"Dzīvespriekam": Dzīves mākslinieks

2011. gada 1. aprīlis 16:55

2376

Koknesietī Bruno Cīrulī ir daļa no uzņēmēja. Gan domīgs un nosvērts, gan pilns traku ideju un tik pozitīvs, ka šaubas par neizdošanos ir nevietā. Viņā ir arī kaut kas no mākslinieka. Mūžā neesot neko uzgleznojis, bet visa dzīve veidojusies kā glezna, kurai krāsas ņemtas no situācijām, cilvēkiem apkārt.

«Katrs no mums, mācītājs vai mūziķis, uz dzīvi skatās citādi un izvirza bieži vien nedefinētus mērķus, kurus cenšas sasniegt. Šo mērķu piepildīšanai paiet dienas. Tā arī man. Tikai atšķirībā no citiem realizēt mērķus negribu par katru cenu, bet ļauju notikumiem mani virzīt,» tā par sevi teic Likteņdārza projekta koordinators Bruno Cīrulis.

- Neesat māņticīgs un, izklāstot savus plānus, nebaidāties, ka tie nepiepildīsies?

Manā uztverē plāns ir apstākļu kopums, kuram lemts piepildīties noteiktā laikā. Tie, kuri veido veicamo darbu sarakstu katrai dienai, bieži vien nejūt gandarījumu, mērķi sasnieguši. Man, ja kaut kas izdodas, ir sajūta, ka bija īstais brīdis. Vissvarīgākais šajā procesā ir gūtais gandarījums. Tas arī padara dzīvi interesantu un motivē darīt vēl. Viens no šādiem projektiem, kuriem «pieslēdzos», ir Vītolu fonda dibinātāja Viļa Vītola Likteņdārza ideja. Tā atbilda manai iepriekšējā darba pieredzei, 17 gadu strādājot reklāmas aģentūrā.

- Cik tālu vēl līdz mērķim Likteņdārza tapšanā?

Dārza izveidei Kokneses pašvaldība atvēlēja 22 hektārus uz salas Daugavā. Aktīva tā veidošana norisinās jau trešo sezonu. Pirms tam darbs noritēja birojā. Idejas galīgai realizācijai atlikuši vēl seši gadi - līdz Latvijas 100. jubilejai. Lai arī Likteņdārzs ir japāņu dizainera darbs, tajā ielikts daudz latviskā. Tajā pašā laikā negribētos šo projektu nacionalizēt. Kašķi meklēt un piketēt var citur, bet Likteņdārzs ir vieta pārdomām. Nemitīgi protestējot, izlaižot visu informāciju caur sevi, meklējot, kam nepiekrist, cilvēki saīsina dzīvi. Tā vietā labāk domāsim, kā visu Latviju pārvērst sakoptā dārzā, jo dzīvē krāsu jau tā ir maz. Kā Latvijas vēsture ir sarežģīta, arī dārza izveide nav viegla. Cenšamies to radīt tādu, lai ikviens apmeklētājs nejustos aizskarts. Nekad nevienam te neprasīs radurakstus, uzvārdus un to, kāda ir viņa saistība ar notikumiem pirms 60 - 70 gadiem. Ja cilvēks te ierodas un jūt, ka vieta viņam ir vajadzīga, tas ir labākais, kas var būt. Tā rodas gandarījums arī manī.

- Daudzus gadus sevi dēvējāt par rīdzinieku, bet pēkšņi pārnācāt atpakaļ uz laukiem.

Viens no iemesliem bija tēva dāvinājums abiem ar brāli - zemesgabals netālu no Kokneses ar 16. gadsimta muižas riju un citām ēkām, kurām bija nepieciešama restaurācija. Ieguldot smagu darbu un līdzekļus, pēc gada vienā daļā jau varēja dzīvot. Pārējo vēlāk izlēmām veidot par restorānu un viesnīcu, kam devām skanīgu itāliešu nosaukumu. Kāpēc tieši itāliešu? Dzīvesbiedrei Dacei gastronomija ir vaļasprieks un dzīvesveids. Lai pilnībā tam nodotos, daļu laika viņa pavada Itālijā. Savukārt šejienes ēku dolomīta mūri, masīvo akmeņu sienas atgādināja turienes arhitektūru. Tā nu, saliekot kopā zināšanas un iespējas, radās restorāns «Vino Rosso» - ģimeniska vieta draugiem un viņu draugiem, kuriem šī atmosfēra un virtuve ir saistoša.

- Latvija un Itālija. Tik dažādas valstis un tautas. Vai ir kas vienojošs?

Interesanti, ka pats pirms restorāna izveides ne reizi nebiju bijis Itālijā. Informāciju meklēju žurnālos, internetā, bet visu noteica izjūtas. Pēc Itālijas apmeklējuma secināju - esmu trāpījis. Tā tiešām ir daļa dienvidu zemes te, Latvijā. Pēc restorāna šajā pašā ēkā tapa arī viesnīca. Tā kā mūsu pasta adrese ir «Rozes», istabām devām nevis numurus, bet gan rožu šķirņu nosaukumus. Vienas šķirnes nosaukumā ir mūsu meitas vārds, un šādi nodēvējām arī vienu no istabām - «Queen Elizabeth». Tā ka ir arī vienojošas lietas. Starp citu, ir arī rožu šķirne 'Vino Rosso'.

