Neapstāties, bet rīkoties

2015. gada 12. maijs 00:00

696

Bibliotekāra darbs nav tikai grāmatu izsniegšana un saņemšana atpakaļ no lasītājiem. Bibliotekārs, jo īpaši lauku bibliotēkā, ir arī sociālais darbinieks, pedagogs, psihologs, palīgs un padomdevējs dažādos jautājumos un arī vienkārši draugs, pie kura atnākt ciemos aprunāties. Tirzas bibliotēkā jau astoto gadu par bibliotēkas vadītāju strādā Agrita Petrovska. Savu darbu viņa dara ar aizrautību un cenšas darīt visu iespējamo, lai arī lasītājiem būtu interesanti apmeklēt bibliotēku.
Kad Tirzas bibliotēkai pirms astoņiem gadiem tika meklēta jauna vadītāja, uz šo vietu pieteicās arī Agrita. Viņa tobrīd strādājusi Tirzas pamatskolā par pavāri, bet nolēmusi pieteikties darbā bibliotēkā. Gulbenē kursos speciāli arī apguvusi datorprasmes, taču konkursa kārtībā tika izvēlēta cita vadītāja. Pēc trim mēnešiem gan šī vieta atkal atbrīvojusies, jo līdzšinējai bibliotekārei tika piedāvāta cita darbavieta. Tā pavērusies iespēja Agritai sākt strādāt šajā darbā. “Kādreiz šķita, ka bibliotekāra darbs ir vienkāršs, taču tā nebūt nav. Laiki mainās, un mainās arī darba specifika. Kad sāku strādāt, sākās datoru ēra bibliotēkas darbā. Bibliotēkai tika piešķirti seši datori lietotājiem un septītais bibliotekāram. Bija laiks, kad bija rindas uz datoriem un veidojām pat sarakstus. Pašreiz pie datoriem ir kluss. Laiks iet uz priekšu, viss attīstās, mainās un dažādojas tehnoloģijas.” Tagad Agrita atzīst – ja viņas pašas bērni tobrīd nebūtu bijuši tajā vecumā, kad ir liela interese par datoriem un viņa pati nebūtu daudz interesējusies, strādājusi ar tiem, iespējams, būtu bijis daudz grūtāk tikt galā, taču viņai patīk strādāt ar datoru, patīk arī darbs ar dokumentiem un, protams, komunikācija ar cilvēkiem, tādēļ viņa atzīst, ka šo darbu dara ar prieku.

Nolemj rīkoties
Agrita stāsta, ka, viņai sākot strādāt, daļā bibliotēkas, kur šobrīd stāv grāmatplaukti, remonts nebija bijis vairāk nekā 30 gadus. “Tumši logi, vecās dienas gaismas, vecie plaukti – kaut kādā brīdī tas viss sāka šķist tik nomācoši, ka bija grūti strādāt. Pagastam naudas nebija, lai izremontētu bibliotēkas telpu. Sapratu, vai nu ir jāiet prom, vai arī jārīkojas un kaut kas jāmaina. Tādēļ nolēmu startēt projektu konkursā, lai iegūtu līdzekļus remontam. Bet arī tas nebija nemaz tik vienkārši. Iesniedzu pieteikumu biedrības “Sateka” projektu konkursā, taču paliku aiz svītras, turklāt uzreiz nākamā aiz svītras, un tas bija pats nepatīkamākais. Nākamajā gadā startēju atkal un atkal bija tieši tāpat. Tiesa, šoreiz kādam projektam, kas sākotnēji bija ieguvis atbalstu, tika konstatētas neatbilstības un es kā nākamā aiz svītras saņēmu finansējumu un bibliotēka ieguva pašreizējo skaisto izskatu,” stāsta bibliotēkas vadītāja. “Visu izremontējām, nomainījām grāmatplauktus, ieguvām televizoru, atskaņotāju, 3D brilles. Bērniem tagad varam rādīt multfilmas un filmas, varam arī veidot un rādīt dažādas prezentācijas. Šogad varēju arī pati veikt pirmās datorapmācības pagasta cilvēkiem, nevis aicināt palīgā Gulbenes kolēģes.”

