Auž jostas ar tautas dziesmu spēku

2015. gada 2. aprīlis 00:00

706

Helēnas Šakinas darbi aizceļojuši uz Spāniju, Zviedriju, Ameriku un Ukrainu

Stradu pagasta Zeltalejā kopā ar meitu Ingrīdu dzīvo astoņdesmit divus gadus vecā Helēna Šakina, kura, neraugoties uz savu vecumu, ir apbrīnojama rokdarbniece, viņa izšuj, ada, tamborē, mezglo, kā arī auž skaistas jostas celaiņu tehnikā. Jostu darināšanai šajā tehnikā Helēna izmanto nelielas kvadrātveida plāksnītes. Agrākās, no koka darinātās, tagad aizstājusi ar plastmasas. Bieži vien josta sniedzas pāri visai telpai, jo tautiskajai jostai noteikti jābūt trīs metrus garai. Katrā jostā ieausta sava tautas dziesma, arī ik katram dzīves notikumam, dabas parādībai Helēna rod savu rindas. Tās Helēna skandēs arī Lieldienu rītā „Pie katra pūpola lietus lāse, un katra lāse saulesstars, katram staram prieka krāsa, un no šīm krāsām Lieldienas,” skandē Helēna.
Helēna Šakina, kura uz Gulbenes novadu pārcēlusies no Viļakas novada Šķilbēnu pagasta Ančipovas ciema, mūs sagaida, tērpusies baltā latgaliešu tautas tērpā, ap pleciem villaine, ko rotā tik krāšņi raksti, ka gribas tos uzlūkot vēl un vēl. Viņa ne tikai auž jostas un prievītes, bet arī ada, tamborē, mezglo veido savdabīgas mandalas, izšuj un ik katram dzīves notikumam, dabas parādībai rod savu tautas dziesmu. Kā apaļas saritinājušās saules skapja plauktā rindojas viņas darinātās jostas, turpat arī adītie cimdi, mazmeitai savulaik darinātais tautas tērps, kā arī no smalkiem zīda diegiem tamborētās mandalas. „Citi tās veido no krāsainām smiltīm, es – no diegiem, jo neesmu zīmētāja. Galvenais jau nav materiāls, bet tajā ieliktā doma,” saka rokdarbniece, kura vairāk nekā trīsdesmit mūža gadus atdevusi Upītes astoņgadīgajai skolai, mācot bērniem matemātiku, periodiski arī ķīmiju un darbmācību. Viņa bijusi klases audzinātāja piecām klasēm, kuru audzēkņus ievadījusi dzīvē. „Skolā biju stingra skolotāja, jo bez matemātikas pamatzināšanām tālāk nevar mācīties. Īpaši jauki tagad ir satikties skolas salidojumos ar bijušajiem audzēkņiem,” saka Helēna. Par skolotājas darba gaitām, kā arī par piedalīšanos rokdarbu izstādēs viņa saņēmusi Goda rakstus un pateicības. Goda vietā likta arī medaļa „Darba Veterāns”. Starp topošās jostas, ko Helēna nosauc par varavīksni, krāsu bagātajiem līkumiem redzama kārbiņa ar vismazāko eiro zelta monētiņu. 2004.gadā viņa piedalījusies Latvijas Bankas rīkotajā konkursā par eiro monētu aversu sižetiem un ieguvusi trešo vietu, kā arī prēmiju. Starp Helēnas piedāvātajiem aversa sižetiem bijis Brīvības piemineklis, Krišjānis Barons, Aglonas bazilika, Latgales ezeri, Dziesmu svētki, skudra, baltā cielava, ozols un pat Gulbenes bānītis. Par bānīša sižetu viņa esot domājusi ilgi, kā to attēlot. Helēna atzīst, ka viņai vienmēr esot paticis piedalīties dažādos konkursos.

