Astoņus gadus ilgās pēc mājām

2015. gada 27. marts 00:00

1048

Aina Lapiņa uzskata, ka par vēstures notikumiem jaunatnei ir jāstāsta

Gulbeniete Aina Lapiņa kopā ar vecākiem deviņu gadu vecumā tika izsūtīta uz Sibīriju. Astoņus gadus, redzot, cik grūti cilvēkiem klājas izsūtījumā, viņa svešumā dzīvojusi ilgās pēc dzimtajām mājām Latvijā. Jau daudzus gadus 25.martā Aina noliek ziedus pie piemiņas zīmes Gulbenes dzelzceļa stacijā, bet, stāvot pie dzelzceļa sliedēm, viņa soli pa solim atkal izstaigā tālo Golgātas ceļu.

Nekādi kulaki nebijām
„Bija 1945.gada marts. Mēs dzīvojām Maldoņu dzimtas iekoptajā lauku sētā Tirzas pagasta „Ģevos”. Tētis nesen bija atvests mājās no slimnīcas pēc kājas amputācijas un pat ar kruķu palīdzību vēl nespēja patstāvīgi pārvietoties. Brālītis Andrievs, kurš par mani ir četrus gadus jaunāks, bija slims. Arī es pati tikko biju piecēlusies no slimības gultas. Mamma bija vienīgā dzīves vilcēja. Nekādi kulaki nebijām. Tēvam bija astoņi hektāri zemes. 25.marta rītā mamma posās ar zirgu braukt šķūtniekos. Pa ceļam viņa grasījās mani aizvest līdz Tirzas septiņgadīgajai skolai, kur mācījos 2.klasē. Bijām iegriezušās olnīcā, kad ieraudzījām, ka pretim brauc pajūgs, kurā sēdēja bruņoti vīri, kuri mums pavēlēja griezt zirgu apkārt. Mājās viņi steidzināja kravāt mantas ceļam, neļaujot pat aiziet līdz klētij, kur glabājām pārtikas krājumus. Varas pārstāvji mūs nogādāja izsūtāmo tirzmaliešu savākšanas punktā – Tirzas tagadējā kultūras nama pirmajā stāvā. Kultūrvēsturiskais piemineklis - Tirzas – Velēnas lauksaimniecības biedrības nams - kļuva par pēdējo naktsmītni. Nākamajā rītā zirgu pajūgu kolonna visus aizveda uz Lizuma dzelzceļa staciju, kur mūs gaidīja vilciena vagoni. Iekārtojāmies uz vagona grīdas, jo tēvam un brālim nebija pa spēkam uzkāpt uz ierīkotajām lāvām. Vilciena ešelona 25.vagonā sākām tālo un grūto ceļu uz Tomsku. Mediķu, kas ceļā varētu parūpēties par slimajiem, nebija. Kas neizturēja - nomira. Mamma plēsa strēmelēs līdzpaņemtos linu palagus un kopa tēva slimās kājas joprojām sūrstošo un strutojošo savainojumu.

Sākās cilvēku šķirošana
Tomskā mūs izvietoja barakās, ko iežogoja augsta dēļu sēta ar dzeloņdrāšu vainagojumu un sargtorņiem. Barakās bija vairākstāvu koka lāvas, bet pa vidu – satrunējušu salmu cisas, pilnas ar blaktīm un blusām. Pārvietojamās pirtīs, kas bija ierīkotas, izmantojot kravas automašīnas, pirmo reizi varējām nomazgāties. Kad Obas upē un tās pietekās izgāja ledus, mūs visus sadzina liellaivu jeb baržu kravas tilpnēs, lai vestu vēl tālāk uz ziemeļiem. Par mūsu ģimenes pārvietojuma galapunktu kļuva Griškino sādža Čajas upes krastā. Kad izkāpām krastā, sākās cilvēku šķirošana. Jaunākos un fiziski spēcīgākos atstāja centrā, bet pārējos atvēlēja atpalikušajiem kolhoziem. Mēs vēršu pajūgā tikām nogādāti uz 12 kilometrus attālo Gusļarovas sādžu, ko taigā bija uzcēluši trīsdesmitajos gados izsūtītie ukraiņi. Kopš 1941.gada deportācijām te dzīvoja arī igauņu sievietes ar mazgadīgiem bērniem. Viņu vīri un tēvi bija izsūtīti uz Karagandas ogļraktuvēm.

