Bērns samin vardīti. Kā reaģēt?

2015. gada 21. aprīlis 00:00

Geštaltterapeite Zane Lobanova: Empātijai nav sakara ar rakstura vājumu vai mīkstčaulību

Saskarsmē empātijai – iejūtībai, līdzcietībai – ir ļoti liela nozīme. Ja kāds no sirds saka: Tu man esi svarīgs, man rūp, kas ar tevi notiek, tas tiek augstu novērtēts. Bet esam tik atšķirīgi! Kamēr jutīgie, tolerantie cenšas respektēt un saprast līdzcilvēkus un pažēlot jebkuru radību, tie, kurus mēdzam saukt par biezādaiņiem, šķiet, bez sirdsapziņas pārmetumiem bradā pa pasauli un citu jūtām. Kādam grūti un sāp? Nu un! Vārguļi lai pastāv malā, pasaule pieder stiprajiem un nekaunīgajiem! Cik daudz šajās izpausmēs ir dabas dotā, cik – ģimenes, apkārtējās vides veidotā?

Saglabāt robežas
Empātija – spēja just līdzi, ieklausīties, līdzpārdzīvot – ir dāvana, ko mums daļēji sniedz vecāki, ģimene, taču to varam attīstīt un mācīties visu dzīvi, norāda geštaltterapeite Zane Lobanova. Viņa piebilst, ka empātija ir viens no psihoterapeitu un psihologu darba instrumentiem. Terapeitiskā situācijā patiesa izpratne, kā jūs jūtaties, var nest milzīgu atvieglojumu cilvēkiem ar emocionālām problēmām, jo viņi bieži jūtas ļoti vientuļi, atšķirīgi no citiem. Kad viens indivīds pret otru jūt empātiju, viņu identitātes sajūtas ir saistītas un rezultātā šis nomāktais, stūrī iedzītais sāk justies labāk.
Joprojām dzīvs ir uzskats, ka īsts vīrietis nedrīkst raudāt, viņam jābūt ar stingru mugurkaulu, un ne vienā vien ģimenē abu dzimumu bērnus audzina atšķirīgi. Tāpēc neizbrīna Kvīnslendas Universitātē veiktais pētījums, kas veikts ar 20 tūkstošiem cilvēku. Atklāts, ka sievietes ir daudz empātiskākas. Piemēram, ja partnera dzīvē notiek kas negatīvs, sievietes tas emocionāli skar daudz izteiktāk – atšķirība emociju un empātijas intensitātē ir apmēram 24 procenti. Nav jau tā, ka vīrieši nerūpētos, neuztrauktos, viņi vienkārši nav tik emocionāli. Toties vīriešus daudz vairāk nekā sievietes satrauc savas lomas un tēls, skaidro pētījuma autori.
Varētu likties: ja cilvēks ir spējīgs iejusties otrā, tad ar viņu ir viegli manipulēt, tomēr tā gluži nav, skaidro Z. Lobanova. Empātijai nav sakara ar rakstura vājumu vai mīkstčaulību. Cilvēks ar empātijas spēju nebūt nav vieglāk ietekmējams kā citi – viņš ne vien saglabā savas robežas, bet arī ievēro citu robežas. Viņš spēj gan līdzpārdzīvot, gan arī saprast, kad viņu sāk izmantot. Ja sieva nepamet vīru, kurš dzer un iekausta viņu, atrunājoties ar žēlumu un empātiju, tad tā gluži nebūs empātija. Tā drīzāk ir atkarība, empātijai pretēja parādība.
“Pie dažām psihiskām saslimšanām cilvēkam pavisam nav empātijas spējas. Tas, kuram iztrūkst empātijas, var būt vardarbīgs. Vardarbība un agresija ir nošķirami kā pretēji jēdzieni. Agresīvam cilvēkam saglabājas spēja just līdzi un kādā brīdī apstāties, viņš būtībā tiecas pēc kontakta ar otru. Turpretī vardarbīgs cilvēks nealkst kontakta ar otru un viņa mērķis ir iznīcināt,” tā Z. Lobanova.