Visu izsapņo
Jostās, cimdos un prievītēs ieaustos un ieadītos rakstus rokdarbniece vispirms izsapņo, ņemot talkā tautas dziesmas. Helēnas austās tautiskās jostas rotā etnogrāfisko ansambļu dziedātājas. Tās ir aizceļojušas uz Lietuvu, Ukrainu, Spāniju, Ameriku, Zviedriju. Viņa salūko cimdu pāri un, dungojot visiem labi zināmo „Strauja upe tecēj’”, rāda, kur ieadīta straujā upe. „Iebrauca saulīte ābeļu dārzā” – un atkal ir skaidrs, kur cimdā ieadīts ābeļu dārzs, kur rasta vieta arī cielavai baltgalvei. Tas, ka darbos nav skatāmi strikti izzīmēti raksti, bet iestrādāta tautas dziesmu dažādā tematika, padara Helēnu atšķirīgu no citām rokdarbniecēm. „Mana māte bija ļoti čakla, sirsnīga un labestīga. Viņa bija arī laba šuvēja. Visi septiņi bērni staigājām tikai viņas šūtās drēbēs. Savukārt mammas māsa auda un izšuva. Mana māsa tamborēja. Vienu galdauta stabiņu rindu tamborēja visu stundu. Padomājiet nu, cik liels galdauts, cik stundu tam atdots! Mamma zināja ārkārtīgi daudz tautas dziesmu un sakāmvārdu. Laikam no viņas esmu to visu pārmantojusi. Savukārt tēva stingrais vārds mums bija likums. Viņa teiktais „Dosi vārdu – turi to!” man visu mūžu nāk līdzi kā moto. Bērnību esmu aizvadījusi toreizējā Baltinavas pagasta Surikovā. Tā kā bijām liels bērnu pulciņš, bija jautri un interesanti. Svētdienas, kad lielie aizbrauca uz baznīcu, mums bija svētki. Spēlējām dažādas spēles, galvenokārt skolu un veikalu. Liels bērzs bija mūsu baznīca. Vasarās gājām ganos. Te arī meklējams sākums tautas dziesmas mīlestībai, jo kāpu uz celma un izdziedājos no sirds patikas,” atceras Helēna. Stāstot par meitām un puišiem domāto jostu rakstiem, viņa ar tautas dziesmu vārdiem atklāj tajās ieausto mātes mīlestību, labības druvu, varavīksni, vīra spēku, zvaigžņu mirdzumu, lietus pelēkumu, debesu zilumu un ozolu spēku.

Tautiskā josta ozolam
„Es apsēju zelta jostu resnajam ozolam. Lai tas auga, lai zaļoja, lai zīlītes darināja.” Šī tautas dziesma Helēnai liek atsaukt atmiņā Atmodas laiku. „1988.gadā piedalījos festivālā „Baltika”. Rīgā visur plīvoja sarkanbaltsarkanie karogi, kas manī radīja pacilājoši svinīgu sajūtu, jo vienmēr esmu bijusi par brīvu un atjaunotu Latviju. Kad divus gadus vēlāk Upītes pamatskola svinēja astoņdesmit gadu jubileju, kopā ar bērniem uzrakstīju ļoti patriotisku scenāriju. Pie skolas auga ozols, kam es noaudu tautisku jostu. Novijām arī brūklenāju vainadziņus, kurus zēni meta ozola lapotnē: par brīvību, par neatkarību, par ticību, cerību, mīlestību, mieru, skaistu nākotni un Latviju!”
Jostām un prievītēm pēc dažādu krāsu vienāda resnuma dzijām tiekot raudzīts Limbažu pusē. „Ja tā cītīgi strādāju, tad gandrīz divās dienās viena josta gatava. Jūs tikai nedomājiet, ka šis tautas tērps arī ir manis pašas darināts! To savulaik pasūtīju. Josta gan. Abrenes tautas tērpu noteikti uzvelku Līgosvētkos. Tad abas ar meitu Ingrīdu, kurai ir Ludzas tautas tērps, starp līgotājiem esam vienīgās tautiskās līgotājas. Nupat nesen kāziniekus sagaidījām, tērpušās tautas tērpā,” stāsta Helēna. Ingrīda, kura pēc specialitātes ir ekonomiste, rēķina, ka mammas pūrā noteikti ir vairāk par simts jostām. Arī viņa labprāt ada, izšuj, tamborē lupatu segas, tapo šalles.
„Esmu Ulmaņlaika cilvēks. Daudz kas ir pieredzēts, bet „liku bēdu zem akmeņa”. Atceros, kara laikā dažu nakti pavadījām grāvī ierīkotajā bunkurā. Kad mācījos Baltinavas septiņgadīgajā skolā, piedalījos dievkalpojumu procesijās. Arī skolas laikā gāju pie komūnijas un iestiprināšanas sakramenta. Pionieru laikus esmu izdzīvojusi, būdama pionieru vadītāja. Beidzu Rēzeknes pedagoģisko skolu un neklātienē mācījos Daugavpils pedagoģiskajā institūtā. Tiesa – nepabeidzu. Kas gan būtu mana dzīve bez mīlestības! 1961.gadā siena talkā iepazinos ar savu vīru Vitāliju Šakinu. Ir izaudzinātas divas meitas - Ingrīda un Iveta. Ar krāsainu dzīparu palīdzību tagad savu dzīvi ieaužu jostās un ieadu cimdos,” saka Helēna.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Auž jostas ar tautas dziesmu spēku

Kategorijas