Katrs mākslā iet savu ceļu

2015. gada 10. aprīlis 00:00

1675

Vakar pasākuma, kas veltīts novadnieka Ludolfa Liberta 120 gadu jubilejai, laikā tika pasniegta balva “Gulbenes novada Gods 2015”. Balvu – gulbjus, kas ceļas spārnos no Gulbenes novada, lai iedvesmotu lidojumam pasaulē - saņēma mūsu novada mākslinieki – Brektu ģimene.
“Ņemot vērā, ka šogad svinam 120 gadu jubileju mūsu izcilajam novadniekam Ludolfam Libertam, vēlējāmies, lai balvu “Gulbenes novada Gods” saņem viņa ideju turpinātāji. L.Liberts ir pasaules mākslinieks. Arī mākslinieku Brektu ģimene nes mākslu pasaulē augstā līmenī. Turklāt šogad 15.augustā mēs svinētu 95 gadu dzimšanas dienu Jānim Brektem,” saka Gulbenes novada domes Izglītības, kultūras un sporta nodaļas vecākā konsultante Edīte Siļķēna. “L.Liberts ir veidojis scenogrāfijas operai, mēs lepojamies, ka arī Kristians Brekte iet šo ceļu, ka viņš ir jaunākais asociētais profesors Mākslas akadēmijā un tieši scenogrāfijas apakšnozarē. Savukārt Patricija ir pasaules māksliniece, kas ļoti daudz ceļo un gūst iedvesmu saviem darbiem. Arī šeit var vilkt paralēles ar L.Liberta dzīvi. Varam lepoties, ka Ilona Brekte ar savu ģimeni ir atgriezusies Lizumā un lolo dzimtas mājas. Patiesību sakot, katram šajā ģimenē ir kas tāds, kas sasaucas ar L.Liberta gara mantojumu. Mēs varam būt tiešām ļoti lepni un bagāti, ka mums ir šādi cilvēki.”
Jānis, Ilona, Patricija, Kristians Brektes. Vienas ģimenes mākslinieki, taču katrs ar savu atšķirīgu, bet ļoti spilgtu mākslinieka rokrakstu. Katrs veido savas izstādes, īsteno savas idejas un ieceres, bet palaikam visi satiekas arī kopīgās izstādēs, lai savas mākslas cienītājiem ļautu izjust viņu mākslas dažādību. Tā viņiem jau ir izveidojusies par tradīciju. Brektu ģimenes izstāde pirms pāris gadiem bija skatāma arī Gulbenes novada Vēstures un mākslas muzejā.
“Šī gada nogalē plānojam atkal visi satikties kopējā ģimenes izstādē Madonas muzejā. Pēdējā laikā, esot aizņemtai ar dažādiem citiem darbiem, man pašai ļoti minimāli bija iznācis piesēsties pie jaunu darbu radīšanas, taču šovasar, tuvojoties izstādei, nāksies cītīgāk pastrādāt. Man ir iecere izveidot Parīzes ciklu. Tās ir atmiņas no Parīzes. Patricija kādu laiku dzīvoja Parīzē, un arī man izdevās nedaudz pie viņas padzīvot, tur arī tapa skices, kas tagad jārealizē gleznās. Atsevišķi darbi jau ir tapuši, iespējams, izdosies pabeigt arī pārējos, bet varbūt izstādē Madonā atkal būs redzamas manas tradicionālās ziedu gleznas, jo es taču esmu puķu māksliniece,” saka Ilona Brekte. Savus darbus Ilona rada Lizumā, “Sauliešos”. Viņai tur ir sava darbnīca, kurā kādreiz tika strādājis arī tēvs. “Akvarelim ir vajadzīga mitrā māja, lai tas tik ātri nežūtu, un šeit ir ideāli atbilstoša vieta. Šeit ir arī tāda īpaša atmosfēra, aura, te ir mūsu dzimtas mājas, te pati, maza būdama, braucu dzīvoties pie vecāmmātēm, te arī tēvam tapa daudz darbu,” saka Ilona.