Nākam no savas bērnības
Psiholoģe novērojusi, ka empātijas izpausmes nereti samazinās, līdzko cilvēkam iedod varu. “Par to var veikt pētījumu, taču hipotētiski pieņemu, ka vara cilvēku atgriež regresīvā stāvoklī, kas līdzīgs trīsgadnieka vecumam, kurā empātiju vēl tikai apgūst. Pamatā dominē savas vajadzības un to apmierināšana. Trīs gadi ir tas vecums, kad bērns empātiju mācās savā ģimenē. Gan no tā, ko viņam saka, gan no tā, ko viņš novēro. Bērns atkārto vecāku darbības – vai kaķīti noglaudīt vai paspert ar kāju. Kā tētis izturas pret mammu un otrādi. Taču visvairāk augošās personības uzvedību ietekmē tieši vecāku empātiskā rīcība, attieksme pret viņu. Bērns jau ir pietiekami liels, lai ar savu uzvedību ietekmētu vienaudžus – pagrūst, iesist, pastumt – tas ir jaunveidojums, ko viņš apgūst, lai apmierinātu savas vajadzības. Un interesanti – cik adekvāti vecāki uzņems bērna agresīvās uzvedības izpausmes, tik veiksmīgi veidosies viņa spēja just līdzi un būt iejūtīgam pret citiem.”
Tas nenozīmē, ka trīsgadniekam būtu drudžaini jāmāca iejusties otrā. Drīzāk jau vecāki pārspīlē, pārdzīvojot, kad bērns samin vardīti vai iespiež kaķi atvilktnē. “Nevajag domāt, ka te nu aug sadists. Bērns vienkārši nesaprot, eksperimentē un cīnās par savām vajadzībām. Viņam vēl nav skaidrības, kāpēc kaķis ielīdis mīļākajā atvilktnē un kāpēc vardītei jāpatrāpās tieši tur, kur gājis viņš. Bērnam vēl trūkst izpratnes par spēku samērīgumu.
Pieaugušo uzdevums ir mierīgi un pacietīgi pamācīt, ka tā nedrīkst – vienu, desmit, divdesmit reižu. Ja visi apstākļi ir adekvāti un vardarbība nav pret pašu bērnu, tad vardarbīgs viņš neizaugs. Protams, savu nosaka arī iedzimtība: cilvēks nāk pasaulē ar zināmu potenciālu, kuru veidojam pēc saviem ieskatiem un veido visa sabiedrība.

Pieredze

Nosaukt mūsu kaimiņu Ivaru par skarbo pirms padsmit gadiem būtu bijis pārāk maigi. Lamuvārdi katrā teikumā, vīzdegunības un pārākuma sajūtas demonstrēšana ik uz soļa. Nomocīt līdz nāvei klaiņojošu kaķi, aizdedzināt baloža spārnus – jautra izklaide. Pat izsmiet invalīdu šim izlutinātajam pusaudzim nelikās zaimojoši. Vai tas bija Augstākā sods vai sagadīšanās, bet, braucot smagā dzērumā, Ivars smagi cieta autoavārijā. Vairākas nopietnas operācijas, ilgstoša rehabilitācija, pēc kā viņš kļuva vēl negantāks. Visi bija vainīgi! Nesaskatot dzīves jēgu, bija nolēmis izdarīt pašnāvību. Iepazīšanās ar medicīnas studenti Meldru viņu neticami izmainīja. Skorpiona dzēlieni kļuva arvien retāki pēc kāzām un bērnu piedzimšanas. Kādā atklātības mirklī vīrietis atzinās, ka sapratis, kāpēc nācās tik smagi ciest – bija pārkāpis seno likumu nedarīt otram to, kas pašam nepatīk. ◆
SELGA (43 g.)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Bērns samin vardīti. Kā reaģēt?

Kategorijas