Nākotnes ielas nama pavēlniece

2015. gada 17. aprīlis 00:00

Marija Kubuliņa ir mājas pilnvarotā persona ar 15 gadu stāžu

Par Nākotnes ielas 2/5 daudzdzīvokļu mājas Gulbenē pilnvaroto personu Mariju Kubuliņu uzrakstīt rosināja šī nama iedzīvotāji, kuri novērtējuši Marijas nerimstošo enerģiju, gādību par nama sakoptību, gatavību palīdzēt citiem, par viņas sirdsdegsmi un spēju sagādāt svētkus arī ikdienā. „Nekur nav tik labi, kā mājās - manā namā, kuram ir arī savs ģerbonis. Es jūtos atbildīga par sešdesmit dzīvokļiem un to saimniekiem. Vēlos, lai visiem būtu labi,” saka Marija.

Iemaņas pārmanto no tēva
Uz Gulbeni no dzimtās puses, kas atrodas netālu no Pečoriem, Marija atbraukusi pirms 37 gadiem, jo te jau dzīvojusi viņas māsa. Ātri vien viņa iemācījusies runāt latviski. Te iepazinusies ar savu vīru Aivaru. Te piedzimuši un izaudzināti divi dēli. „Kad vīram latviski lasīju priekšā „Dzirksteli”, viņš sākumā no smiekliem asaras slaucīja. Raksturā esmu spītīga, jo pēc horoskopa esmu Auns, tikai Čūskas ādā. No galvas iemācījos Latvijas himnu. Nokārtoju eksāmenu un esmu Latvijas pilsone. Tagad apciemot dzimto pusi kopā ar tuviniekiem braucu vasarā, kad tur tiek svinēti svētki.
Gulbenē sākumā strādāju celtniecības brigādē, gatavoju javu, mūrēju, špaktelēju un krāsoju. Vārdu sakot, darīju īstus vīriešu darbus,” atceras Marija. Viņa domā, ka šīs iemaņas laikam esot pārmantotas no tēva, kuru nācies zaudēt 46 gadu vecumā. „Tētis, neraugoties uz frontē gūto ievainojumu, bija ar zelta rokām. Pats uzkonstruēja darbgaldu, gatavoja logus, durvis, būvēja mājas, taisīja velteņus, bija labs kalējs. Nebija tāda darba, ko viņš neprastu. Tētis reiz saderēja ar mammu, kurai tagad ir 94 gadi, ka uzšūs man kleitu, uzšuva. Viņš vienmēr man teica, ka nav tāda darba, ko cilvēks nevarētu iemācīties. Tikai ir jāgrib iemācīties. Man bija tikai 11 gadi, kad viņš jau daudz ko iemācīja un ierādīja. Laikam tāpēc, ka mamma gaidīja dēlu, bet piedzima meitene, man piemīt tehniska domāšana. Ja dzīvoklī ir jātaisa remonts, tad vīrs cep kotletes, bet es labprātāk izvēlos krāsot sienas,” smejas Marija.

Pieredzi gūst Bavārijā
Sākoties bezdarbam, kāda paziņa, kura bija ieprecējusies Vācijā, uzaicinājusi Mariju atbraukt ciemos. Ciemošanās ieilgusi trīs gadu garumā. „Vācu valodu biju mācījusies tikai skolā, tāpēc krājumā bija labi ja simts vārdi. Aizbraucu uz Vāciju, jo tolaik man šeit nebija darba. Tur nelielā Bavārijas pilsētiņā netālu no Minhenes strādāju sporta zirgu stallī un auklēju pusotra gada vecu bērnu, cepu pīrāgus. Pa vakariem sāku strādāt arī viesnīcas piena restorāna virtuvē. Griezu salātus. Man piedāvāja uzkopt arī numuriņus. Kāpēc ne? Varu. Papildus vēl strādāju arī grieķu restorānā. Nēsājos tur kā meteors. Gulēju dažas stundas naktī. Visu izturēju. Sūtīju uz mājām naudu. Iemācījos runāt vāciski. Vācijā dažādos darbos strādāja dažādu tautību sievietes, bet no Latvijas es tur biju vienīgā. Biju pieprasīta. Vīrs Aivars sāka protestēt, sakot, lai izvēlos – strādāt Vācijā vai braukt atpakaļ pie ģimenes,” stāsta Marija. Viņa izšķīrusies par labu ģimenei. Pavisam nesen Marija saņēmusi uzaicinājumu braukt pastrādāt uz Vāciju, bet atteikusies. „ Lai gan pēc savas būtības esmu strauja un izdarīga, tomēr tagad es to vairs noteikti nedarītu. Man tepat ir daudz darba.”

