Esmu kļuvusi jaunāka un stiprāka

2015. gada 8. maijs 00:00

3377

Pēc meitas zaudējuma Anna Vīgante audzina savas mazmeitas

Sākās mana otrā dzīve
Anna Vīgante ļoti priecājusies, uzzinot par otras mazmeitas nākšanu pasaulē, bet nevarējusi iedomāties, ka nāksies mazulītei būt mātes vietā. “Likteņa cirtieni ir tik nežēlīgi. Man liekas, ka nevienam neesmu neko sliktu nodarījusi, bet tā nu dzīve lēma, ka pirms divdesmit gadiem traģiski bojā aizgāja mans vīrs, vēl pēc divdesmit gadiem zaudēju meitu Solvitu. Viņi abi tagad ir kopā... Meitiņa no šīs dzīves atvadījās sava drauga, Līviņas tēva Gunvalda rokās, šai pasaulei atstādama tikai trīs nedēļas vecu mazulīti. Melnajā vakarā, stāvot pie mazās Līviņas gultiņas un nespējot pat īsti noticēt, ka esmu zaudējusi meitu, es sapratu, kāda tālāk būs mana dzīve. Mana otrā dzīve. Sapratu, kamēr vien spēšu – nevienam viņu neatdošu. Līviņa bija tik nemierīga un nervoza. Pirmos divus mēnešus es nezināju, ko nozīmē naktīs normāli izgulēties. Tagad, kad jau esam paaugušās, vienu reizi naktī es tomēr mazulītei esmu vajadzīga. Ja viņai pavisam negribas gulēt gultiņā, tad paņemu viņu sev blakus un ļauju, lai Līviņa satver manu roku. Paskatāmies viena otrai acīs. Es redzu atmirdzam pretim savas mīļās saulītes. Šķiet, ka ar mazmeitiņas acīm uz mani raugās Solvita. Ir tik labi. Man šķiet, ka tādu mīlestību, kādu dodu mazajai Līvai, es pat saviem bērniem netiku devusi. Tagad katra Līviņas kustība, nopūta, smaids vai asariņa liek man satrūkties. Tagad dzīves negaidītā pavērsiena dēļ, diendienā esot kopā ar savu lielo mazmeitu Vinonu un Līviņu, kurai 6.maijā palika pieci mēneši, man šķiet, ka esmu kļuvusi jaunāka un stiprāka.” Smaids iezogas Annas vaigu galos, stāstot, kā abas rotaļājas un dodas pastaigās, kā sēžas automašīnā un visi kopā brauc uz dārzu, kā priecājas, kad no skolas mājās atgriežas vecākā māsa.

