Dzeju purina kā paklāju

2015. gada 14. aprīlis 00:00

645

Bibliotēkas konkursam savus darbus iesūta 26 autori

Pavasaris ir laiks, kad mostas ne tikai daba, bet arī dzejnieku radošā izdoma, tas nekas, ja kādam no viņiem gluži pretēji patīk vēls rudens. Šoreiz pavasarī Gulbenes novada bibliotēkas lasītāju apkalpošanas nodaļas vadītāja Iveta Krūmiņa rosināja dzejniekus piedalīties konkursā „Es skatos, kā purina paklāju”. Tam savus darbus atsūtīja kopumā 26 autori. Starp viņiem bija literāti arī no Siguldas, Saldus un Viesītes.
„Mums ir daudz cilvēku, kuri sevi uzskata par dzejniekiem, lai gan daudzi viņu dzejoļi ir daļēji zagti un arī ļoti šabloniski. Kā jau pavasarī, visbiežāk tiek rakstīts par putniņiem, saulīti, tāpēc šoreiz konkursam iesūtītajos darbos gribējās ieraudzīt kaut ko citu. Būtībā arī ikdienišķās un pašsaprotamās lietās var ieraudzīt kaut īpašu. Piemēram, Inta Aizkalniete, kura ieguva nomināciju “Garākais dzejolis”, perfekti ir aprakstījusi lauku mājas plīts kurināšanu,” stāsta I.Krūmiņa, kura kopā ar vēl vairākiem literārā vārda meistariem izvērtēja konkursam iesūtītos darbus.
Aivars Osis no Gulbenes raksta ne tikai dzeju, bet arī komponē mūziku saviem darbiem. Viņš ir cilvēks, kuram ir savs viedoklis ne tikai par Dievu, kas daudz ko izšķīris viņa dzīvē, bet arī par daudz ko citu. Grūti pat noticēt, ka cilvēkam, kurš savulaik trenējies teikvando, lielākā mīlestība saistās ar dziesmām. Dzejas konkursā Aivars uzvarēja nominācijā “Īsākais dzejolis”, kas līdzinājās japāņu haikai. „Dažkārt ir tā, ka dzeja vienkārši izlido laukā no cilvēka. Konkursam bija vēl daži piedāvājumi, bet šoreiz ir uzvarējis šis. Šim pasākumam neesmu sarakstījis biezas dzejoļu klades,” saka Aivars.
Nomināciju “Lakoniskākais dzejolis” ieguva Inese Tirzīte, kura tikai ar vienu vārdu spēj atklāt mūsu lakonisko šodienas pasauli. Konkursam pats pirmais dzejoli iesūtīja Ivars Strautiņš, kurš ieguva nomināciju “Pārsteidzošākais dzejolis”, jo tas lasītāju ved pretim negaidītam atrisinājumam. Savukārt Arvja Deguma dzejolis titulēts kā aktuālākais, jo ne katrs uzdrošināsies rakstīt par atkritumu šķirotāju. Agnesei Līcītei izdevies uzrakstīt pašu tēlaināko dzejoli. „Viņai ir bagāta valoda, kas uzbur konkrētu ainu,” vērtē I.Krūmiņa. Visgrūtāk nācās rast dzejoli, kas tieši atbilstu nominācijai “Priecīgākais”, jo autori lielākoties raksta par prieku un tā dāvāšanu citiem. To ieguva Ramona Ruņģe, mezdama prieku to cilvēku sirdīs, kuri par visu gaužas. Savukārt Daina Vanaga uzrakstījusi pašu aizkustinošāko dzejoli.
Literārās kafejnīcas apmeklētāji noteica arī klausītāju balvas ieguvēju. Par tās īpašnieci ar pārliecinošu balsu vairākumu kļuva Daiga Kalinka.

Aivars Osis

Viendienīte pamodās.
Nepaveicās.
Jau vakars.

Inta Aizkalniete

ES KURINU PLĪTI

Atvēru ieliku
Papīra tūti
Skaidu strēlītes
Tāstiņu hūti
Taisnus un pašķībus
Bluķēnus šķilas
Sērkoku šķīlu
Lai liesmiņa šķiļas

Zilmelli dūmi
Pacēlās gaisā
Līda caur
Cauru neglītu plaisu
Vilkmes nekādas
Spiediens zem normas
Dūmi pieņēma
Draudīgas formas

Atrāvu durvis
Atšķēlu logu
Puņķus un asaras
Traucu ar roku
Izmetos ārā
Ievilku elpu
Traucos uz dūmbrīvo
Blakus telpu

Nesos pie šībera
Apvainots rājās
Stāvot kā vienmēr
Stingri uz kājas
Jozu pie datora
Prognozi vēru
Atmosfērspiediens
Zemzemi vēro

Devos pie plīts
Ar uzvilktu dūšu
Zināju šoreiz
Uzvaru gūšu
Bikstīju bakstīju
Redeļu sliedes
Dūmi un dzirksteles
Nespēja biedēt

Liesmiņa viegli
Kā dūjiņa cēlās
Dūmi pār malku
Griezās un vēlās
Skurstenī līda
Uz augšu rāpās
Iekūrās plīts
Sārtzeltainās lāpās

