Būsim pozitīvi!

2015. gada 22. maijs 00:00

1140

Gulbenes sporta skolā 5.jūnijā tiks svinēts izlaidums, bet pēc tā ikviens gulbenietis būs laipni gaidīts uz grupas “Crazy Dolls” koncertu. Grupas sastāvā muzicē arī novadnieks Aldis Zaļūksnis, kurš ir arī bijušais sporta skolas audzēknis.
- Cik sena ir tava aizraušanās ar mūziku?
- Viss sākās ar to, ka kaimiņpuika pierunāja iestāties mūzikas skolā – esot baigi forši. Pats viņš mācījās akordeonu, tāpēc arī es gribēju. Mūzikas skolā Donāts Veikšāns mani pierunāja iet uz pūtējiem, bet kāpēc izvēlējos tieši klarneti - nezinu. Akordeons palika kā papildu instruments, nu un saksofons jau bija pēc tam. Pēc tam spēlēju arī 1.vidusskolas pūtēju orķestrī un Tautas pūtēju orķestrī “Degsme”. Tādi ir tie mani akadēmiskie pamati.
- Esi mācījies arī J.Mediņa mūzikas koledžā kordiriģēšanu!
- “Mediņos” iestājos pēc armijas. Uz iestājeksāmeniem diriģēt pamācījos privāti. Atzīme bija augstāka nekā puišeļiem no “Dārziņiem”, bet pabeidzis gan neesmu. Apnika, ka mācību pārzine mani “čakarēja” tāpat kā piecpadsmitgadniekus.
- Kopš skolas esi spēlējis dažādās grupās, arī “Tranzīta” un “5.Šlakas” sastāvā.
- Vidusskolā klasesbiedrs Uldis Anže mani aizvilka uz pionieru namu – tur mācot ģitāru un bungas un vispār esot feini. Sapazinos ar Raimondu Lapkašu, kurš mani pamudināja sākt komponēt. Nu tad arī radās klases ansamblītis “Helioss”. Pēc tam gan visi izsējāmies pa augstskolām. Pēc pāris gadiem mācīšanās piegriezās un atgriezos Gulbenē. Un tapa atkal jauns ansamblītis “Klaidonis”. Pāris gabali tika ierakstīti un paskandēti “rādžiņā”. Pēc tam Gulbenes varenie karakungi izdomāja, ka man būtu svētīgi pakalpot Latvijai. Tā es nokļuvu Valmierā, kur rotā bija puiši ar kaut kādām muzikālām dotībām, nekas, ka ar dažādu gaumi. Izveidojām ansamblīti “Ceļš”. Studijā ierakstījām dziesmiņu un piedalījāmies “Mikrofona aptaujā”. Mūs pat uz televīziju uzaicināja. Vēlāk pulkvedim iepatikās tas, ko darām, un pārcēla mūs uz Rīgu. Pēc armijas vēl kādu momentu “pamalos” pa Rīgu - tas bija “Mediņu” laiks. Sačupojos ar Nauri Indzeri, arī viņš mācījās “Mediņos” un sākām kopā muzicēt. Tā atsākās “Klaidonis”. Nākamais etaps bija Stāmeriena, kad ar Ralfu Rubeni izveidojām grupu “PEA”, kura vēlāk par “Tranzītu” pārtapa, un, spēlēdami balles, mūsu galu izbraukājām krustām šķērsām. Vasarā Rīgā ierakstījām albumu, ko izdeva izdevniecība “Mapl”. Braukājām pa Latviju kopā ar “Mapl” deju mūzikas grupām. Tajā pašā vasarā ar Nauri un “Klaidoni” piedalījāmies festivālā “Sinepes un medus”, kur balvā saņēmām iespēju dienu pavadīt studijā ierakstu kompānijā “Balss”. Tur ierakstījām savu demo albumu. “Balss” vadībai tas iepatikās un noslēdzu līgumu. Tā šķīrās mani un Ralfa ceļi. Es biju “Balsī”, viņš - “Maplā”. “Balsī” sāku pats producēt un miksēt, tika tapināta arī grupa “5.Šlaka” un citi projekti. Tā arī sāku palikt par rīdzinieku.