Esmu tieša un prasīga
Atgriežoties no Vācijas, Marija darba meklējumos devusies pie toreizējā SIA „RCI” priekšnieka Gvido Stuckas, lai interesētos par darba iespējām. „Viņš bija izbrīnīts, ka “ārzemniece” grib strādāt Gulbenē, un ieteica braukt strādāt uz Rīgu. Uz Rīgu, protams, neaizbraucu, jo sākās mājas vecāko un pilnvaroto personu bums. Baiba Kāposta mudināja, lai uzņemos mājas, kurā dzīvojām, pilnvarotās personas amata pienākumus. Sākumā man bija bail, vai spēšu tikt ar visu galā, kā sapratīšos ar cilvēkiem, jo esmu ļoti tieša un prasīga, bet vārdus, kas izlido pār lūpām, vairs noķert nevar,” sevi vērtē Marija. Kad bijis aicinājums siltināt daudzdzīvokļu mājas, arī Marija sagatavojusi visus nepieciešamos dokumentus, tomēr uzreiz neizdevies īstenot iecerēto. Pagājuši divi gadi, kad ķērušies pie darbiem, ņemdami arī bankas doto kredītu. „ Ļoti rūpīgi glabāju visus dokumentus, kas saistās ar mājas siltināšanu. Sākumā plānojām mājai nomainīt visus logus. Bijām pirmie Gulbenē, kas veicām mājas siltināšanas projektu. Tomēr ar bloku mājas siltināšanu ir tāpat kā ar bērnu pamperiem. Nekad nevar zināt, kas pēc kāda laika būs, tāpēc uztraucos par katru plaisu,” saka Marija.
Viņa ļoti visu pārdzīvo un ir gatava palīdzēt katram savas mājas iedzīvotājam. Ja vajag kaut kur aizvest, izlīdzas ar savu transportu, izsauc neatliekamo medicīnisko palīdzību, cenšas radīt svētku sajūtu, gādā par ietvju sakārtotību. „Lielākās problēmas mums rodas tad, kad ir jāpieslēdz vai jāatslēdz apkure, jo tad vienam ir silti, otram - auksti. Cilvēki reizēm saka, ko nemitīgi skrienu apkārt mājai, visu apskatīdama, bet citādāk nevaru, jo man ir svarīgi, lai būtu kārtība. Arī kāpņu telpas pati uzkopju. Abi ar vīru kāpņu telpas izkrāsojām. Tikai sienām ņēmām talkā palīgus. Kopā ar Gunti Grīnšteinu Ziemassvētkiem egli sarūpējam. Pati gatavoju greznojumus. Tagad iestādījām piramīdveida pundurtūju, lai būtu, ko rotāt. Visu daru no sirds.” Ja Marijai vajag kaut ko panākt savas mājas labā, tad ar telefona zvaniem viņa neizlīdzas, bet raksta oficiālus iesniegumus, fotografē, sauc talkā speciālistus, dodas uz novada domi un pilsētas pārvaldi. Te Marija atļaujas būt kritiska, sakot, ka tur visbiežāk saņemot atbildi, ka nav naudas.
„Nolēmām, ka jāierīko pašiem savs automašīnu stāvlaukums. Līdzekļus tam neprasīju no katra mājokļa, bet tikai no tiem dzīvokļiem, kur ir automašīna. Līdzīgi rīkojos arī tad, kad ierīkojām bērnu rotaļu laukumu. Cītīgi studēju arī visus likumus un noteikumus. Man daudz palīdz arī vīrs Aivars, kurš ir mājas vecākais Rīgas ielas 58a namam. Abi daudz runājam, kā būtu labāk, ko vēl vajadzētu uzlabot, liekam kopā savas idejas. Reizēm radinieki man jautā, kāpēc ar visu tā noņemos, jo viss paņem enerģiju, bet es noteikti neesmu tas cilvēks, kurš var mierīgi sēdēt vienā vietā. Man vajag būt kustībā.”

Lai būtu lētāk
Marija atzīst, ka arī apkures un ūdens padeves sistēma esot skaidra kā pašas delna. Neviens krāns viņai neesot nekāds noslēpums. „Ja vajag sistēmu atgaisot, man nav vajadzīgs saukt palīgā cilvēku no „Gulbenes namiem”, kas plēš lielu naudu. Maksimāli visu darām paši, lai taupītu mājas kopējo naudu. Nevajag jau uzreiz visu pirkt, bet no piedāvājuma izvēlēties labāko un ne tik dārgu. Tā rīkojāmies arī tad, kad lapenīti uzbūvējām. Apbraukāju daudzas firmas, līdz pieņēmu lēmumu. Protams, varbūt tas, ko es esmu izvēlējusies, ne visiem patīk, bet cenšos, lai apmierināti būtu visi. Reizēm, kad naktī nenāk miegs un galvā iešaujas jauna ideja, to pierakstu.”
Marija saņēmusi daudz piedāvājumu arī no citu namu iedzīvotājiem uzņemties viņu mājas vecākās pienākumus. „Man laikam pietiks ar to, ko daru, bet ar padomu neskopojos,” saka Marija, kuras darba pienākumi ir visa viņas dzīve. Protams, izņēmums ir abi dēli, no kuriem viens pēc Jūras akadēmijas beigšanas strādā uz pētnieciskajiem kuģiem, bet otrs – dzīvo un strādā ārzemēs. „Es taču esmu mamma, tāpēc sirds vienmēr viņus gaida atbraucam,” piebilst Marija.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nākotnes ielas nama pavēlniece

Kategorijas