Norausu sviedrus
Sēdos uz bluķa
Sirds bija viegla
Kā randiņā skuķe
Sprēgāja šķilas
Kāds bluķēns dūca
Plīts maigi mīlīgu
Siltumu sūca

Ivars Strautiņš

Pēkšņi kāds uz mani augšup skatās,
jo grib ar marta sauli dalīties
un pirmais grib pār durvju slieksni pārkāpt,
un dzīves cirkā pirmais iekšā iet.
Tas ir kā logs, kā aromātu portāls
un logā - kāds, kas manī smaidot blenž.
Bet, ja tas apaļums vēl sadomās ko dziedāt,
kur gan viņš savā vidē dziesmu ņems?
Vēl liesā saulē nav ko laimi meklēt
un kurpes dzīlēs romantiku slēpt.
Par cik tas izrādījās tikai caurums zeķē,
es viņu šodien aizlāpīju ciet.

Arvis Degums

Viņš šķiroja atkritumus
Neviens īsti nezināja no kuras puses viņš nācis
Un tāpēc tā arī sauca – šķirotājs
Dzīvoja vecajā skolā kuru sen bija paredzēts nojaukt
Un līdzas vienmēr tam bija raibs kaķis un rudspalvains suns
Ar viņu satikās vēji un lūžņu pievedēji
Bet neviens īsti nezināja kā viņu sauc un cik gadu
Varbūt par visu vairāk viņš mīlēji brīvību
Klausīties rītos dzeguzi un atcerēties mājas
Kad bērnībā kopā ar tēvu gāja urbt bērzu sulas
Viņš šķiroja atkritumus un sāpes tam nebija sejā
Tikai vaļēja brūce par kādreiz pazaudēto
Ticību godīgi sakrāt sen lolotam sapnim
Meitai un dēlam iedot naudiņu divritenim

Daina Vanaga
*
es aizeju, teica ezītis
un pazuda miglā
tik mīkstas, pelēkas
pēdiņas nozibēja
es atskatījos
tikai neaizmirst
pēdiņas

Ruņģe Ramona

Gribas iemest prieka dadzi
sirdī kaimiņienei,
kura savu rītu
sāk ar gaušanos
par slikto laiku.
Gribas pielipināt prieka dadzi
pie zoles sētniekam,
kurš katru soli
pielej ar pelēku smagumu.
Gribas pa kluso ielikt prieka dadzi
kabatā pastniecei,
kura kopā ar avīzēm
pastkastē iemet īgnumu.
Tāpēc es
samīcu savu prieku apaļā pikā,
pieberu raugu
un lieku uz mūrīša –
lai vairojas.

Inese Tirzīte

Internets
Mobilais
Vārds
Kā putekļu spiets
Gaiss virmo
Cik laba
Cik ļauna
Cik mīļa
Un naida
Darījumi
Darījumi
Intrigas
Patiesums
Vēstis
Vēstis
Vēstījums
Ap mums
Uz mums
Apkārt
Putniem un bitēm
Nojūkot ceļi!
Tik putniem un bitēm?

Agnese Līcīte

ūtrupē līdzās apsūbējušām lampām
čīkstošiem ādas dīvāniem
un niecīga izmēra skapim
es torīt atradu gleznu

ķirškoka rāmja ieskautu otu triepienos
bija uzziedējusi lavandu pļava
strauts garām slīdošs kur sieviete skaloja veļu
kalsns zēns pelēkām acīm raudzījās tieši manās
kā cenšoties izlūgties mājas

šķiet vakars jo saule uz rietiem
un tālumā skursteņos dūmi
lāsoja čūskogas zālē un jutu kā vējš lodā gar potītēm

pēkšņa brīze arī mani bija iemetusi otrpus
līdzās puišelim gruzdoša skrajuma vidū
kur laiks nekad nepaliek pāri

es tur jau esmu bijusi
torīt saule negribīgi vēra
lietus paģiru aizlietās acis
un visi ļaudis kas nāca man pretī
runāja savas pamošanās
līdz vakarā apsēdos uz nodrupušajām kāpnēm
kas veda uz upi
un klausījos čalojošajās sāgās

tikai savā vientulībā es spēju
tā ieraudzīt izsalkumu pēc sodrēju neskartas dzīves

Daiga Kalinka

Vai var aukstā rītā siltu pienu
Sakult sviesta pikā?
Ja varde grib dzīvot un kuļ,
Tad var!

Vai pavasara saulē rūgstošus dubļus
Arī var sakult sviestā?
Ja stipri, stipri kuļ,
Varbūt var.

Vai domas, plānus, darbus
Tiešām var sakult sviestā?
Ja ir, kas kuļ,
Tad var.

Vai dienas, kas mums lemtas
Var sakult sviestā?
Kā nu kurš kuļ,
Dažs var.

Vai kreņķus, nelaimes, bēdas
Arī var sakult sviestā?
Ja sieviete kuļ,
Tad var!

Ir tik grūti sakult dzīvi
Saulainā sviesta pikucī.
Un nebūt vardei uz asfalta agrā rītā.
Bet, ja tu esi varde uz sviesta pikas,
Tev ir izdevies dzīves kukulim nogriezt
Veiksmes, prieka un laimes riku!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dzeju purina kā paklāju

Kategorijas