Cepures sindroms

2015. gada 30. jūnijs 00:00

Pelēcīgās sestdienas apmākušos noskaņojumu jau no paša rīta iezīmēja attiecīgs noskaņojums - viens pēc otra bibliotēkā ieradās nīgri vai labākajā gadījumā – mazrunīgi apmeklētāji. Kāds kā allaž jutās neapmierināts ar dzīvi, kādu nomāca aizvadītās nedēļas darba slodzes nasta, bet brīvdienu atvieglojuma sajūta vēl nebija sasniegusi, vēl kāds cits vienkārši nebija tā īsti pamodies. Kā parasti netrūka tādu, kuri vēlās piektdienas vakara stundas bija pavadījuši jautrā kompānijā un nu, sestdienas rītu, sākuši ar dūšas salāpīšanu.
Liela daļa no šīs kategorijas parasti protas turēties pa gabalu, lai ar savu grādīgo izelpu neapdullinātu arī citus, bet ik pa laikam gadās kāds, kuram nesen iegūtais kunga prāts liek sajusties drosmīgākam, asprātīgākam un visādā ziņā patīkamākam.
Viens no tādiem ir Fūris. Tiesa, šo vārdu viņam izdomāju es, jo katrā tikšanās reizē vīrietis aizgūtnēm stāsta ticamus un neticamus piedzīvojumus, kādus piemeklējusi viņa fūre. Tomēr šoreiz ne par šiem stāstiem, tie lai paliek autovadītāju ziņā, kuri gan jau tāpat kā makšķernieki un mednieki notikušo izpušķo ar savu daļu fantāzijas. Viņa kolorītā personība manā darba ikdienā ienesusi daudz piedzīvojumu kaut vai tāpēc, ka viņam ir ļoti atšķirīgi draugi.
Arī šajā sestdienā, jau pie ieejas abonementā veikli atbrīvojies no virsdrēbēm, pieliecies pāri galdam pavisam tuvu, greizi (jeb varbūt šarmanti) uzsmaidījis, viņš iedveš man sejā rūgtenu alus dvingu:
-Es ieiešu internetā!
Tad izspiež sīku smiekliņu un piebilst man jau labi zināmo:
-Kājas es jau noslaucīju!
Kādreiz, šķiet pirms gadiem trim, kad šo teicienu dzirdēju pirmoreiz, neuztvēru viņa asprātību, tāpēc tolaik sekoja paskaidrojums:
-Internetā jau tā pilns drazu!
Uz to grūti ko iebilst, atliek tikai klusējot piekrist.
Arī šoreiz Fūrim līdzi kāds adjutants, kas iztālēm pamāj ar roku sveicienu un, tāpat ar visu virsjaku un cepuri galvā žigli ieslīgst vienā no krēsliem pie apmeklētāju datoriem.
-Protams, lūdzu, - pieklājīgi atbildu, bet pie sevis klusībā nopūšos – būs atkal brīnumi...
Kādu brīdi abus internetā gājējus nemanu, jo esmu aizņemta ar citiem apmeklētājiem, bet tad manu uzmanību piesaista ciešais skatiens, ar kādu mani vēro Fūris.
-Es tikai pētu, cik tu šodien esi dusmīga, – viņš viltīgi smīn.
Asprātīgo atbildi, kādai tobrīd vajadzētu rasties, nerodu, tāpēc iztieku ar universālo līdzekli – klusējošu skatienu. Tā nu mēs kādu brīdi pētām viens otru.
-Kas jums prātā? – izlemju būt loģiska, nevis asprātīga.
-Nnnnekas, - Fūris lēnām novelk. – Mēs tikai.. palasīsim avīzes.
Noskatos, kā viņi abi ar draugu zīmīgi sasmaidās, Fūris izvelk no azotes laikrakstu, atdala dažas lapas un iedod draugam. Abi atzveļas datorkrēslos un visā nopietnībā pievēršas rakstītajam vārdam.
-Tad jau jums ērtāk būtu apsēsties uz kāda no dīvāniņiem, - piedāvāju abiem lasītgribētājiem.
-Nē, nē, - Fūris steidzīgi iebilst. – No šejienes viss labāk pārskatāms: gan tas, kas notiek avīzēs, gan internetā, gan bibliotēkā.
Nojaušu, ka no manis tiek gaidīts sarunas turpinājums, tomēr izlemju nogaidīt. Turklāt citu interneta kārotāju arī šobrīd nav, un neviens nepretendē uz aizņemtajiem krēsliem.
Sameklējusi kādai studentei nepieciešamos izdevumus un grāmatas kādai rokdarbniecei, ievēroju, ka abi laikraksta lasītāji jaunāko ziņu poligrāfisko variantu jau novākuši un pievērsušies jaunumiem internetā.
Kādu brīdi vēlāk ievēroju, ka jaunāko ziņu avīzes formāts visai tālu nav nolikts – sarullēts cilindra formā, tas rūpīgi tiek kontrolēts: Fūris to cieši satvēris kreisajā rokā, bet viņa draugs – iespiedis starp ceļgaliem. Tajā pašā laikā redzu – abi visā nopietnībā lasa delfi ziņas. Tā savādi izskatās – it kā stafetes kociņi gaidītu vajadzīgo signālu...