Dvīņi Patricija un Kristians – radoši un darbīgi
Stāstot par dēlu Kristianu, Ilona atklāj, ka viņam ir pieņemts katru gadu noteikti sarīkot personālizstādi. “Ir gadījies, ka gadā ir bijušas pat divas izstādes. Viņš ir ļoti darbīgs. Viņa mākslas darbi vairāk top Rīgā, izņēmums bija fotoizstāde pagājušā gada vasarā, ko viņš veidoja kopā ar savu draugu Modri Svilānu. Izstāde bija skatāma Cēsīs. Fotogrāfijas viņi iemūžināja “pinholē” tehnikā, kas ir vecākā fotogrāfijas tehnika. Kā laboratoriju Kristians izmantoja vienu telpu “Sauliešos”, Lizuma pusē viņš arī meklēja motīvus fotogrāfijām. Kristianam ir interesantas idejas, viņš ir nepārtrauktos meklējumos,” stāsta Ilona. “Mums ir milzīgs gandarījums, ka Kristians ir kļuvis par asociēto profesoru. Kristians paveica to, ko vajadzēja izdarīt manam tēvam. Viņš aizbēga no diplomdarba. Kad viņu aicināja uz akadēmiju par pasniedzēju, viņam tā pietrūka. Man ir gandarījums, ka Kristianam ir izdevies tas, kas manam tēvam neizdevās.” Savukārt Patricija mācās doktorantūrā. “Patricija ir nepārtraukti darbībā, kā vāvere ritenī. Reizēm pat grūti ir aptvert, kā viņa visu paspēj. Viņa māca gleznot citiem, un viņai tas fantastiski labi padodas, manuprāt, tas reti kuram ir dots. Viņa rīko dažādas radošās darbnīcas, iesaistās dažādos projektos. Vismaz reizi mēnesī dodas uz ārzemēm, kur atkal priekšā ir kāds projekts vai aktivitāte,” atklāj Ilona.
Paši nonāk pie izvēles kļūt par māksliniekiem
Brektu ģimenes bērni turpina dzimtas tradīcijas, taču, kā atzīst I.Brekte, katrs iet savu ceļu. “Kad pati pievērsos mākslai, no vienas puses, gribēju, lai arī mani bērni turpina šo ceļu. Cerēju, ka viņi būs mākslinieki, taču nekad un nekādā gadījumā viņiem nekas netika uzspiests, jo es zinu, ka tas var aizvest pilnīgi pretējā virzienā. Viņi paši nonāca pie šādas izvēles, un mums, vecākiem, bija tikai viņi jāatbalsta,” saka Ilona. Un kā tad varētu nekļūt par māksliniekiem, ja mamma turpat glezno un bērni turpat spēlējas! “Arī man bērnībā bija līdzīgi. Tēvs gleznoja pie sava molberta, un es turpat spēlējos ar krāsām. Pusaudža gadi gan bija protesta laiks, kad es teicu, ka nekad mūžā nebūšu māksliniece. Tad pienāca laiks, kad bija jāsāk domāt, ko tad galu galā dzīvē darīt tālāk. Man patika arhitektūra, bioloģija, es pat gribēju braukt uz Maskavu studēt okeanoloģiju. Kad sāku šķirstīt grāmatiņu par mācību iestādēm, apstājos pie akadēmijas. Skolas laikā man, protams, zīmēšanā bija piecnieks, bet vairāk jau gan es neko darījusi nebiju. Kad tēvs kādā reizē prasīja, ko tad es darīšot tālāk, teicu, ka iešu mācīties uz akadēmiju!” atceras Ilona. Tēvam tas esot bijis milzīgs pārsteigums. “Tad viņš man lika uzgleznot kluso dabu, ko es arī izdarīju. Pēc pāris dienām pie viņa atnāca mākslinieks Breikšs, liels kluso dabu meistars un akadēmijas pasniedzējs. Viņš sāka kritizēt manu darbu, domādams, ka tas ir tēva darbs, bet tēvs tikmēr smīnēja bārdā un beigās atklāja, ka tas ir meitas darbs. Tās arī sākās manas mākslinieces gaitas. Tēvs mani mācīja, bet es jau biju spītīga, mani bija grūti ielikt kaut kādos rāmjos, es vairāk darīju pa savam. Un bērni man ir tādi paši! Viņi ir atraduši katrs savu ceļu mākslā, un tas arī viņus apmierina. Mēs visi esam auguši un dzīvojuši tā, ka mēs gribam būt pilnīgi brīvi, neatkarīgi no citiem. Mēs gribam darīt un strādāt sev, darīt to, kas pašiem patīk,” uzsver Ilona.

“Sauliešos” izveido galeriju
Ilona ar vīru Viktoru tagad vairāk dzīvo Lizumā. Cienot dzimtas vēsturi un vēloties to atstāt mantojumā saviem bērniem, viņi mēģina saglabāt un pamazām telpu pēc telpas arī atjaunot “Sauliešu” mājas. Tikmēr Kristians un Patricija vairāk dzīvo Rīgā, strādā savās darbnīcās. Protams, ir arī brīži, kad visi kopā satiekas “Sauliešos”. Tie parasti ir lielāki svētki – Ziemassvētki, Lieldienas, vasarā Brektu ģimene noteikti iesaistās arī Lizuma Pagasta svētkos, kad tiek noorganizēta kāda izstāde vai aktivitātes Lizuma dzirnavās. Protams, ir arī brīži, kad visi ir šeit, lai vienkārši atpūstos un rastu iedvesmu atkal jaunam, radošam dzīves posmam.
Ģimenes lepnums tagad ir arī jaunā un plašā galerija mājas otrajā stāvā. “1996.gadā vienā mājas galā otrajā stāvā izveidojām nelielu galerijas telpu, tagad galerija ir izveidota pa visu otro stāvu. Ieguldot milzīgu darbu, lai iztīrītu šeit gadu gaitā sakrājušos kultūrslāni, visu sakārtotu un izbūvētu, pagāja četri gadi, bet tagad ir milzīgs gandarījums, ka šis darbs ir paveikts - ir tik patīkami šeit uznākt augšā!” saka Ilona. Galerijā ir izvietoti visu četru Brektu ģimenes mākslinieku darbi.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Katrs mākslā iet savu ceļu

Kategorijas