Visi esam satuvinājušies
“Esmu sapratusi, ka zaudējuma sāpes visvairāk izjūt sieviete, jo viņai ir liela pienākumu amplitūda. Mēs priecājamies par katru mazumiņu, par katru smaidu un labu vārdu. Tas palīdz pacelties pāri nogurumam. Šajā laikā mūsu ģimene esam ārkārtīgi satuvinājušies. Gadiem ejot, mēs saprotam, cik liels spēks ir ģimenei. Ja es būtu viena, nezinu, kā spētu visu izturēt. Droši vien meklētu auklīti, bet tagad man palīdz dēls Gintis ar draudzeni Kristīni, kuru saucu par savu vedekliņu. Palīdz vīrs Leons, lielā mazmeita Vinona. Viņa man vairākkārt ir teikusi, ka ne par kādu naudu nevienam neatdos savu māsiņu. Katru nedēļas nogali esam visi kopā. Tikai Solvitas vairs nav... Nedēļas nogalē vienmēr no Rīgas atbrauc arī Līviņas tētis Gunvaldis. Godīgi sakot, es pirmo reizi savā dzīvē sastopu tādu tēvu, kā viņš. Redzu, cik ļoti viņš mīl mazulīti. Kad Gunvaldis ir pie mums, tad tikai viņš nodarbojas ar meitiņu. Gatavo pudelīti, mazgā, midzina, ceļas naktī, ja Līviņa raud, rotaļājas ar viņu. Gunvaldis ļoti baidās, ka meitiņa viņu varētu aizmirst un nepazīt. Viņš mums zvana katru dienu un interesējas, kā Līviņai klājas,” stāsta Anna. Tajās dienās, kad rūpes par meitu uzņemas Gunvaldis, Anna atpūšas, lai gan kāda tur atpūta! Tad viņas pasaule ir virtuve, gatavojot maltītes. Vakaros visi apsēžas pie virtuves galda, lai kopīgi vakarētu. Kopā ar visiem ir arī Līva, kura tad ir galvenā persona.
“Šobrīd ar mazmeitiņas tēvu viss ir sakārtots tā, ka viņš bērna mātes zaudējuma gadījumā saņem finansiālu atbalstu. Gunvaldis šo naudu pārskaita man. Šādam modelim arī neiebilstu. Protams, izdevumi tagad ir pavisam citādāki. Man visu vajadzēja iemācīties no jauna. Sākumā pat putras karotītes skaitīju. Nebiju iedomājusies, ka maziem bērniņiem visas preces ir tik dārgas. Nu jau esmu pieradusi. Apzinos, ka atkal esmu kļuvusi par divu bērnu māti.”
Neesmu mīlestības apdalīta
Anna atzīst, ka, neraugoties uz savu pieklājīgo vecumu, jo pavisam drīz svinēs 66. dzimšanas dienu, viņa nebaidās raudzīties acīs šai patiesībai. “Es vēlētos Līvu izaudzināt līdz viņas pilngadībai un pat vēl ilgāk, bet, ja kas notiek, man ir dēls, Līvai ir vecāka māsa, kurai gan vēl daudz jāmācās, un tētis. It kā garāmejot viņam bildu, ka saprotu, ka šobrīd viņa sirds ir pie meitas, bet, būdams vēl jauns vīrietis, iespējams, kādreiz izvēlēsies citu dzīvi un arī meitiņu paņems līdzi. Uz šo jautājumu man atbildes nebija. Nekad nevarēju iedomāties, cik ļoti cilvēkam ir vajadzīga mīlestība. Ne vienmēr tai jābūt izteiktai vārdos. Ir labi sajust, ka šī mīlestība ir visapkārt. Es šo mīlestību saņemu ne tikai no ģimenes, bet arī no saviem draugiem. Man šķiet, ka visapkārt ir tik daudz cilvēku, kuri pajautā, kā mums klājas, uzmundrina, palīdz. Man ir brīnišķīgi kaimiņi. Uzskatu, ka katrai sievietei dzīvē vislielākā vērtība ir mīlestībai. Tā ir mīlestība, sākot ar saviem vecākiem un bērniem, dzīvesbiedru un vēl citiem saviem tuvākajiem. Mīlestība ir tā, kas dod spēku tajos brīžos, kad šķiet, ka nav spēka ne smieties, ne izraudāt asaras. Nav spēka pārvarēt sirdi plosošās sāpes. Šajā gadījumā šī mīlestība, ko es saņemu no savas ģimenes cilvēkiem, no dēla, no mazbērniem, man dod spēku visu izturēt un pārdzīvot.” Anna smaida, sakot, ka neatliekot laika domāt par gadiem, un mēģina iztēloties, kā tas būs, kad Līva viņu nosauks par mammu. Tieši tāpēc viņa kā lielu dārgumu glabās fotogrāfijas un lietas, lai stāstītu Līvai par Solvitu. Meitas kapa piemineklī, kas pašlaik top, Anna lūgusi iestrādāt Solvitas attēlu. “Līvai, kad izaugs, ir jāzina, kāda bija viņas mammīte,” klusi skan šie Annas vārdi.

Viņa savā dzīvē “sadega”
Viņa sirdī nojautusi, cik ļoti Solvita ilgojas pēc laimes, pēc mīlestības, tikai nedomājusi, ka meita “sadegs”. “Solvita bija gudra un izdarīga meita, skaista, daudz paspējusi sasniegt savā dzīvē. Varbūt par daudz strauji tas viss nāca? Bija laiks, kad viņa “sadega” savā dzīvē. Neizturēja... Mēs, sievietes, sevi nežēlojam. Tas nav pareizi. Varbūt man nevajadzēja meitā ieaudzināt tik lielu pienākuma apziņu un tā saucamo mundiera godu. Tomēr es nevarēju audzināt citādāk, jo pati esmu ar lielu pienākuma apziņu,” Anna joprojām meklē atbildes.
Tieši tāpēc viņa salūko Solvitas rakstītās pārdomas un lasa: “Mīlestība laikam nevienam nepaiet garām. Pat tiem, kuri grib no tās izvairīties. Mīlestība atradīs ceļu un iekritīs tev tieši klēpī, kaut to esi paslēpusi aiz desmit šķīstības noslēpumiem. Kad tas notiks, to neviens nevar zināt, jo mīlestība ierodas bez pieteikšanās. Parasti tā tevi apciemo jau jaunībā, bet var gadīties, ka mazliet novēlojas un pie tevis ierodas brieduma gados. Taču aizmirst mīlestība neaizmirst nevienu.” Annai tikai ar grūtībām izdodas valdīt asaras. “Kad notika šī nelaime, saņēmu atbalsta un spēka vārdus arī no Lielvārdes kolēģiem, kuri rakstīja, ka “ir jau maza mīļa un ļoti dārga dāvaniņa jums no jūsu meitas un Dieva. Tās dēļ vēlam jums visiem spēku, stiprināties garā, dvēselē, veselībā, izturībā. Jūsu meita noteikti jums uzticas pāri visām robežām un vārtiem, un laikam. Dievs zina, cik jums gadu, kāda veselība, kāda izturība, cik liela dvēseles gaisma. Uzticieties viņam!” Turēties man palīdz tas, ka esmu sabiedrības cilvēks, ka neesmu pametusi sabiedriskās aktivitātes. Spēku dod senioru deju kopa “Vērdiņš” un senioru kopīgie pasākumi. Paldies Dievam, ka neesmu viena kopā ar izmisumu!”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Esmu kļuvusi jaunāka un stiprāka

Kategorijas