Rutīnai nepakļāvīgā

2015. gada 3. jūlijs 00:00

894

Ita Keiša: “Svarīgi ir prast atrast īstos vārdus, ar kuriem uzrunāt cilvēku”

No 46 dzīves gadiem Ita Keiša darbam Valsts probācijas dienestā veltījusi 10 gadus. Sākumā izturēja konkursu, kļūstot par šā dienesta Gulbenes teritoriālās struktūrvienības vadītāja vietnieci. Pēc tam 2007.gadā otrreiz uzvarēja konkursā un kļuva par šā paša dienesta Siguldas filiāles vadītāju. Kopš 1.jūnija ir atkal Gulbenē. Uz šejieni pārcelta ar Valsts Probācijas dienesta rīkojumu un strādā par teritoriālās struktūrvienības vadītāju. Kāpēc Ita izvēlējusies no tik spoža karjeras kāpuma atgriezties sākumpunktā?
- Gulbenē atgriezos, jo te ir vecāku mājas. Tās ir manas dzimtās mājas. Laikam ar gadiem cilvēks prot novērtēt, kas viņam ir tas svarīgākais dzīvē. Tā bija laimīga sakritība, ka Gulbenē vakanta kļuva darbavieta, kas saistīta ar manu profesionālo darbību.
- Tavs darbs nav rožains!
- Man patīk šeit strādāt, jo es te neredzu rutīnu, ar kuru es nekad nevarētu samierināties. Mans temperaments neļautu. Palīdz zināšanas, jo pēc izglītības esmu psiholoģe. Darbs ir ļoti interesants. Cilvēki ir interesanti. Es mācos no viņiem, no situācijām. Pieļaujot kļūdas, katram ir iespēja mainīt savu dzīvi. Izmantot vai neizmantot iespējas, tā ir katra paša atbildība. Cilvēkus, ar kuriem strādājam, mēs saucam par Valsts probācijas dienesta klientiem. Priecājos līdz ar viņiem, kad redzu: kādam izdodas sakārtot sevi, saprast rīcību, mērķus, piesaistīt veiksmi, iemācīties konstruktīvi plānot nākotni.
Nav noslēpums, ka Valsts probācijas dienestā 80 procenti darbinieku ir sievietes. Tas principā ir nepareizi. Šis tomēr ir darbs, kas būtu jādara stiprā dzimuma pārstāvjiem, ņemot vērā, ka dienesta klienti galvenokārt ir vīrieši, jo viņi biežāk nekā sievietes izdara noziedzīgus nodarījumus. Mums, dienesta sievietēm, ir jāsaprot, ko mēs varam un ko nevaram. Ja veicam klienta dzīvesvietas apsekošanu naktī un dzirdam, ka tur notiek dzeršana vai kas cits negatīvs, ir jādomā, iet vai neiet iekšā.
- Klientu elektroniskā uzraudzība. Tā būs pilnīgi jauna pieredze!
- Jā, ar 1.jūliju ieslodzītie, kas vēlas tikt atbrīvoti nosacīti pirms termiņa un atbilst likumā noteiktajiem kritērijiem var vērsties ar iesniegumu pie ieslodzījuma vietas priekšnieka, lūdzot apmierināt vēlmi atgriezties brīvībā pirms termiņa. Taču tas, protams, attiecas tikai uz notiesātajiem, kuri izgājuši resocializācijas procesu. Elektroniskās uzraudzības pamatprincips ir šāds: no ieslodzījuma atbrīvotajai personai uzliek elektronisku aproci, kas kalpo kā raidītājs. Tādējādi iespējams precīzi kontrolēt, vai uzraugāmā persona ievēro tai noteikto diennakts laika grafiku un noteiktajās stundās atrodas mājās.
- Kas notiek, ja klients nesadarbojas ar dienestu, ignorē prasības?
