākās komplikācijas veģetāriešiem ir dzelzs deficīta anēmija. Ja cilvēks nelieto gaļu un to ne ar ko citu neaizstāj, piemēram, ar sojas produktiem, riekstiem, pupām, lēcām, tad būs anēmija un cilvēks jutīsies slikti. Viņam nebūs spēka.
Tagad pavasarī veikalos parādās daudz zaļumu, kurus būtu nepieciešams lietot uzturā. “Cilvēki atrunājas, ka nepirks veikalā no kaut kurienes ievestus salātus, bet es uzskatu, ka ir kaut kāda kontrole un ka, piemēram, tās pašas salātlapas nav sliktākas kā Latvijā audzētās,” saka daktere, kura pati ēd arī veikalā pirkto rukolu, spinātus. “Protams, es varbūt nepērku ziemā tomātus un gurķus, bet man ļoti patika, ka šogad veikalos tirgoja Latvijas produktus. Visu ziemu varēja nopirkt Latvijas burkānus kāļus, bietes, rāceņus. Ķirbjus vēl tagad var nopirkt. To visu var ēst, un tas nemaz nav dārgi. Kabači, cukīni, puķkāposti, brokoļi ir ļoti veselīgi,” uzsver M.Luika.

Gaļa ir jāēd!
Spēkavīrs, gulbenietis Andris Leišavnieks uzskata, ka gaļa ir jāēd! Viņš pats ar ēšanas lietām eksperimentējot – ēd gaļu – vārītu vistas fileju - kopā ar tomātiem, gurķiem, papriku, šobrīd samazinājis savā ēdienkartē rīsu, griķu, makaronu patēriņu. “Ja runa ir par gaļu, tad tā ir obligāta, jo citādi, piemēram, kā vīrietim tīri fiziski nav spēka. Es to, protams, kā sportists varu uzņemt citādāk, lietojot sporta uzturu, proti, to pašu proteīnu, bet tas nav tā, kā ēst gaļu,” zina A.Leišavnieks un piebilst, ka cilvēkam noteikti ir jāuzņem gan olbaltumvielas, gan arī ogļhidrāti. Tikai jāatceroties, ka ogļhidrāti dalās divās kategorijās, tā saucamie “ātrie” - cukurs, cepumi, konfektes, kas ātri dod enerģiju, bet ne ilgstoši, savukārt, lietojot uzturā rīsus, makaronus, iegūstam enerģiju ilgākam laika periodam.

Tas ir dzīvesveids
Gulbeniete Santa Kundrate neēd gaļu jau divus gadus, kaut gan vīrs esot mednieks. Lasot informāciju un saprotot kopsakarības starp smagām slimībām un gaļas ēšanu, Santa izdarījusi attiecīgus secinājumus. Tad sākusi sekot arī veģetāriešu lapām internetā, tajās ir filmas par dzīvnieku aizsardzību, kā nodarām pāri dzīvajam. “Tagad arī tīri morāli vairs gaļu nevarētu ieēst. Tagad tās vairs nav tikai bailes no kādas saslimšanas vai domāšana tikai par veselību. Man tas tagad ir vairāk ētikas jautājums,” atzīst Santa.
Reizēm cilvēki viņai arī vaicājot, vai zivis arī neēdot. Uz šo jautājumu atbilde Santa ir viena: “Es neēdu neko, kam ir mamma un tētis.” Viņa stāsta, ka gaļas savā ēdienkartē nemaz nepietrūkst. “Esmu cilvēks, kas sevi ļoti mīl un sev pāri nekad nedarīs. Man negribas to ēst. Pārbaudot, vai organismam kā nepietrūkst, divas reizes gadā mani ģimenes ārsts sūta nodot analīzes. Viss ir kārtībā. Es vienmēr saku - zilonis arī gaļu neēd, bet ir spēcīgs. Ir dzirdēts, ja neēd gaļu, muskuļu masas nebūs. Bet man ir lielāka muskuļu masa,kāda jebkad dzīvē ir bijusi, ēdot tikai augu valsts produkciju,” stāsta Santa, kura seko līdzi tam, lai uzturā netrūktu pamatlietu – spinātu, riekstu. No piena viņa ir pārgājusi uz sojas pienu, bet atteikties nevarot no siera. “Ja es dzīvotu Rīgā, viss būtu ideāli. Tur ir pieejamas kafejnīcas, restorāni gan veģetāriešiem, gan vegāniem,” saka Santa un uzsver, ka veģetārisms - tas ir dzīvesveids. “Tu domā par to, ka nedarīsi nevienam dzīvajam pāri. Zivij sāp tieši tāpat kā govij. Ja mājās ir suns vai kaķis, tad padomājiet, vai jūs viņu varētu ēst? Tad arī aizdomājies - ēst kotleti vai ne...”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Izvēle – katram sava

Kategorijas