Gulbeniete aizceļo uz Arktiku

2015. gada 5. jūnijs 00:00

2379

Everita Barkāne piepilda sapni redzēt, kā Mēness noķer Sauli

Mazliet par Everitu

◆ Pašlaik viņa ir mamma uz pilnu slodzi mazajam dēliņam Hugo Jēkabam un jūtas laimīga savā ģimenē kopā ar dzīvesdraugu Jurģi.
◆ Darbavieta - Rīgā, zinātniskajā institūtā “BIOR”. Strādā par grāmatvedi.
◆ Ir Latvijas Universitātē iegūts maģistra grāds ekonomikā – grāmatvedības, analīzes un audita specialitātē.
◆ Ir studenšu korporācijas “Dzintra” biedre un katru gadu dejo O.Kalpaka ballē.
◆ Apceļojusi gandrīz visus kontinentus, nav būts vien Dienvid-amerikā, Austrālijā un Dienvidpolā. Daudz ceļojusi ar autostopiem, nakšņojot vietējo iedzīvotāju ģimenēs.
◆ Zina, ka Gulbenē viņu vienmēr gaidīs mamma ar garšīgām kotletēm un tētis ar īstu lauku medu.

Saule aptumšojas uz pārmaiņām pasaulē, sabiedrībā, cilvēku dzīvēs. Tā senāk domāja ļaudis un bijās. Šodien šo astronomisko parādību protam ne tikai izskaidrot, bet pat izskaitļot. Gulbenē dzimusī Everita Barkāne, kura tagad ir rīdziniece, izbaudīja šā pavasara Saules aptumsumu. Lai to redzētu labāk un gūtu neaizmirstamus iespaidus, viņa martā devās ceļojumā uz Arktiku.

Dēlu uztic tētim un dodas ceļā
Everita “Dzirkstelei” stāsta, ka šī nav pirmā reize, kad viņa ceļoja ar mērķi redzēt Saules aptumsumu. “Pirms vairākiem gadiem šādā pašā nolūkā attālumu no Rīgas līdz Ķīnai pievārēju tikai un vienīgi ar vilcieniem apmēram nedēļas laikā. Tas bija ļoti interesants ceļojums, tad gan diemžēl Saules aptumsumu pilnībā ar visām fāzēm neizdevās redzēt, jo bija apmācies un uzreiz pēc pilnās aptumsuma fāzes iestājās negaiss ar stipru lietu. Tāpēc, uzzinot, ka tiek organizēts brauciens uz Svalbāru skatīties Saules aptumsumu, ļoti gribēju pievienoties,” viņa saka.
Labprāt turp viņa dotos ar savu ģimeni – gadu un mēnesi veco dēliņu Hugo Jēkabu un viņa tēti Jurģi -, taču sapratusi, ka ceļojums “ir par tālu uz ziemeļiem un tas mazam bērnam ir pārāk riskanti”. Priecīga un pateicīga Jurģim, ka viņš dod iespēju bez raizēm Everitai doties eksotiskā piedzīvojumā, viņa metās tajā iekšā no visas sirds.
“Saules aptumsums ir fenomens, kas būtu jāredz ikvienam cilvēkam. Tieši šī astronomiskā parādība bija galvenais šā brauciena notikums, bet nedrīkst aizbraukt tik tālu uz ziemeļiem un neizbaudīt arī turienes dzīvi! Tāpēc katru dienu mūsu ceļotāju grupai ieplānojām kādu aktivitāti. Tā kā neesmu tipiskā tūriste, kas brauc pa noteiktu tūrisma maršrutu, plānošana ir ļoti svarīga brauciena daļa. Ir jāizdomā, ko tieši grib redzēt, cik tas maksā, vai ir iespējams pašiem (nepiesaistot tūrisma kompānijas) veikt kādus izbraucienus, kuras ģeogrāfiskās vietas apskatīt, kādus dabas objektus redzēt. Apkopojot visu šo informāciju, sapratām, ka Svalbāra ir tā vieta, kur dažāda veida izbraucieni ārpus apdzīvotas vietas ir jāveic kopā ar vietējiem gidiem, jo citādāk tas ir riskanti un nedroši, turklāt ārpus apdzīvotas vietas nedrīkst atrasties bez pielādēta ieroča, bet ieroča nēsāšanas atļaujas nevienam no mums nebija, un, tā kā nesagatavojušies mēs negribējām savā ceļā satikt leduslāci, tad visur mūs pavadīja gids,” stāsta Everita. Vēl mājās esot, aptaujāti draugi un paziņas, no kuriem aizņemties braucienam tik nepieciešamās mantas, kā, piemēram, īpašos mitruma izturīgos ziemas zābakus, speciālo apģērbu, guļammaisu gulēšanai teltī lielā aukstumā.

