Raksta grāmatu par dzimto pagastu

2015. gada 3. jūlijs 00:00

916

Uzklausot atmiņu stāstus, nostāstus un leģendas, Rūta Leimane bagātina savu iekšējo pasauli

Rankas novadpētniecības entuziaste Rūta Leimane jau trešo gadu cītīgi izzina Rankas pagasta vēsturi. Šogad viņa plāno pabeigt savu grāmatu “Rankas pagasta vēsture, nostāsti un leģendas”. Tajā būs informācija par Rankas pagasta senvēsturi, muižniecības laiku, pirmās brīvās Latvijas laiku, pirmo padomju okupācijas laiku no 1940.gada jūnija līdz 1941.jūnijam, vācu okupācijas laiku, Rankas pagasta zemnieku saimniecību izveidošanos, proti, kur un kā saimniecības radās, kas ir to īpašnieks, no kā zeme iegādāta, ar ko saimniecībā nodarbojās, kā arī par Rankas pagasta ievērojamākajiem cilvēkiem. “Piemēram, Kārlis Kraujiņš - rakstnieks. Ja Lizums lepojas ar savu Apsīšu Jēkabu, tad mēs varam lepoties ar Kārli Kraujiņu,” saka Rūta un piebilst, ka, piemēram, 1938.gadā Rankas pagastā bija 527 saimniecības, 1935. gadā pagastā dzīvoja apmēram 3200 iedzīvotāji. Par visām zemnieku saimniecībām viņai informāciju nav izdevies iegūt, ir izdevies uzzināt informāciju par aptuveni 300 saimniecībām.

Strīds rada stimulu
Stimuls, lai Rūta, kurai Ranka ir dzimtais pagasts, ķertos klāt šim nopietnajam un apjomīgajam darbam, ir pavisam banāls - strīds ar dēlu Juri. “Dēls stāv un krīt par tēva dzimto pagastu Straupi, proti, ka tas tik ir pagasts! Un kas tad nu Ranka! Es tam nepiekritu. Atbildēju viņam, ka Ranka bija slavena, kā arī daudzās lietās bija priekšā citiem pagastiem. Dēls tam nepiekrita, līdz ar to man gribējās to pierādīt,” atceras Rūta. Ķerties klāt šim darbam mudinājis arī tas, ka, atgriežoties uz dzīvi Rankā deviņdesmitajos gados, viņa rosinājusi vietējiem rancēniešiem rakstīt par savu pagastu grāmatu, kā tas notiekot, piemēram, Straupes pusē, kur pēc Rūtas vārdiem “raksta, ka šņakst vien”, bet pagājuši gadi un nekā. “Neviens nerakstīja un es pati sēdos klāt šim darbam. Sākumā gan biju nikna, ka neviens nepalīdz, bet meita Irita man atgādināja, ka tā ir manas pašas vēlēšanās. Kamēr es pati neko nedarīšu – nekas nenotiks. Lai rakstot! Un tā viss sākās,” stāsta Rūta.

Ne visi vēlas stāstīt
Sākumā Rūta domājusi, ka zina daudz par Rankas pagastu, bet šīs domas bija maldīgas. Šķetinot pavedienu pa pavedienam, atklājās interesantas lietas. Satiekoties ar bijušajiem Rankas pagasta cilvēkiem, kuri tagad dzīvo dažādās Latvijas vietās, uzklausot viņu atmiņu stāstus, klausoties nostāstus Rūta sevi ir tikai bagātinājusi. Protams, ne viss vienmēr rit tik gludi, kā iecerēts, jo ne visi uzrunātie rancēnieši vēlas dalīties atmiņās. “Cilvēku attieksme dažāda. Citi to dara labprāt. Pat paši atbrauc pie manis un atved dažādas fotogrāfijas, kā arī vaicā, kad iznāks grāmata, un es jūtu atbildību viņu priekšā,” saka Rūta un piebilst, ka viņa ir satikusies ar izciliem cilvēkiem. “Rancēnieši ir brīnišķīgi cilvēki! Es atbraucu mājās un esmu tik laimīga, kā nezin ko ieguvusi!” atzīst topošās grāmatas autore.

Cenšas pierādīt ar faktiem
Rūta apzinās, ka visu savākto informāciju nebūs iespējams atspoguļot grāmatā, bet visvairāk viņa baidās no kļūdām. “Atmiņu stāsti ir ārkārtīgi maldīgi. Es nekad nebalstos uz vienu avotu, bet gan cenšos iegūto informāciju pierādīt ar faktiem, piemēram, izmantojot Valsts arhīva materiālus,” stāsta Rūta un piebilst, ka, piemēram, viņas pieņēmums ir tāds, ka pirmā skola Rankā (tolaik – Ramkā) tika dibināta 1668.gadā. “Zviedru karalis Kārlis XI visām Vidzemes skolām tajā laikā piešķīris vienu ceturtdaļu zemes, un vēstures avotos parādās, ka šai skolai tik liela zeme ir, tātad šis fakts sakrīt un līdz ar to esmu tuvāk patiesībai,” secina Rūta.
Tiekoties ar rancēniešiem un uzklausot viņu atmiņu stāstus, atklājušies arī pārsteigumi. Piemēram, kad interesējusies par kādu konkrētu rancēnieti, pagasta ļaudis viņai teikuši, ka šis cilvēks esot kritis karā, bet, aizbraucot pie šī cilvēka radiem, izrādījies, ka viņš ir dzīvs un dzīvo ārzemēs. Rūta uzzinājusi daudzus interesantus nostāstus par savu dzimto pagastu, tā ļaudīm. Ticēt tiem vai ne, lai tas paliekot katra paša ziņā. “Viena no leģendām, kuru varēs lasīt manā grāmatā, būs tā, ka Rankas pagastā dzīvojis ķeizara Nikolaja II ārlaulības dēls,” stāsta Rūta.
Viņa stāsta arī to, kā rancēnieši braukuši uz latviešu dziedāšanas svētkiem. Pirmajos Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos, kas notika 1873.gadā, rancēnieši nepiedalījās, bet otrajos un trešajos gan. Otrie Vispārējie latviešu Dziesmu svētki notika 1880.gadā, un rancēnieši uz tiem brauca ar zirgu pajūgiem. 80 kilometrus zirga pajūgā līdz Koknesei, nakšņojot Vecpiebalgā. Kad ieradušies Koknesē, sagaidījuši vilcienu un ar to tālāk tikuši līdz Rīgai. Rūta uzsver, ka, piemēram, 1895.gadā Rankā par skolas pārzini strādājis Indulis Rītiņš. Viņš par Rankas pagastu esot teicis šādus svarīgus vārdus: “Ranka, kuru dēvē par nomali, ir daudz priekšā Rīgas apkārtnei un manai dzimtenei Kurzemei par 50 gadiem.” “Jau tajos gados Rankā bija teātra spēlētāji, kā arī labprāt cilvēki dziedāja korī,” ar aizrautību stāsta Rūta.

Vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Rūta Leimane.
◆ Dzimusi: Rankā, 1930.gadā.
◆ Skolas gaitas: Rankas Lutera sešgadīgā pamatskola, Smiltenes vidusskola, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāte.
◆ Darba gaitas: dažādās Latvijas skolās, bet visilgāk – 25 gadus nostrādājusi Siguldas skolā par ķīmijas un bioloģijas skolotāju.
◆ Dzīvo: Rankā atgriežas deviņdesmitajos gados.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Raksta grāmatu par dzimto pagastu

Kategorijas