No makšķeres nešķiras

2015. gada 12. jūnijs 00:00

2353

Anita Ločmele: “Robežu man nav. Visu varu pamest, lai dotos makšķerēt.”

Jau vairākus gadu desmitus Anita Ločmele ir kaislīga makšķerniece. Bērnībā noskatījusies, kā tēvs gatavojies zvejai, un viņu tas ieinteresējis. Kad tēvs palūdzis, lai sataisa viņam līdzi uz zveju mīklu, tad Anita labprāt ķērusies pie šī darba. Viņa atceras, ka tēvs vēl pamācījis, lai paņem no mammas sarkano lūpu krāsu un to pieliek mīklai, kā arī saplucinātu vati. Tas viss piederējis pie lietas. Savukārt pati Anita nopietnāk zvejai pievērsusies jaunības gados.
Viņa domā, ka tas nav īsts makšķernieks, kurš nav izbaudījis zveju ārpus Latvijas robežām. Viņa pati devusies zvejā ne tikai uz Igauniju, kas ir iecienīta makšķernieku vieta, bet pat uz Norvēģiju. “Tur ir fantastiski!” vēl tagad jūsmo Anita.
Uz Norvēģiju viņa devusies ziemas periodā. Ierodoties tur, tika nopirkts urbis un citi makšķerēšanai nepieciešamie rīki, un aidā zvejā! Zvejojusi uz ezeriem un upēm, jūrā gan neesot sanācis. To varbūt kaut kad citreiz. “Ķēru tur foreles, zandartus, līdakas, bet lasis gan netrāpījās, tāpēc tos nopirku un atvedu uz mājām pagaršot. Tie garšo pavisam citādāk nekā te nopirktie,” zina teikt Anita, kura novērojusi, ka norvēģi paši, ja arī noķer zivis, tās palaiž atpakaļ un, ja grib zivis ēst, tās nopērk veikalā. “Viņi makšķerē prieka pēc. Es arī daudzas atlaidu vaļā. Es tak tās neatvestu,” stāsta Anita. Arī zvejojot mājās, ir reizes, kad zivis viņa atlaiž atpakaļ. “Paņemu zivi rokā un jūtu, kā viņai sirsniņa – tuk, tuk, tuk. Un tad atlaižu atpakaļ... Ir dažreiz tā bijis, ka zivs uzspēlē uz jūtām,” saka Anita.

Līdz uzvaras gājienam
Anita atzīst, ka viņa ir traka makšķerniece. Ja viņa aizbrauc zvejā, tad nevar tā kā citi normāli un laikus atgriezties mājās. Viņai vajag palikt līdz pašam uzvaras gājienam, kamēr tiek pie pamatīga loma. Vislielākie lomi esot 2,1 kilogramu smags šķaunacis, palīdzējusi izvilkt gandrīz 11 kilogramus smagu līdaku, ir bijuši arī lieli asari, bet, kad Aiviekstē vilkts ārā liels breksis, tad bijusi sajūta, ka ir aizķērusies siena kaudze.
Pēdējā laikā Anitai negriboties makšķerēt ezerā. Kāpēc? Tāpēc ka jau zinot, ko varēšot noķert. Tie būs brekši, raudas, asari. Bet, makšķerējot upē, tā neesot. “Bija tāds gadījums - aizbraucām uz Aivieksti, bet zivis lāgā neņem. Noķēru mazu zivtiņu, nogriezu tai asti, uzliku to uz āķa un gaidīju, kad pieķersies sams. Bet izvilku divus kilogramus smagu zandartu! Upē zveja ir neparedzama. Tu nezini, ko noķersi!” stāsta Anita, kurai, runājot par zveju, acis vien mirdz.
“Robežu man nav. Visu varu pamest, lai dotos makšķerēt. Reizēm jau pašai liekas - nu nomierinies taču! Bet tāpat velk pie ūdeņiem. Es to gribu darīt un to darīšu. Es varu nenopirkt vienalga ko, bet tas, kas nepieciešams makšķerēšanai, ir svēta lieta. Kad sēžu pie ūdeņiem un vēl spīd saulīte, ir tāds miers, kaut arī nekas neķeras. Tad, kad atgriežos mājās, esmu piesmēlusies tik daudz enerģijas, ka varu visu izdarīt,” atzīst makšķerniece.

Ledusskapī - vienmēr zivis
Anitai patīk makšķerēt neatkarīgi no gadalaika. “Esmu makšķerējusi mīnus 24 grādos. Azarts ir tik milzīgs, ka pat tādā lielā salā uz ezera varu nosēdēt visu dienu,” saka Anita.
Ledusskapī nekad nav vietas gaļai, jo tas vienmēr ir pilns ar zivīm. Anitai pašai vislabāk garšo vēdzeles, arī asari un zandarti. Viņa zina stāstīt, ka, piemēram, šeit un Igaunijā noķertajiem brekšiem garša atšķiras. Pie mums ūdeņi ir netīrāki, līdz ar to arī zivs garša citādāka. Noķertās zivis viņa cep, marinē, žāvē un gatavo no tām kotletes. Iegādājusies pat speciāli zivju pagatavošanai cepeškrāsni. “Pārgriežu pār muguru zivi un lieku to cepeškrāsnī. Kad tā jau nāk gatava, tad sataisu tādu kā mērci, ar ko to pārliet - siers ar ķiploku un majonēzi. Ar to pārklāju zivi, un, kad tas izkūst, ir ļoti gardi! Saka, ka zandarts ir sauss, bet, ja šādi pagatavo, tad gan ir labs,” saka Anita.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

No makšķeres nešķiras

Kategorijas