Baltos lāčus laimējās nesatikt
Pirmajā dienā ierodoties Svalbāras salu arhipelāgā (saukts arī par Špicbergenu) vietā, kas ir vistālāk uz ziemeļiem esošā apdzīvotā vieta visā pasaulē netālu no Ziemeļpola, Everitai viss licies sirreāli un ļoti skaisti. “Visur, kur vien skaties, balts - kalni balti, zeme balta! Pasaka zemes virsū! Tā to jo sevišķi izjutu pēc aizvadītās ziemas Latvijā, kad sniega pie mums gandrīz vai nebija. No lidostas daļa mūsu grupasbiedru, pārkāpjot noteikumus, devās uz apdzīvoto vietu – Longjērbīeni - kājām. Tie bija 4,5 kilometri. Somas bija plecos. Vien pārtikas krājumus visam ceļojuma (jo uz salas tas viss ir ļoti dārgs) lūdzām, lai aizved pārējie grupasbiedri autobusā,” atklāj Everita. Šis pirmais kājāmgājiens Arktikā esot izvērsies brīnišķīgs. “Redzējām pirmos ziemeļbriežus. Ievingrinājām kājas. Tas bija labi, jo nākamajā dienā bija paredzēts kāpiens kalnā,” viņa atceras.
Katra diena Arktikā ceļotājiem no Latvijas bijusi citāda. “Braucām ar sniega močiem uz Tempelfjordu, kā arī netālo Krievijai piederošo pilsētu Barensburgu, divas reizes kāpām kalnos, kas bija ļoti ekstrēmi un reizē arī aizraujoši, jo personīgi man ir bail no augstuma un kāpšana bija sava veida sevis pārvarēšana. Sevišķi brīdī, kad kādi 20 metri jānoiet pa kalna kori! Sirds sitās kā negudra, kājas drebēja, prāts lika šaubīties, vai es to spēju, bet mute jau smaidīja, jo biju sajūsmā. Citu dienu braucām ar suņu pajūgu un līdām ledus alā, kur vasarā, sniegam kūstot, veidojas pazemes strautiņi, bet ziemā tos pētīt dodas zinātnieki un priecājas par tiem tūristi,” stāsta Everita.
Ar balto lāci viņas grupai sastapties nebija lemts. “Varbūt tas pat labi, būtu diezgan baisi viņus satikt ceļā! It sevišķi pēc notikuma, kas notika ar čehu tūristiem dienu pēc mūsu izbrauciena ar sniega močiem Tempelfjordā. Nometnei bija uzbrucis lācis, tūristi tika sveikā ar viegliem ievainojumiem, bet lāci diemžēl nācās nošaut, jo varēja apdraudēt citus (bija sajutis cilvēka asiņu garšu),” stāsta Everita.

Un saule kļuva melna...
Jau laikus Everitas grupa noskatījusi vietu, kur labi varēs vērot Saules aptumsumu. Tur nebija cilvēku masu. “Diena bija perfekta. Gaisa temperatūra bija apmēram mīnus 18 grādu. Debesīs nebija neviena mākonīša, kas bija fantastiski, jo iepriekš bijām pieredzējuši gan sniega vētras ar elekrības pazušanu un salas iedzīvotāju evukuācijas draudiem, ja netiktu atjaunota elektrība, gan slapju sniegu, gandrīz kā lietu, gan stipri apmākušās dienas. Tāpēc šī diena bija ideāla, lai vērotu dabas fenomenu, kura dēļ bijām braukuši tādu gaisa gabalu,” stāsta Everita.
Pilnā Saules aptumsuma fāze ilgusi gandrīz 2,5 minūtes. Šajā laikā, piezīmē Everita, “nebūt neiestājās kapa melnums, jo visapkārt taču bija sniegs, kas atstaroja sava veida gaismu, bet pilsētā tomēr ieslēdzās autonomais ielu apgaismojums”. Meitene novēroja, ka jau pirms pilnās aptumsuma fāzes debesīs bija redzama Venēra. “Perfekti bija redzams “dimanta gredzens’’, un aptumsuma brīdī, kad drīkstēja uz Sauli skatīties jau ar neapbruņoti aci (pirms tam obligāti jālieto aizsargbrilles), varēja vērot šo dabas fenomenu un priecāties, ka viss ir izdevies. Tās sajūtas, kas ir tajā brīdī, pat nevar tā īsti vārdos izteikt,” viņa jūsmo.

Uzziņai
◆ Saules aptumsums ir stāvoklis, kad Mēness nostājas starp Sauli un Zemi, tādā veidā aptumšojot Zemes virsmu. Vizuāli vērotājs uz Zemes redz daļēji vai pilnībā aizsegtu Sauli. To sauc par daļēju vai gredzenveida Saules aptumsumu un par pilnu Saules aptumsumu.
◆ Vienīgās apdzīvotās vietas, kur redzams pilns Saules aptumsums un iespējama nokļūšana ar publiski pieejamu transportu, bija Fēru salas (Dānijā) un Svalbāra (Norvēģijas teritorijā Arktikā).

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gulbeniete aizceļo uz Arktiku

Kategorijas