Neesam bagāti, bet laimīgi

2015. gada 15. maijs 00:00

2035

Starptautiskajai Ģimenes dienai veltītajā pasākumā, kas šodien notiks Gulbenes kultūras centrā, par dzimtas kopā turēšanos un dalību Lejasciema kultūras dzīvē tiks godināti arī Lauma un Aivars Meļļi no Lejasciema pagasta “Līdumnieku” mājām. Viņu lielākā bagātība ir četri jau pieauguši bērni un astoņi mazbērni. “Mēs savā dzīvē neesam kļuvuši bagāti, bet laimīgi gan,” saka Lauma un Aivars. Divpadsmit kilometru attālums Lejasciema centru šķir no “Līdumnieku” mājām. Blakām puķu dobei, kur šobrīd valda tulpju sarkanās ugunis, uz sola saules siltajiem stariem ļaujas Lauma, bet Aivars, kā tas saimniekam pieklājas uzmanīgi vēro atbraucējus. Pagalms ir tā vieta, kur Lauma un Aivars ar nepacietību sagaida savus mīļos un tuvos cilvēkus. Vieta, kur ļaujas atvadu apskāvieniem, kad visi aizbrauc.

(Turpinās no 1.lappuses)

“Dēls Jānis ar ģimeni dzīvo kopā ar mums. Abi ar tēvu tad nejūtamies vieni. Pa dienu jaunie ir darbā, bet mazdēls Dāvis un mazmeita Dārta - skolā, bet, tiklīdz tuvojas vakars, acis arvien biežāk raugās uz ceļa pusi. Drīz jau būtu visiem jāsarodas. Vedekla Baiba strādā veikalā. Darbu beidz vēlu, tad nu visiem vakariņas sarūpēju. No rītiem brokastis saraugu. Vismaz tā varu palīdzēt,” smaidot stāsta saimniece Lauma Melle, bet saimnieks Aivars, kurš ar vārdiem daudz nemētājas, bet, ja kaut ko pasaka, tad gluži kā ar āmuru naglai uz galvas piekrītoši māj ar galvu.
Aptuveni pēc pusotra gada tieši 25.martā Lauma un Aivars svinēs savas zelta kāzas. Lauma trīsdesmit četrus sava mūža gadus ir atdevusi darbam fermā, kas tepat – plašā pagalma vienā pusē stāvēdama, atgādina par kādreizējiem kolhoza gadiem, kad “Puidzuļa” ferma bijusi starp labākajām ne tikai pagastā, bet arī rajonā. Aivara mūžam pieder celtniekam piemītošās prasmes, kā arī mākslinieka talants, par kuru saimnieks runā nelabprāt. “Eh, ko nu par to! Vairs jau tik labi kā kādreiz nesanāk,” viņš tikai attrauc, bet dzīvesbiedres skatiens norādoši vēršas pie gleznas, kas rotā goda istabas sienu. “Vīra gleznas jau pagastā arī ir tikušas izrādītas. Ar to viņš sāka nodarboties jau skolas gados Ilzenē. Kolhoza gados Aivaram uzdeva dažādus stendus noformēt. Gleznas tapa klusumā un vienatnē,” Lauma paslavē vīru. Aivara vecāku mājas, par kuru atrašanās vietu šodien liecina tikai atmiņas, atrodas Dūrē, bet līdz Laumas dzimto māju vietai no “Līdumniekiem” ar roku aizsniedzams. Pašu māju tur vairs nav. “Uz manu vecāku zemes izrakām lielu dīķi. Pie tā dēls Jānis uzcēla pirti, lai būtu visiem, kur kopā sapulcēties un svētkus svinēt. Kad visi esam kopā, kupls pulks sanāk,” stāsta Lauma. Viņa priecājas gan par to, ka visi ir kopā, gan par to, ka senču zeme nelīdzinās pamestam nostūrim, bet ir sakopta un godā turēta.