Nākamā pusstunda aizrit nemanot – vienam apmeklētājam vajag to, citam vēl kaut ko. Kādai studentei dodos līdzēt atrast grāmatas par modernismu.
Tieši tad, gandrīz no telpas otra gala, pamanu, kā Fūris savu avīzes cilindru pacēlis uz augšu un kaut ko uzsauc draugam. Tas seko viņa paraugam, abi it kā saskandina avīžu rituļus un – paceļ tos pie mutes.
Vai tas varētu būt tas, ko es domāju? Avīzēs ietītas pudeles? Nu, gan!
Saprotu, ka tā tas nevar turpināties, situācija jāatrisina, bet vispirms man jāpalīdz studentei atrast vajadzīgo.
Tas nenotiek uzreiz, tāpēc, kad atgriežos pie sava darba galda, mani jau gaida vēl divas apmeklētājas.
Tajā pašā laikā abi grēkāži jau atkal sēž rātni un kulturāli lasa interneta ziņas. Tikai tie avīžu cilindri joprojām turpat pa rokai...
-Kas tā par smaku? – nemierīgi gaisu ošņā viena lasītāja. – Nepatīkama. Vai tad jums nav kondicionieru?
-Nav gan, bet gaiss tiešām pie mums putekļains. Grāmatas tomēr, - taisnodamies paskaidroju. – Tāpēc laiku pa laikam cenšamies vēdināt.
Vēl pāris reizes uzmanīgi vilkdama nāsīs gaisu, apmeklētāja aizdomīgi jautā:
-Vai tā gadījumā nav alus smaka? Tā taču nevarētu būt, vai ne? – viņa aizdomīgi paskatās uz mani.
(Šī ir tā jautājuma forma, uz kuru grūti izlemt, kāda ir pareizā atbilde – jā, nevarētu būt, vai tomēr – nē, nevarētu būt...)
Prātojot pareizo atbildes variantu, nojaušu, ka, ienākot no svaigā āra gaisa bibliotēkas telpā, viņa ir saodusi to dzēriena smārdu, kas mani vēl šobrīd nav sasniedzis. Mans skatiens nodevīgi pievēršas abiem vaininiekiem, un sieviete to tūlīt pamana.
-Viņi?! Viņi dzer alu? Bibliotēkā? - ar nopietnu skatienu ieurbusies abu sēdētāju pakaušos, sieviete jautā.
Saprotu, ka paskaidrojums tiek prasīts no manis, un es jau veru muti, lai sevi attaisnotu, tomēr Fūris pasteidzas pirmais:
-Mēs nedzeram alu! Mēs lasām avīzes!
To sakot, vīrietis lepni atritina savu laikraksta lapu rulli, un es varu tikai pabrīnīties par viņa roku veiklību, kas pustukšo pudeli notur paslēptu.
Viņa draugs gan neizrādās tik veikls. Avīzi ritinot, pudele izslīd no vīstokļa, un dzēriens izšļakstās klēpī. Nu arī es sajūtu alus smārdu.
Sievietes dusmas pelnīti izgāžas pār vaininieku:
-Kā jums nav kauna! Kulturālā iestādē dzert alu! Ko jūs vispār atļaujaties! Priekš tam ir krogi! Ejiet tur un dzeriet! – viņa iekarst.
-Stilam nav nozīmes, visu izšķir slāpes! – Fūris ne visai asprātīgi mēģina aizstāvēt draugu.
– Par kādu stilu jūs runājat! - sieviete aizkaitināta izsaucas. –Kas tas par stilu, ja ar cepuri galvā sēž pie datora!
Fūra draugs vēl dziļāk ierauj galvu plecos, jo tieši viņš ir tas, kurš izraisījis sievietes dusmas.
- Jūs gultā arī ejat gulēt ar cepuri?! - viņa turpina uzbrukt vīrietim cepurē. - Kurš gan vēl to nezina, ka, telpās ienākot, galvassega jānoņem!
- Bet man varbūt mati salst, - Fūra draugs reibumā smīkņādams bilst.
- Jūs nu gan esat bezkauņa! Kaut kādai pieklājībai taču jābūt! Nudien kultūras analfabētisms!
Vīrietis negaida turpinājumu. Viņš strauji pieceļas un pazūd aiz durvīm. Tūlīt arī Fūris teatrāli satver galvu un, paķēris no pakaramā savas virsdrēbes, aizsteidzas draugam pakaļ.
Sievietes aizkaitinājums tomēr līdz ar abiem vaininiekiem neatstāj telpu.
Kaut kas vēl palicis nepateikts.
- Un jūs? Ko par to visu sakāt jūs? Kā jūs audzināt savus lasītājus? – viņa uzbrūk man ar virkni jautājumu. – Jūs viņiem tā ļaujat? Lai dzer alu, lai sēž ar cepurēm, ar kapucēm?