Netālu no šejienes reiz dzīvoja vēsturnieks Jānis Blese, kurš uzrakstīja grāmatu par Koknesi. Tajā pieminēta arī šī ēka un cilvēki, kuri dzīvoja kaimiņos. Tolaik tās bija tikai Bilstiņu muižas rijas drupas, par kurām ar nožēlu minēts, ka laika zobs tās pārvērtis līdz nepazīšanai. Manās rokās grāmata nonāca pēc tam, kad bija tapis restorāns un viesnīca. Žēl, ka Bleses kungs nepiedzīvoja Bilstiņu muižas un rijas atdzimšanu, bet gandarījums par to, ka es ar savu darbu it kā piepildīju šā kunga cerības.

- Pieminējāt meitu Elizabeti. Acīmredzot viņa arī ir jūsu dzīvesprieka avots.

Meita nodarbojas ar daiļslidošanu. Trenere sākumā piedāvāja tikai pamēģināt, un tā no piecu gadu vecuma patikšana nav pārgājusi. Elizabetei patīk mūzika un deja, un šis sporta veids tās apvieno. Arī pats savulaik nodarbojos ar sportu, vieglatlētiku - barjerskriešanu un tāllēkšanu. Traumas dēļ nācās pamest, bet varbūt kaut kādā veidā sports atrada manu meitu. Lai arī viņai ir tikai vienpadsmit gadu, cīnītājas gars skaidri saskatāms.

- Ģimene, viesnīca, Likteņdārzs... Vai ir vēl kādas aizraušanās, mērķi?

Projekts, kas licis justies īpaši, ir Kokneses Zaļā tirdziņa izveide. Vienu brīdi pietrūka finansējuma, bet pagājušajos Ziemassvētkos tas tika atvērts. Kad cilvēki nāca klāt un uzslavēja, secinājām, ka tāda vieta viņiem vajadzīga - kur satikties, sarunāties, pārdot, kur skan mūzika, kur sociālā vidē var apmainīties ar informāciju, rast jaunas idejas. Var uzcelt lielu tautas namu, bet ne visi tur vēlēsies iet. Tirgus ir demokrātiskāks. Ja vēl latvieši pārvarētu sevī ieraušanās sindromu, kļūtu atvērtāki, - dzīvotu labāk. Ceru, ka koknesiešiem un ne tikai viņiem ar laiku to izdosies pārvarēt. Pietiek aizbildināties ar ziemeļniecisko mentalitāti, jāmācās sadarboties.

Arī citi plāni nekur nepaliks, tie radīsies, bet gandarījumu vispārākajā pakāpē izjūtu, kādam palīdzot. Pirms 13 gadiem, kad tikko sākās ziedošanas akcijas pa tālruni, viena no pirmajām bija ar vēzi slimai meitenei no Kokneses Baibai Saimenai. Tās organizēšanā piedalījos arī es. Ar azartu ķērušies klāt, ātri vien ziedojumu projektā iesaistījām populārus māksliniekus - Renāru Kauperu un viņa draugus no «Prāta vētras». Sakaru tehnika tolaik nebija tik moderna, un līdzekļu vākšanai izmantojām desmit automātiskos atbildētājus, kurus izvietojām mūsu reklāmas aģentūras birojā uz palodzēm. Tas bija saviļņojuma pilns mirklis, kad televīzijā izskanēja reklāmas klips, aicinot zvanīt, un iedarbojās mūsu telefoncentrāle. Toreiz savācām vairāk nekā 40 tūkstošu latu. Baibu diemžēl neizdevās glābt, taču pēdējos mēnešus viņa pavadīja augstas klases aprūpē Astridas Lindgrēnes vārdā nosauktajā hospitālī Zviedrijā.

- Tā varbūt apstiprinās vecā patiesība, ka nauda vien nedara laimīgu?

Ja mana laime saistītos ar naudas daudzumu bankas kontā, varētu teikt, ka esmu nelaimīgs, norūpējies cilvēks. Par laimi, tā nav. Apkārt ir draugi, paziņas, un rodas situācijas, kad spēju apstākļus mainīt. Var teikt, ka nemāku naudu nopelnīt, drīzāk tā atrod mani, realizējot kādu ideju. Ja kādam varu ko labu dot, iepriecināt, palīdzēt un pretī saņemu ne tikai paldies, protams, labi. Uzskatu, ka ikvienā no mums ir tāda kā sūtība. Varbūt nenoformulēšu īsti precīzi, bet - tie ir līdzšinējo darbību rezultātā veidojušies apstākļi, kad satieku cilvēkus, sadraudzējos, radot jaunas iespējas gan sev, gan viņiem. Protams, kādam jādomā arī par naudu, visi nevar būt mākslinieki, bet tajā pašā laikā līdzsvaram jābūt. Tā kā dzīvesbiedre Dace ir māksliniece ēdienu gatavošanā, kopā restorānu vadīt un dzīvi dzīvot iznāk tīri labi.

Elizabetei izveidojies tāds kā fanu pulciņš no mūsu draugiem un cilvēkiem, kuri te reiz viesojušies vai svinējuši kāzas. Tieši šo cilvēku ziedojumi palīdz katru gadu realizēt kādu ieceri, piemēram, Elizabetei apmeklēt Pēterburgas Daiļslidošanas akadēmiju. Citi negaidot piedāvā atbraukt atpūsties un tajā pašā laikā pastrādāt «Vino Rosso» dārzā. Mums savukārt pavasarī tieši būs nepieciešamas strādīgas rokas, lai atjaunotu sniega smaguma sabojāto siltumnīcu. Draugi mani sauc par mākslinieku, jo no manām idejām, citiem tās papildinot, rodas darbība. Dzīves krāsas ir dotas ikvienam, bet katrs ar tām rīkojas pēc saviem ieskatiem.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

"Dzīvespriekam": Dzīves mākslinieks

Kategorijas