Pulksteņa vietā - gailis
Gusļarovā kopā ar vēl trim tirzmalietēm dzīvojām vecā koka guļbūvē bez starpsienām. Mazajā telpā atradās plīts, gar sienām – koka lāvas. Tukšs bišu strops kalpoja par skapi un galdu. Elektrības nebija. Mammai lika iet lauku darbos. Tēvs rūpējās par mani un brālīti. Par vienu linu palagu varējām iemainīt spaini kartupeļu un divus litrus vājpiena. Sākumā zupu vārījām no sakapātiem augiem. Es pat nezinu, kas tā bija par zāli. Kartupeļus sagriezām šķēlēs, likām uz plīts cepties un ēdām. Joprojām uz mēles sajūtu zirņu miltu nepatīkamo garšu. No miltiem uz plīts cepām ļepjoškas. Rūpīgi nogriezām kartupeļu virsotnītes un kopā ar mizām izmantojām stādīšanai. Klimatiskie apstākļi bija labvēlīgi arī turnepšu audzēšanai. Pēc gada iegādājāmies sivēnu, kas mitinājās vienā istabā ar mums. Istabā tika ierīkota vieta arī vistām. Steigā neviens no mājām nebija paņēmis līdzi pulksteni. Tā vietā bija gaiļa dziesma. Zinājām tikai to, ka laika starpība ar Latviju ir četras stundas. Par izstrādes dienām mamma algā saņēma nedaudz graudu. Dažkārt viņa atnesa sauju linsēklu. Tās mazliet apgrauzdējām, tad ietinām dvielī un saberzām. Linsēklās mērcējām kartupeļus un ēdām. Tēvs sāka strādāt par kurpnieku. Nopirkām gotiņu, bet pašiem no tā bija maz labuma, jo lielākā daļa piena un sviesta bija jānodod valstij.

40 kilometrus iet kājām
Pirmajā vasarā tēvs no vietējās skolas skolotājas dabūja 1.klases lasāmo grāmatu un sāka man mācīt krievu valodu. Septembrī sāku mācīties Gusļarovas četrklasīgās pamatskolas 1.klasē. Nelielā skolēnu skaita dēļ visas klases bija apvienotas vienā. Pamazām iejutos skolā un sadraudzējos ar saviem vienaudžiem. Sākoties kolhozu apvienošanas procesam, mēs bijām spiesti pārcelties uz lielāku ciemu Proru. Man nācās turpināt mācības četrus kilometrus attālajā Griškino ciema septiņgadīgajā skolā. Vasarās strādāju kolhozā, kur ravēju usnes labības tīrumos un kaplēju turnepšu vagas. Par darbu katru dienu mums izsniedza riecienu maizes un sālītu zivi. Pabeigusi septiņgadīgo skolu, iestājos vienīgajā Tomskas apgabala Čainskas rajona vidusskolā, kas atradās rajona centrā Podgornojes ciemā – 40 kilometru attālumā no mūsu dzīvesvietas. Satiksmes nebija, tāpēc, lai papildinātu pārtikas krājumus, katru nedēļas nogali kājām mēroju šo attālumu turp un atpakaļ. Dažkārt iegriezos kādā ceļmalas sādžā, lai nelabvēlīgos laika apstākļos lūgtu patvērumu vai arī dažas stundas atpūstos. Tā es staigāju visu mācību gadu, līdz pabeidzu 8.klasi un pienāca 1957.gada 20.jūnijs, kad beidzās mūsu ģimenes izsūtījuma laiks. Pēc atgriešanās Latvijā kādu laiku mitinājāmies pie vecmāmiņas Kraukļu pagastā. Vidusskolu pabeidzu toreizējā dzelzceļa 10. vidusskolā. Šodien tā ir Gulbenes 2.vidusskola. Klasē bijām daudzi no Sibīrijas pārbraukušie bērni. Mācības notika krievu valodā. Tad pabeidzu kooperatīvo tehnikumu un strādāju par prečzini.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Astoņus gadus ilgās pēc mājām

Kategorijas