- Rīkojamies saskaņā ar likumu. Uzskatu, ka dienesta darbinieki ir pietiekami cilvēcīgi. Ja klients izvairās pildīt viņam uzliktos pienākumus, seko nākamais solis – par situāciju informējam tiesu. Tālākais ir tiesas kompetencē. Parasti pirms termiņa atbrīvotajam, kurš nepilda Valsts probācijas dienesta uzliktos pienākumus, nākas atgriezties ieslodzījuma vietā, jo bez kontroles nevaram prognozēt, kādu risku sabiedrībai var radīt viņa atrašanās brīvībā.
- Piespiedu darbs... Kas īsti tas ir?
- Piespiedu darbs ir viens no sabiedrībā izciešamajiem kriminālsodiem, ko persona izcieš no mācībām vai pamatdarba brīvajā laikā, savas dzīvesvietas apvidū bez atlīdzības veicot sabiedriski derīgu darbu. Mēs rēķināmies ar klienta iespējām un laiku un ar darba devēja iespējām. Galvenokārt piespiedu darbs notiek labiekārtošanā. Taču, ja cilvēkam ir kādas īpašas prasmes, mēģinām piemeklēt atbilstošu iespēju. Mana pieredze ir tāda, ka celtnieki ir remontējuši telpas, datorspeciālisti ir strādājuši pie programmatūras sakārtošanas.
- Nav izslēgts, ka klients sirgst ar smagu hronisku slimību vai infekciju...
- Protams, izvērtējam situāciju. Saslimšana gan neatbrīvo klientu no likuma un mūs no darba pienākumu pildīšanas. Taču, ņemot vērā saņemto informāciju, varam izsvērt visus riskus, cik klientam, piemēram, vajadzētu strādāt piespiedu darbā, cik vēlama ir satikšanās ar citiem cilvēkiem. Protams, mūsu darba praksē ir bijusi saskarsme ar klientiem, kuri slimo ar tuberkulozi, ar HIV. Visiem patīkamāk ir tad, ja mūsu starpā nav noslēpumu un ir savstarpēja uzticēšanās.
- Vai Valsts probācijas dienesta darbiniekiem ir savs ētikas kodekss?
- Jā, ir. Un tas saskan ar manu personīgo pārliecību. Esmu laipna, saprotoša pret klientu. Taču, šeit strādājot, es nevaru būt kā māte vai māsa. Klientu vietā mēs neko nedarām, nedrīkstam darīt, jo tas nav produktīvi! Reizēm nākas dzirdēt pārmetumus, ka mēs jau cilvēkiem nepalīdzam, mēs tikai kontrolējam. Taču tā ari ir jābūt!
Laikam šajā darbā svarīgi ir prast atrast īstos vārdus, ar kuriem uzrunāt cilvēku. Tad varam saprasties. Kaut vai tāds piemērs. Klienti pie mums uz dienestu nedrīkst nākt reibumā. Ko darīt, ja atnāk? Mums uz vietas ir alkometrs. Mērām promiles. Rakstām brīdinājumus. Es patsti iereibušam klientam saku tā: “Es cienu klientu un nenāku uz darbu piedzērusies. Vai varam vienoties, ka abi darām tāpat, lai mūsu saruna ir konstruktīva?” Šāda uzruna bieži vien ir rezultatīva.
- Vari uzmest aci cilvēkam un zināt, ka viņam ir noziedzīgas slieksmes?
- Tas būtu pārāk vienkārši. Ja cilvēks ir autovadītājs, kļūt par mūsu dienesta klientu ikviens var negaidīti un ātri, ja nākas iekulties ceļu satiksmes negadījumā.
Runājot par apzinātu iešanu pa noziedzības ceļu, mana pieredze liecina - cilvēkiem mēdz būt ļoti smagas dzīves, kuru gaitā viņi nonāk pretrunās ar likumu. Daudz kas ir palaists garām audzināšanā mazotnē. Problēmas veļas kā sniega bumba, līdz vienā brīdī cilvēku apstādina likums, jo tā dzīvot nevar.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Rutīnai nepakļāvīgā

Kategorijas