Atceras 1949.gada notikumus

2015. gada 26. marts 00:00

122

Represētie atzīst, ka skaudrās atmiņas sāp joprojām, stipriem būt palīdz bērni un mazbērni

Šo dienu, kad senlatvieši svinēja pavasara Māras dienu, daudzus gadus represēto ģimenes atceras kā sēru un smagu atmiņu dienu.
“Ir pienākusi atkal dabas atmodas diena, bet mūsu tautai tā ir traģisku notikumu laiks, laiks, kas neatgriežami pārvērta daudzu ģimeņu dzīves. Pirms 66 gadiem pie daudzām mājām atskanēja apkaltu zābaku soļi un visa ierastā dzīve pēkšņi sabruka. Tika dotas pavēles celties, ģērbties un gatavoties promvešanai. Netika saudzēti ne mazi bērni, ne sirmgalvji. Visiem priekšā stāvēja tāls, nezināms ceļš. Šodien gribu pateikt lielu paldies mūsu vecākiem, īpaši mammām, kuras ārkārtīgi sarežģītos apstākļos darīja visu iespējamo, lai glābtu mūs, bērnus. Tikai pateicoties viņu nesaudzīgajām rūpēm, mēs, bērni, izdzīvojām, nenomirām bada nāvē, nenosalām,” klātesošos uzrunāja Gulbenes nodaļas Politiski represēto apvienības vadītāja Aira Anča, kas arī ir viena no Sibīrijas bērniem. Viņa aicināja arī visus klātesošos ar klusuma brīdi godināt visu mīļo cilvēku - gan to, kas palika svešumā, gan arī to, kas atdusas dzimtajā smiltājā, - piemiņu.

Smagi atcerēties
Izvešana skāra arī gulbenietes Margitas Ūdres ģimeni, kura uz šo pasākumu bija ieradusies kopā ar savu mazmeitu. Margitai bijuši tikai 4 gadi, kad viņa tikusi izsūtīta. “Man ir smagi atcerēties šos notikumus, taču dzīve turpinās - jāskatās uz bērniem, mazbērniem, tieši viņi ir tie, kas liek būt spēcīgiem un dzīvot tālāk. Mums ir jāstāsta par šiem notikumiem jaunajai paaudzei. Tieši tāpēc arī mana mazmeita ir kopā ar mani šajā atceres pasākumā, lai būtu kopā, redzētu un izprastu šos notikumus vēl skaidrāk,” stāstīja
M.Ūdre. Ik gadu 25.marta piemiņas pasākumu apmeklē arī gulbeniete Dzintra Meijere, godinot sava izsūtītā onkuļa – mammas brāļa – piemiņu. “Katru gadu atnāku šurp, lai noliktu ziedus, atcerētos savu onkuli un pieminētu arī visus citus izsūtītos tautiešus un viņu piemiņu,” atklāja Dz.Meijere. Kristaps Caune, kurš dzīvo Rīgā, bet kura saknes ir Gulbenes novadā, atzina, ka šī ir mūsu Latvijas vēsture un mēs to nedrīkstam aizmirst, tieši tāpēc arī viņš apmeklē šos piemiņas pasākumus. Pērn piedalījies piemiņas pasākumā Rīgā, šogad, esot šajā pusē, apmeklējis atceres brīdi Gulbenē.

Lai šādi notikumi neatkārtojas!
Novada domes Izglītības, kultūras un sporta nodaļas vecākā konsultante Edīte Siļķēna uzsvēra, ka, atceroties šo dienu, mēs cenšamies neaizšķirt savas tautas melno vēstures lappusi un meklēt atbildes uz jautājumiem, pierakstīt atmiņas, stāstīt jaunajai paaudzei, lai godbijībā pieminētu svešumā mūžībā aizsauktos un godinātu tos, kas šīs šausmas ir pārdzīvojuši un ir starp mums, lai domātu par Latvijas jauno laiku vēsturi. “Šajos piemiņas pasākumos visā Latvijā piedalās vēl dzīvi palikušie, izdzīvojušie Sibīrijas bērni, un, skatoties uz viņiem, mums jādomā par saviem bērniem, par savas valsts drošību, lai nekas tamlīdzīgs nekad vairs neatkārtotos,” aicināja E.Siļķēna.
Klātesošie, godinot tautiešu piemiņu, kas nepārnāca mājās un cieta šajās nežēlīgajās represijās pirms nu jau daudziem gadu desmitiem, pie pieminekļa nolika ziedus un aizdedza svecītes. Ziedi sagūla arī otrpus stacijas ēkai pie sliežu ceļiem.
Katram represijās cietušajam ir savs stāsts par to, kas savulaik piedzīvots, kādas grūtības pārvarētas, kādi pārdzīvojumi izturēti, un šīs atmiņas viņus visus vieno joprojām. Pēc atceres brīža visi tika aicināti kopīgi kavēties atmiņās pie siltas tējas krūzes.
Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas pasākumi vakar notika arī citviet mūsu novadā. Uz piemiņas brīžiem cilvēki pulcējās arī Lejasciemā, Rankā, Lizumā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Atceras 1949.gada notikumus

Kategorijas