Izgrauzu savu ceļu mūzikā

2015. gada 26. jūnijs 00:00

1720

Gregs šobrīd labi jūtas kopā ar “Baltajiem lāčiem”.

Brīvmākslinieks uz riteņiem. Grigorijs Gorodko jeb Gregs ir mērķtiecīgi uz to gājis visu savu apzināto mūžu. Viņš ir piepildījis gandrīz vai visus sapņus. Kļuvis par virtuozu ģitāristu, par divu dēlu tēti, skrējis pa pasauli, laimi meklēdams, visbeidzot noenkurojies savās paša mājās Gulbenē. Grigoriju pazīst un ciena mūziķu aprindās kā profesionāli. Pirms pusotra gada viņš ir pievienojies grupai “Baltie lāči”, kas šogad aptaujā “Amigo Dzintara dziesmas” ir godpilnajā pirmajā vietā.
- Kā tu nonāci pie “Baltajiem lāčiem”?
- Litenē kādā pasākumā strādāju pie skaņu tehnikas. Manu darbu redzēja, novērtēja. Vārds pa vārdam... Tad bija pasākums Cēsu pilsdrupās, kur es atkal strādāju pie skaņu aparatūras. Tur iznāca saruna par ģitārspēli. Pajautāja, vai es varētu izpalīdzēt. Piekritu. Bija “Lāču maizes” pasākums, kur gan darbojos pie skaņu aparatūras, gan uzspēlēju ģitāru. Un tad sekoja piedāvājums: “Spēlē ar mums, ja vari!” Teicu – jā. Ar grupas līderi Andri Baltaci no Rēzeknes labi saprotamies. Respektējam viens otru. Kaut dzīvoju Gulbenē, tas netraucē pievienoties “Baltajiem lāčiem”. Koncertu ir daudz. Sevišķi rudenī un ziemā. Publikas ir daudz. Zāles ir pārpildītas. Mēs koncertējam, kā saka, “dzīvajā” izpildījumā – akustiskajā versijā. Nekādas elektronikas! Viss notiek dabiski. Šodien ne katrs mūziķis to var izdarīt. Visi ir pieraduši pie palīglīdzekļiem. Visa mūsu dzīve ir kļuvusi atkarīga no elektronikas. Tāpēc prieks, ka spējam būt “dzīvie muzikanti”, esam tuvi tautai, visu Latviju būsim jau apceļojuši krustām un šķērsām. Mūs aicina spēlēt jubilejās, kāzās. Bieži vien mūs lūdz sarīkot muzikālo pārsteigumu. Piemēram, jaunajam pārim vai kādai māmuļai. Re, un tagad “Amigo Dzintara dziesmās” esam pirmajā vietā! Šoks! Balvā dabūjām “Volkswagen” mikroautobusu uz gadu. Ļoti noder, braucot uz koncertiem! Tagad “Amigo Dzintara dziesmu” tūre ceļo pa visu Latviju. Priekšā vēl viens liels pasākums – LTV “Latvijas šlāgeraptaujas” fināla koncerts 4.jūlijā notiks Ventspilī.
- Tu ilgus gadus biji rīdzinieks...
- 20 gadus! Ja nebūtu bijis šāda Rīgas perioda, es nebūtu tas, kas šodien esmu. Tur man ir bijusi darīšana ar visiem estrādes mūzikas aprindu ļaudīm, izņemot Raimondu Paulu. Ar viņu personīgi ticies un runājis esmu tikai pagājušajā gadā Ventspilī. Mūzikā ir tā: ja gribi “izsisties”, ir jāiet tajās aprindās, jāpierāda sevi. Tas ir jādara ļoti neatlaidīgi. Faktiski man pat ātrāk vajadzēja braukt uz Rīgu un darboties tur. Taču es vilcinājos. Strādāju mūzikas instrumentu veikalā pie Andreja Novika. Paldies viņam, kurš mani mudināja attīstīties tālāk kā mūziķim, sakot, ka tas iespējams tikai galvaspilsētā. Un tad bija tāds kā klikšķis. Viss notika.
- Atceros, kā jaunībā Gulbenē sāki savu muzikālo karjeru grupā “Dūmi”. Toreiz likās: tu gribi vairāk, nekā vari! Kļūdījos.
- Es izgrauzu to savu ceļu mūzikā. Man daudzi teica, ka nekas tur nesanāks. Pašā ceļa sākumā man bija kurioza situācija ar “Radio Skonto”. Es turp aiznesu pirmo savas grupas “One day” disku ar manām dziesmām. Paņēma. Pēc laika zvanīju, jautāju, vai noklausījās un kā patika. Man atbildēja: “Zini, tas nav tas formāts.” Pagāja laiks un es atkal atnācu uz “Radio Skonto” - nu jau ar otro savu disku. Un tur menedžeris Artis nogrozīja galvu un teica: “Pirmo reizi sastopu tik neatlaidīgu cilvēku, kurš pats nāk vēl un vēl, kaut ir dabūjis “kurvīti”. Visu cieņu!”
- Nemāki apvainoties?
