Jo grūtāk, jo labāk!

2015. gada 30. aprīlis 00:00

1490

Velēniešu Kliederu ģimene dara to, kas viņiem patīk un kā dēļ viņi jūtas labi

Ar velosportu Kliederu ģimene sāka aizrauties pirms pāris gadiem. “Meklējām Mārcim kādu nodarbošanos. Laukos nav tik daudz iespēju, bet uz pilsētu būtu grūti izbraukāt, tādēļ domājām citus variantus. Uzzinājām par riteņbraukšanas sacensībām “SEB MTB” maratonu un to, ka tajā ir iespēja startēt arī bērniem speciāli viņiem domātā trasē - nolēmām pamēģināt. Pirmajā sezonā Mārcis piedalījies pāris sacensību posmos, bet tad šī slimība pielipa arī tētim,” stāsta Kristīne. Raivis iegādājies velosipēdu un nākamajā sezonā arī sācis startēt šajās sacensībās. Jāteic, ka viņam riteņbraukšana nebija sveša. Kādreiz, dzīvodams Rīgā, viņš ļoti daudz pārvietojies ar velosipēdu. Arī viņa tēvs daudz brauca ar velosipēdu un labprāt to dara joprojām.
“Tā mēs abi ar Mārci startējām. Līdztekus dalībai “SEB MTB” maratonā tika izmēģināts startēt arī “Vivus.lv MTB”, “MySport MTB” sacensībās, kā arī vietējās velosacensībās. Kristīne tobrīd vēl bija tikai līdzjutējos. Kad piedzima Edžus, arī viņu ņēmām līdzi,” atceras Raivis. “Kādā brīdī Raivis teica, ka vajadzētu braukt arī man. Sākumā nebiju ar mieru, taču – ja ģimene brauc, tad jābrauc visiem kopā. Man tika nopirkts velosipēds un sāku braukt. Šī man jau ir otrā sezona,” atklāj Kristīne.

Nav ļaunuma bez labuma
Pagājušajā sezonā Mārcis, Kristīne un Raivis startējuši visi kopā, bet tad jūlijā Raivis, neveiksmīgi paklūpot, salauza kāju un sportošanai tika pārvilkta pāri svītra. “Arī mani jau pārņēma doma, ka viss ir beidzies, un tomēr mēs saņēmāmies un divatā pabeidzām sezonu. Tagad tētis bija nokļuvis līdzjutējos,” saka Kristīne. Trauma Raivim ievilkās, dakteri neļāva neko darīt. “Tikai šī gada marta vidū dakteri beidzot man ļāva atsākt braukšanu. Tad nu mēs ar sievu un Mārci kāpām uz velosipēdiem un lēnā garā braucām. Gribēšana braukt jau man, protams, bija, bet varēšanas īsti nebija, fiziskā sagatavotība, deviņus mēnešus neko nedarot, bija pazudusi. Un tomēr – nav ļaunuma bez labuma. Ja es nebūtu salauzis kāju, Mārcis nedarītu to, ko viņš dara šobrīd, respektīvi, viņš turpinātu braukt tikai bērnu braucienā un nebrauktu pieaugušo distancēs. Es šajā sezonā ar pilnu jaudu nevarēšu startēt, tāpēc treniņnolūkos brauksim kopā ar Mārci, atbalstīsim abi ar sievu viņu,” saka Raivis. Protams, gan Mārcis, gan arī mazais Edžus startēs arī bērnu sacensībās.

Rezultāti uzlabojas ar
katru reizi
Kristīne un Raivis atzīst, ka viņi apzinās, ka izcilus rezultātus nevar uzrādīt un līdz Latvijas velosporta elitei viņiem ir ļoti tālu, bet viņi to dara sava prieka, savas veselības un labsajūtas dēļ, pārbaudot savus spēkus un izturību. Protams, ir arī mērķi, uz kuriem jātiecas. Raivis atklāj, ka pagājušajā sezonā, pirms viņš salauzis kāju, sācis startēt arī maratona distancē, kur viņa mērķis bija iebraukt pirmajā simtniekā. Ja nebūtu šī neveiksme, līdz sezonas beigām viņam tas arī būtu izdevies. “Rezultāti uzlabojas ar katru reizi, ar katru sacensību posmu. Bet galvenais – mēs ar Raivi priecājamies, ka patīk braukt mūsu bērniem, īpaši Mārcim. Edžiņš vēl ir mazs, bet gan jau arī viņam iepatiksies,” saka Kristīne. “Mārcis mūs pārsteidz ar saviem rezultātiem. Viņam ir ķēriens. Un mums viņš ir jāatbalsta - lai sporto, lai attīstās, lai iemācās samērot savus spēkus ar varēšanu, lai izjūt sacensību garu. Nesen Mārcis sāka spēlēt arī basketbolu, viņš arī dejo. Jebkurš sporta veids, kustības attīsta. Kas būs pēc tam, rādīs laiks, bet tas ir mūsu šābrīža ieguldījums savu bērnu nākotnē. Varbūt bērni šobrīd arī vēl īsti nesaprot, kāpēc mamma ar tēti to dara, bet to viņi novērtēs pēc gadiem,” ir pārliecināts Raivis. “Jā, velosports ir diezgan dārgs sporta veids, bet visu var samērot. Daudzi ir jautājuši, kur mums šāda drosme, bet mums ir jāspēj iedrošināt savi bērni, nedrīkstam teikt – es nevaru, ir jābūt aktīviem, jāiet un jādara un tas ir jāiemāca arī saviem bērniem,” piebilst Kristīne.