Esam bagāti vecvecāki
Lauma stāsta, kad spēka bijis vairāk, visus ciemos gaidot, cepusi pīrāgus un plātsmaizes. “Viņi taču visi brauc uz mājām pie vecākiem, vai tad varēju ar tukšu galdu sagaidīt? Tagad, kad dzīvojam kopā ar dēla ģimeni, esmu kļuvusi mazliet slinkāka,” smejas Lauma. Viņa nenoliedz, ka katram cilvēkam esot savs dzīves ritms, savi ieradumi un uzskati. Pat vienu darbu darot, katrs to paveicot citādāk, tāpēc Lauma ar Aivaru gan mēdzot godāt sevi par vecajiem saimniekiem, bet dēla un vedeklas dzīvi ar saviem uzskatiem netraucējot. “Divu paaudžu cilvēkiem ir jāprot sadzīvot zem viena jumta, nevis jācenšas citam citu pārveidot. Reizēm jau vēl gribas pamācīt, bet viņiem pašiem sava zināšana,” uzskata Lauma. Viņai nav gatavas receptes, kā saturēt kopā visus tuviniekus. “Viņi vienkārši vēlas atbraukt uz “Līdumniekiem”. Arī mazbērni uz šejieni brauc ar prieku. Savulaik, kad bija mazāki, arī no lauku darbiem nebaidījās. Mēs kopā svinam visus svētkus. Ziemassvētki mums ir īpaši mīļi. Tā kā dēls ir Jānis, tad arī Jāņi tiek svinēti pie mums. Šajos svētkos jautrības netrūkst. Atceros, kā vienos Jāņos tepat laukā pie mājas kurinājām ugunskuru, bija tādi futbola mači, nenosmieties. Tagad visa rosība pie pirts un dīķa. Kad Aivaram bija septiņdesmit gadu jubileja, bija balle pat ar muzikantiem. Skatos tagad lielajos bērnos un atceros, cik grūts bija tas laiks, kad viņi visi vēl bija mazi. Es biju stingra mamma. Viņiem bija noteikts dežūru grafiks, kurš kurā dienā uzkops māju, kurš mazgās traukus. Bērni man daudz palīdzēja. No darba nebaidījās. Vienu gan abi ar tēvu viņiem vienmēr teicām, ka ir jāmācās un jāiegūst profesija. Kad vecākie bērni studēja, tādas studiju maksas nebija. Grūtāk izskolot nācās jaunāko dēlu Māri, jo tad it visā sākās pārmaiņas,” stāsta Lauma. Viņa domā, ka šodien tie jaunieši, kuri dzīvo laukos, zina, cik daudz tajos darāmā, bet pilsētnieki diemžēl lielu daļu brīvā laika vairāk pavada dīkā. Tā sakot, saimniece nevienu nenosoda, jo katram savs dzīves ceļš.

Atbalstām, cik spējam
Lauma un Aivars priecājas ne tikai par bērnu, bet arī par mazbērnu veiksmēm. Naktīs, kad nenāk miegs, Lauma bieži domās aizstaigā pie viņiem, pārdzīvo katru mazāko neveiksmi. Viņi abi lepojas ar mazdēlu Dāvi, kurš ir muzikāls puika. “Dāvis spēlē pūšamos instrumentus un sit bungas. Viņš kopā ar Ingu Deigeli pat šlāgeraptaujā piedalījās kā bundzinieks. Dāvim viss padodas. Galvenais, ka arī vecāki viņu atbalsta. Es jau tikai sagaidu ar siltu azaidu. Arī mans jaunākais dēls Māris, tiklīdz atbrauc no Ventspils, tā sazinās ar Lejasciema pūtēju orķestra diriģentu Juri Ivanovu un muzicē kopā ar citiem. Reizēm Māris ar mazo Dāvi pie mums sarīko īstu koncertu. Laikam jau tā mākslinieku stīga visus vieno jau vairākās paaudzēs, jo arī mans vīratēvs savulaik ir spēlējis pūšamos instrumentus. Arī vīrs spēlē akordeonu. Atceros, ka tad, kad bērni vēl bija mazi, Aivars spēlēja lielo, bet Jānis - mazo akordeonu, Māris arī kaut ko pūta tolaik. Tā caur darbu un kopības sajūtu esam savus bērnus audzinājuši,” saka Lauma un uzlūko fotogrāfijas, kas rindojas plauktā. Ja vien ir iespējams, viņa kopā ar vīru dodas uz Ventspili, lai apciemotu Māra ģimeni, Gulbenē paciemojas pie dēla Zigmunda, kurš tāpat kā Māris ceļ pats savu māju. Celtniecība prasa līdzekļus, tāpēc Zigmunds brauc peļņā uz Angliju.
Ja saimniekiem jautātu, kur ir pati labākā vieta uz pasaules, Lauma un Aivars atbildētu: “Mūsu vieta ir te - “Līdumniekos”, kur visapkārt valda klusums un miers, kur aizlīkumo Gauja. Te ir pagājis viss mūžs. Tajā ir bijis viss: darbs, prieks un skumjas, tomēr visam pāri vienmēr stāvējusi mūsu bērnu un mazbērnu mīlestība. Tā dod spēku un drošības sajūtu, tā liek sagaidīt un pavadīt, lai atkal sagaidītu.” ◆

Fakti

◆ Lauma un Aivars Meļļi izaudzinajuši meitu Zaigu, kura strādā Lejasciema pagastā, dēlu Zigmundu, kurš dzīvo Gulbenē, dēlu Jāni, kurš strādā Lejasciema pagastā, un dēlu Māri, kurš dzīvo un strādā Ventspilī.
Lielākais prieks ir par astoņiem mazbērniem, starp kuriem – gados vecākajiem - ir gan ārsta palīgs un farmaceits, gan topošais jurists, gan vēl citu profesiju pārstāvji.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Neesam bagāti, bet laimīgi

Kategorijas