- Un kāpēc beidza pastāvēt “5.Šlaka”?
- Pēc trīs albumiem un koncertiem pa Latviju laikam jau bija pietiekami. Nauris aizgāja pa klasisko līniju, savukārt man sākās “Crazy Dolls” pirmā fāze. Izdevām divus albumus, pabraukājām pa dzimtajām ārēm, bet nekā nopietna. Pēc desmit gadiem grupas biedrs Holis nāca ar priekšlikumu, ka vajadzētu pamēģināt vēlreiz. Tā nu mēs arī mēģinām!
- Šobrīd esi saistīts ar dažādiem muzikāliem projektiem, strādā ar māksliniekiem kā aranžētājs, ar “Crazy Dolls” piedalījies “Eirovīzijas” atlasē!
- Ir visādi tie darbi bijuši! Marijai Naumovai taisīju visus viņas “Eirovīzijas” gabalus. Ir strādāts ar Yanu Kay, Ozolu, daudz ar Mārtiņu Freimani, Lauri Reiniku, Aishu, Nicol, grupām “Tērvete”, “Tumsa”, “Mad Show Boys”, dažādiem “fabrikantiem”.
- Grupas “Crazy Dolls” uzstādījums ir simtprocentīgi pozitīva mūzika. Kāpēc tieši tā?
- Vai nepietiek žēlabainu balāžu, depresīva roka, beznošu “bumsika”? Tā jau mūsdienu pasaulē ir par daudz negatīvisma, lai vēl mēs gaustos. Būsim pozitīvi!
- Tu esi arī Gulbenes sporta skolas bijušais audzēknis. Vai sports ir cieņā joprojām?
- Savulaik Māris Čakars (toreiz viņš vēl bija jauneklis) atnāca uz skolu vervēt potenciālos audzēkņus. Slēpot man tāpat jau patika un ja vēl iedod pašaut, tad pavisam. Aizskrēja jau daudzi, bet palika pagalam maz. 12 gadu vecumā mani paņēma uz PSRS spartakiādi slēpošanā - tik maziem vēl biatlona nebija, tad arī sajutu, kas ir kalni. Pēc tam arī sākās dalība Latvijas PSR izlasē biatlonā Vitālija Urbanoviča vadībā kopā ar Ilmāru Brici, Jēkabu Nākumu, Oļegu Maļuhinu, Gundaru Upenieku, kā arī sporta nometņu lērums - skolā biju vien pāris mēnešus gadā. Nebūtu bijis Māra aicinājuma, nebūtu man biatlona. Arī tagad - viņš ir tas “vainīgais” pie “Crazy Dolls” koncertēšanas Gulbenē! Ja runājam par manu tagadējo sportošanu, braucu ar velosipēdu, šad tad paskrienu. Katru dienu uz savu studiju eju kājām vai minos septiņus kilometrus turp un septiņus atpakaļ, sabiedrisko transportu neizmantoju nemaz. 2009.gadā uzzināju, kas ir kajaks un tad arī saslimu ar ūdeni. Tajā gadā noairēju visus Latvijas maratonus. Jūnijā pirmo reizi ar laivu tiku jūrā. Pēc tam likās - nekad vairs, bet jau pēc nedēļas atkal vajadzēja. Laikam āķis bija lūpā! Rudenī devos ekspedīcijā, mēģinot kajakā nobraukt Latvijas jūras piekrasti. ekspedīcijā devos atkal.
- Dzīve tevi ir aizvedusi uz Rīgu. Vai nav bijusi vēlme atgriezties?
- Man Rīga nepatīk – nemiers, kņada, par daudz cilvēku. Laukos (Stāmerienā) ir miers un klusums. Gan jau kādreiz tikšu no Rīgas prom. ◆

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Būsim pozitīvi!

Kategorijas