Apbraukāta tuvāka un tālāka apkārtne
Lai startētu sacensībās, ir vajadzīgi arī treniņi. Kliederi atzīst, ka viņi ir izbraukājuši gan tuvākus, gan tālākus apkārtnes ceļus. Izbraukātas visas meža stigas, takas. Treniņos lēnā garā vienā reizē tiek nobraukti pat 40 un vairāk kilometru. “Kas gan var būt labāks, kad pēc darba visi dodamies šādā izbraucienā? Mazais Edžus tiek atstāts pie kaimiņienes Irēnas, kas mums ir liels palīgs Edžus auklēšanā, vai arī pie vecmammas, bet mēs visi sēžamies uz velosipēdiem un braucam. Citreiz atkal gribas izbraukt vienam pašam. Kaut stundu izbrauc pa mežu, izlādējies, un atkal viss ir kārtībā! Velobraukšana pozitīvi uzlādē!” saka Raivis. Kristīne piebilst, ka gan sacensību laikā, gan arī treniņbraucienos var baudīt arī dabu, skaistas vietas un arī tas nav mazsvarīgi! Un kur tad vēl iegūti jauni draugi sacensību laikā! Tā viņi, piemēram, savam mazākajam dēliņam atraduši arī sacensību aukli. “Dodoties uz sacensībām, jādomā, kas pieskatīs Edžu, kamēr paši startējam. Pirms kādām sacensībām nolēmām sacensību forumā ierakstīt, ka meklējam aukli. Sākumā neviens neatsaucās, bet pēdējā dienā kāds dalībnieks uzrakstīja, ka viņa sieva, kamēr pats ar dēlu startē, varētu pieskatīt Edžu. Sarunājām randiņu sacensībās, iepazināmies un atstājām Edžu. Un viss bija kārtībā,” stāsta Raivis. “Tā mums tagad Edžum ir sacensību aukle. Šajā sezonā viņam jau ir arī otra aukle – Edžu pieskata arī mūsu komandas (Kliederu ģimene pārstāv Lizuma velokomandu – red.) biedra sieva,” stāsta Kristīne.

Jūtas labi savās lauku mājās
Kliederu ģimene dzīvo savās lauku mājās Lizuma pagasta Velēnā. Kaut Raivis ir rīdzinieks un ar Kristīni viņi ir iepazinušies Rīgā, kad radušies darba piedāvājumi, viņi ne mirkli nav šaubījušies un pārcēlušies uz Velēnu, uz Kristīnes vecvecāku mājām. Paši šeit visu iekārtojuši un priecājas, ka var dzīvot laukos, kur visapkārt ir plašumi, kur bērniem ir kur izskriet ārā zālē basām kājām, kur tepat blakus plūst Gauja un zaļo mežs, kur viņi var ļauties savām iecienītajām aktivitātēm un justies labi. “Var jau būt, ka Rīgā ir vairāk iespēju, bet, dzīvojot tur, tās tik un tā netiek pilnībā izmantotas. Mums nepatīk pilsētas burzma, kņada. Mēs labāk izvēlamies dzīvot paši savās lauku mājās Velēnā!” saka Kristīne un Raivis.

Kliederu ģimene

◆ Kristīne Kliedere – 38 gadi, strādā AS “Rankas piens” par grāmatvedi.
◆ Raivis Klieders – 43 gadi, strādā SIA “Teikas kalns” par loģistikas vadītāju.
◆ Mārcis Klieders – 8 gadi, mācās Lizuma vidusskolas 2.klasē.
◆ Edžus Klieders – 2 gadi, apmeklē Rankas pirmsskolas izglītības iestādi „Ābelīte”.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Jo grūtāk, jo labāk!

Kategorijas