Apmeklētība nav regulāra
Taču apstāties nedrīkst! To Agrita apzinās. Viņa jau ģenerē jaunas idejas, ko varētu realizēt, lai sava pagasta ļaudīm varētu piedāvāt atkal ko jaunu, lai radītu interesi apmeklēt bibliotēku. “Tirzas pagasts ir salīdzinoši mazs, un lasītāju ir tik, cik ir. Lai gan skaitliski lasītājus esmu noturējusi - mums ir 210 lasītāju, taču apmeklētība, protams, nav regulāra, šie lasītāji katru dienu nenāk uz bibliotēku. Gribētos, protams, lai arī lasītāji paši izrādītu lielāku interesi. Priecājos, ka bibliotēkā ir galda spēles, tādējādi arī mazajiem bērniem te ir ko darīt. Liela daļa lasītāju ir skolēni. Cenšos sadarboties ar skolu, ar skolotājiem. Skolotāji nāk uz šejieni vadīt mācību stundas, citkārt atkal es dodos uz skolu, rīkojam radošās darbnīcas, projektus,” stāsta Agrita. Viņa atklāj, ka labs lasītāju pulciņš ir izveidojies 5. līdz 7.klasē, savukārt vecāko klašu skolēni ir kūtri uz lasīšanu. Starp pieaugušajiem savukārt grāmatu lasītāju vairāk ir vecumā no 40 gadiem un vecāki. Trīsdesmitgadnieku īpaši daudz nav. Kā atzīst Agrita, tas varētu būt arī kā rādītājs, ka pagastā šāda vecuma cilvēku ir maz, jo viņi dodas darba meklējums uz citām vietām un tur arī apmetas uz dzīvi. Protams, Agrita apzinās, ka tie, kam būs interese nākt uz bibliotēku, to darīs. Ja intereses nebūs, ar varu jau uz bibliotēku neviens nevarēs atvilkt. “Ja grāmatas nelasa vecāki, tās nelasa arī bērni. Savukārt, ja, piemēram, lasa mammas, tad arī bērniem ir vēlme lasīt. Viņu acīs iedegas liesmiņas un rokas sāk trīcēt aiz prieka, kad ieraudzīta kāda jauna grāmata. Es uzskatu, ka tas tomēr ir atkarīgs no ģimenes un nevar teikt, ka bibliotēkai ir jāiemāca lasīt, bibliotēka to vairs nevar izdarīt, kaut arī piedāvātu ļoti labas grāmatas. Savukārt čaklajiem lasītājiem grāmatu nekad nebūs par daudz.” Kādreiz grāmatu izsniegšanas punkts bijis arī Vecadulienā, bet līdzekļu trūkuma dēļ tas tika slēgts. Agrita spriež, ka cilvēki no Vecadulienas un Virānes tagad diezin vai brauc speciāli uz bibliotēku. “Esam runājuši par izbraukuma dienu uz šīm vietām, bet grūti pateikt, vai konkrētajā izbraukuma dienā būs lasītāji un brauciens būs tā vērts,” saka bibliotekāre.

Izbauda mieru
Agrita ir dzimusi jaungulbeniete, bet Tirzā ieprecējusies un tagad Tirzu sauc par savām mājām. “Tirza ģeogrāfiski atrodas ļoti labā un skaistā vietā. Man patīk, ka šeit ir manas mājas un darbavieta. Esmu te iedzīvojusies. Un man noteikti negribētos dzīvot un strādāt pilsētā. Kad sāku strādāt par bibliotekāri, Rīgā izgāju bibliotekāru kursus un sapratu, ka es nevarētu dzīvot lielā pilsētā. Mans vīrs strādā Gulbenē, bet viņš brauc un relaksējas savā lauku mājā. Taču, ja vēl arī pēc darba visapkārt būtu asfalts, ielas, cilvēki, mašīnas, es to nevarētu izturēt. Man patīk relaksēties pilnīgā klusumā, patīk izbaudīt mieru, ko šeit, savās mājās, es varu baudīt pārpārēm, strādājot dārzā un pie mājām,” atzīst Agrita. Runājot par savu pagastu, viņa priecājas, ka daudzi tirzmalieši ir aktīvi, darbojas paši un cenšas aizraut un iesaistīt dažādās aktivitātēs arī citus. Ja vēl pagastā būtu darbavietas, kas piesaistītu arī jaunos cilvēkus palikt šeit un nedoties prom, būtu pavisam jauki, taču tas, protams, būtu jārisina valstiskā līmenī, jo šādas problēmas nav tikai Tirzā, bet it visur mazos lauku pagastos. Agrita priecājas, ka tirzmalieši cenšas kopt un darīt skaistu savu pagastu. “Katrā pagastā, protams, būs arī pa kādai nesakoptai vietai, taču, ja katrs kops savu stūrīti, arī viss pagasts kļūs sakoptāks!” ◆

Vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Agrita Petrovska.
◆ Dzimusi: 1970.gada
28.decembrī.
◆ Strādā: kopš 2007.gada par Tirzas pagasta bibliotēkas vadītāju.
◆ Vaļasprieki: dārza darbi, klūgošana, grāmatu lasīšana, Latvijas apceļošana.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Neapstāties, bet rīkoties

Kategorijas