- Bija dažādas situācijas. Taču es visu esmu centies pārvērst par joku. Man laikam ir tāda daba. Būšu to mantojis no savas mammas. Pateicoties uzņēmībai, Rīgā man veicās. Es sasniedzu daudz ko no tā, ko gribēju. Iemācījos pielāgoties mūzikas formātam, kas ir vairāk pieprasīts. Tā ir deju mūzika, šlāgeri, kaut, protams, man vistuvākais ir melodiskais roks. Tieši ar šāda stila mūziku es savulaik sāku muzikālo karjeru. Tieši Rīgas laiks palīdzēja man kļūt atpazīstamam mūziķu aprindās. Šī atpazīstamība man iet līdzi visu laiku un palīdz radošajā darbā. Ir patiess prieks būt starp savējiem.
- Zinu, ka māci ģitārspēli Gulbenes bērniem. Vai ir gadījies satikt tādu pašu fanātiķi, kāds pats biji jaunībā?
- Ir daži tādi. Aleksis Pusts. Spītīgs un apņēmīgs. Es viņu vēl pakūdu, ka ir jāiet visur, kur vien var. Reizēm varbūt liekas, ka nevari, nezini, bet vienalga dari! Mēģini! Kāp pāri šķēršļiem un savām bailēm! Ja kaut kas neiznāk tā, kā gribētos, tas vēl nav pasaules gals. Iznāks, tikai ej un dari! Ir arī Gulbenē meitenes, kuras aizraujas ar ģitārspēli.
- Kā savieno mūziķa karjeru ar privāto dzīvi?
- Bez mīlestības nekas nenotiek. Ģimene, mani dēli Elāns (23) un Gregs (4), mana otrā pusīte Liena. Tas viss man ir ļoti svarīgi! Taču savienot karjeru ar privāto dzīvi reizēm ir grūti. Visiem ir brīvdiena, ģimene gribētu būt kopā ar mani, bet man ir jāstrādā! Bieži vien es sestdienās un svētdienās neesmu mājās. Protams, reizēm ir domstarpības šajā ziņā. Taču radošajā darbā uz priekšu virza tikai mīlestība. Bez tās netop ne mūzika, ne dzeja. Radošā darbība ļoti daudz pasaka par autoru. Atliek ieklausīties viņa dzejā, melodijās, un visi pārdzīvojumi ir kā uz delnas. Visas satikšanās, visas šķiršanās. Kad privātajā dzīvē iestājas līdzsvars, radīt kaut ko jaunu kļūst arvien grūtāk. Varbūt tāpēc man pašlaik ir tāds klusais periods. Viena dziesma ir padomā, bet kaut kā man neiet... Varbūt vajadzētu atkal iemīlēties?
- Gulbenē katru ceturtdienu muzicē “Kantes krogā”. Ir sava publika?
- Dzīvoju tieši pretī “Kantes krogam”. Kāpēc gan neuzspēlēt? Katru ceturtdienas vakaru es tur atskaņoju instrumentālo mūziku. Muzicēju fonā. Cilvēki zina. Ir tādi, kas jau laikus pasūta galdiņus. Saka, ka patīk. Ir man savi fani. Gandrīz vai būtu jāveido fanu klubs! Attiecības ar faniem katram mūziķim ir īpašas. Fani ir jāmīl un jāciena. Tas ir jāsaprot arī manai otrajai pusītei. Un reizēm to saprast nav nemaz viegli. Fanes var sūtīt provocējošas vēstules, īsziņas.
Īpaši fanu mīlestību es izjutu laikā, kad muzicēju ar savu grupu “One day”. Saņēmu tik daudz komplimentu no meitenēm. Bija pat brīži, kad viņas man burtiski kārās kaklā. Uzskatu tā – kad esi uz skatuves, tev ir jāļauj faniem sevi mīlēt! Būt mīlulim ir gan patīkami, gan reizēm grūti. Bija arī kāds īpaši patīkams gadījums manās attiecībās ar faniem. Toreiz muzicēju kādā Rīgas krogā un mani paaicināja pie galdiņa kāds pārītis. Piekritu. Un tad tā sieviete ar asarām acīs man sāka stāstīt, ka pēc smagas saslimšanas atveseļojusies, klausoties manas dziesmas no paša pirmā grupas “One day” albuma. Viņa tā arī pateica: “Jūsu mūzika mani izārstēja.” Negribu lielīties. To dzirdēt bija ļoti patīkams pārsteigums.
- Savulaik Gulbenē rīkoji mūzikas festivālus. Vairs nevelk?
- Tas bija cits laiks. Protams, patīkami atcerēties gan festivālu “Lāčplēsi, draugs!”, gan “Adata”. Taču tagad tas vairs neietu krastā. Vajadzīgi citādi pasākumi. Publika ir cita. Sponsorus atrast ir grūtāk. Turklāt man vairs negribas organizēt, man gribas pašam piedalīties.
- Gulbenē tev ir sava māja, tev patīk ar to noņemties?
- Vai, dzīvoklis – tā ir kopmītnes tipa dzīve. Sava māja ir pavisam kas cits. Protams, jādara ir daudz. Man ir arī piemājas dārzs, kurā izaug ne tikai puķes, bet viss, kas ir vajadzīgs. Dārzā strādāju pats. Protu. Man patīk ņemties ar zemi, stādīt, kopt. Es taču pēc izglītības esmu agronoms.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Izgrauzu savu ceļu mūzikā

Kategorijas