Mēģinu taisnoties, ka šeit visi ir pieauguši cilvēki un ne visu tā uzreiz iespējams kontrolēt. Kamēr es telpas vienā malā meklēju grāmatas, otra paliek nepieskatīta. Atliek tikai ticēt, ka šeit ienāk kulturāli cilvēki un paļauties uz viņu sirdsapziņu.
- Nu, bet bibliotēkā dzert alu! Kurš kaut ko tādu var iedomāties! – sieviete nerimstas.
-Atvainojiet, kaut ko tādu arī es iepriekš netiku redzējusi. Turpmāk būšu vērīgāka, - sievietes mierinājumam dodu solījumu, bet domās piebilstu: „Nu, Fūri! Par šo gājienu mēs vēl parunāsim!”
Sievietes dusmu izvirdumu uz īsu brīdi pārtrauc pāris apmeklētāju ierašanās. Tā īsti nesasveicinoties (laikam jau nojaušot gaisā jūtamo spriedzi), vien klusējot pamājot ar galvu, abi vīrieši atnestās grāmatas noliek uz galda un steidzīgi pazūd starp plauktiem.
– Nē, kaut kas traks! Nekādas kultūras! – sajutusi jaunus impulsus, sieviete atkal iekarst. - Kas gan ar tiem vīriešiem notiek? Nekādas pieklājības! Ne jāsasveicinās, ne cepure jānoņem. Kurš vīrietis vēl nezina, ka, telpā ienākot, jānoņem galvassega! Kaut kāda cieņa taču jāizrāda! Pret iestādi, pret sievieti.
Īsti nezinu ko atbildēt un negribas arī nokaitēt situāciju, tāpēc visu uzmanību veltu grāmatu reģistrācijai.
-Vai tad viņi skolā nekad nav gājuši? Mūsu laikos pieklājīgu uzvedību mācīja jau no pirmās klases! – automātiski pārcilādama uz galda noliktās grāmatas, sieviete dusmīgi purpina. – Varētu padomāt, ka viņa cepure ir vislielākais dārgums! Vīrietim svarīgākajam vajadzētu būt galvas iekšpusē, nevis uz galvas!
Kaut kur starp plauktiem atskan skaļas vīrišķas šķavas, un nervozā tirāde turpinās:
-Nu, un ko tāds saviem bērniem varēs iemācīt? Cieņu pret sabiedrību, cieņu pret sievieti? Kas no tādiem izaugs? Skolā – ar cepuri galvā, bankā – ar cepuri galvā... Ak, kas gan notiek ar sabiedrību! Kas viņus tagad mācīs, ja jaunībā netika izmācīti?
Jūtu, ka sievietes aizkaitinājums sāk noplakt, bet tad viņa pēkšņi izsaucas:
- Bet varbūt viņi ir slimi ar tā saukto „cepures sindromu”? Jā, jā! Es reiz lasīju: cilvēks nenoņem cepuri, pat atrodoties telpā, jo it kā sargājas pret „uzbrucējiem”. Tas tāds šizofrēnisks defekts.
- Tas nu gan izklausās mazliet savādi, - nenoturos piebildusi.
Sieviete vēl it kā grib ko piebilst, bet tad viņas somā iezvanās tālrunis, un, steidzīgi atvainojusies, viņa atstāj telpu.
Beidzot varu atviegloti nopūsties – izskatās, arī šī diena būs samērā veiksmīgi beigusies. Kaut kur nākotnē paliek cieša apņemšanās izrunāties ar Fūri – lai pacenšas mani turpmāk neiegāzt, kā arī - uzņemties atbildību par savu rīcību.
Turpat blakus ar skaļu blīkšķi nokrīt grāmata, un es atceros, ka telpā atrodas vēl divi apmeklētāji. Tūlīt arī viens no viņiem parādās manā redzeslokā. Lēnīgiem soļiem, vainīgi nodurtu galvu, nervozi rokās žņaudzīdams cepuri, viņš tuvojas galdam.
-Sakiet, lūdzu: kāpēc viņa man tik ļoti uzbruka? Par ko? – vīrietis klusiņām jautā.
Skatos uz apmeklētāju un nesaprotu – par ko viņš runā? Kas vēl te šodien notiek? Kas viņam uzbruka?
- Nu, par to cepuri.... – viņš stostīdamies turpina. - It kā es būtu kāds noziedznieks! Bet es taču neko tādu neizdarīju! Klusām ienācu bibliotēkā, klusām pasveicināju un klusām piegāju pie plaukta. Kas viņai nepatika? Ko es viņai tādu izdarīju? Viņai mana cepure nepatika? Nu, aizmirsās! Pat nejutu, ka tā man galvā... Un uzreiz jau „cepures sindroms”...
- Ak, nu neuztveriet personiski, - smagi nopūšos. Pietiek man šai dienai cepuru. Un alus. - Tas bija domāts...vispārīgi, lai gan.... To derētu atgādināt daudziem. Ja tā padomā – varbūt tas „cepures sindroms” ir lipīgs...

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Cepures sindroms

Kategorijas