Cīnītāja ar saviem uzskatiem

2015. gada 17. jūlijs 00:00

1607

10.jūlijā 60 mūža gadu jubileju svinēja Saulcerīte Indričeva

Tieša, skarba, neatlaidīga, apveltīta ar prasmi izprast uzvaras un zaudējuma garšu, mīloša, ar cīnītājas raksturu apveltīta sieviete. Tā varētu raksturot Saulcerīti Indričevu, kura šajā mēnesī atskatījās uz 60 sava mūža gadiem.
“Esmu dzimusi Gulbenes pievārtē - Stradu pagasta Stāķos, bet ilgus gadus dzīvoju Jaungulbenes pagastā. Man nebija konkrēta mērķa, par ko kļūt pēc Gulbenes vidusskolas beigšanas. Mamma gribēja, lai profesija saistītos ar dārzkopību, bet, pastrādājot slimnīcā par sanitāri vasaras brīvdienās, sapratu, ka stāšos Rīgas 1. medicīnas skolā. Valsts sadalē man bija iespēja braukt uz Gulbenes rajonu, kur rajona galvenā ārste Sarmīte Ģērmane ļāva izvēlēties – Druvienas feldšerpunkts vai Jaungulbenes slimnīca. Izvēlējos Jaungulbeni,” stāsta Saulcerīte.
- Jaungulbenes slimnīcā nostrādāji tikai divus gadus.
- Apprecējos ar Jēkabu, kurš tolaik studēja Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā. Gribēdams pabeigt studijas, viņš aicināja mani uz Jelgavu. Tur īrējām dzīvokli. Studentu kopmītnēs sāku strādāt par komandanti. Mani kolēģi, piemēram, Gunārs Ciglis, Juris Graumanis, Dainis Švika, Stanislavs Gžibovskis un vēl citi, kuri tolaik studēja un dzīvoja kopmītnēs, atceras, ka es esot bijusi neganta komandante. Stanislavs mēdz jokot, ka, pateicoties manai stingrībai, viņš esot saticis savu sievu Guntu. Es neesot viņu laidusi ciemos pie agronomu meitenēm, tāpēc gājis pie topošajām veterinārārstēm. Dzīvojot mājās un audzinot meitu Ivetu, pa radio izdzirdēju, ka Lauksaimniecības akadēmijā ir iespējams studēt arī neklātienē. Iestājos Zooinženieru fakultātē, ko sešu gadu vietā pabeidzu četros gados.
- Tavā dzīves biogrāfijā ir posms, saistīts ar Jaungulbenes lauksaimniecības skolu.
- Atceros, man bija jāapmāca slaukšanas operatori. Pati neko īsti nesapratu. Domāju, ka daudzas sievietes, kurām bija jāceļ kvalifikācija, par mani bija gudrākas. Es nevarēju pieļaut, ka kaut ko nezinu, tāpēc vairākas naktis pēc kārtas mācījos. Praktiskajās nodarbībās jau jutos kā īsta lietpratēja. Cilvēks dzīvē var iemācīties visu. Ir jābūt vajadzībai, vēlmei un interesei. Visvieglākais ir pateikt, ka es to neprotu, kam man pūlēties. Lauksaimniecības skolā uzdienēju par direktora vietnieci kvalifikācijas celšanas darbā.
- Tas nozīmē, ka tevī ir spēja būt vadītājai?
- Es pamazām veidojos par vadītāju, katru savu rīcības soli rūpīgi izplānojot. Dzīvojot Jelgavā, es divas reizes gāju autovadītāju kursos. Teoriju apguvu, bet braukt bija paniski bail. Tiesības ieguvu tikai Gulbenē. Otrajā dienā pēc braukšanas apliecības saņemšanas man piešķīra automašīnu. Kad no Jaungulbenes bija jābrauc uz Gulbeni, es jau izplānoju, pa kuru ielu un krustojumu braukšu. Arī šodien izplānoju katru darbību, katru pasākumu, lai nevajadzētu lieki stresot.
- Atmodas laiks, gandrīz 20 gadu darbs Jaungulbenes pašvaldībā. Ko izdevās paveikt, kas palika nepadarīts?
- Absolūti visu noteikti neizdevās paveikt. Kad sākās novadu veidošana, visus spēkus centos koncentrēt uz to, lai tiktu saglabātas visas pašvaldības iestādes, neļaujot cilvēkiem aizplūst no pagasta. Atceros, kā cīnījāmies, lai saglabātu pirmsskolas izglītības iestādi, jo citur bērnudārzus slēdza. Man žēl, ka manā laikā pagasts netika apgaismots, kā tas ir tagad. Bija projekti ūdenssaimniecības sakārtošanai. Priecājos, ka iesākto ir izdevies pabeigt tagadējam pārvaldes vadītājam Aleksandram Vasiļjevam, ar kuru kopā nostrādājām daudzus gadus. Sāp sirds, ka slēgta Jaungulbenes arodvidusskola. Tas varēja nenotikt. Sāp sirds arī par Gulbīša vidusskolas nākotni. Jaungulbeni uzskatīju par inteliģences centru. Varējām nezaudēt nevienu izglītības iestādi, ja nebūtu milzīgas pretestības no sabiedrības un skolu kolektīviem. Jaungulbenē, apvienojot arodskolu, Siltāju pamatskolu un Gulbīšu vidusskolu, varēja izveidot spēcīgu izglītības centru, bet divus gadus vajadzēja cīnīties par to vien, lai 1.klasi no bērnudārza pārceltu uz skolu. Ja, piemēram, novada domes priekšsēdētājam Nikolajam Stepanovam vai pagasta pārvaldes vadītājam būtu ienācis prātā ielēkt vēl pēdējā vagonā, veicot apvienošanu kaut vai vispirms uz papīra, arī arodvidusskolu nevajadzētu likvidēt. Šajā pavasarī viss bija nokavēts.
- Tu biji pret viena novada izveidi rajona teritorijā?
- Biju viena no pagasta “mātēm”, kura līdz pēdējam turējās. Jau pirms tam aktīvi mudināju sanākt kolēģus kopā, lai spriestu, kāds tad īsti būs mūsu novads. Uzskatīju, ka pagastu vadītāji visi esam tik draudzīgs kolektīvs, bet pārliecinājos, ka viss, kas bija saistīts ar partiju nostāju, daudz ko mainīja. Partijas spēja gan saliedēt, gan kārtīgi sanaidot. Diemžēl ar daudziem kolēģiem tieši tā arī notika. Joprojām esmu “zaļa”. Augstu vērtēju Zaļo un zemnieku partijas vērtības, uzskatus, attieksmi. Tas man arī deva stimulu veidot vēlēšanu kampaņu, jo gribēju, lai arī man būtu teikšana jaunajā novada domē. Man nebija ne mazāko ambīciju, runājot par novada domes vadītāja posteni. Tomēr nebija arī ambīciju palikt pagastā par pārvaldnieku, jo zināju, ka patstāvīgi lemt nebūs iespējams.
- Kā vērtē novada domē nostrādāto laiku?
- Man izdevās paveikt maz. Tika iesākti un īstenoti daudzi projekti, bet iniciatīva nenāca tieši no manis. Man šķita, ka pietrūkst iespēju un patstāvības. Bija sajūta, ka gan domes vadībai, gan izpildvarai visiem kopā neizdevās tikt uz viena viļņa, tāpēc, kad izsludināja konkursu uz reģionālās lauksaimniecības pārvaldes vadītāja vietu, nedomājot pieteicos. No 18 cilvēkiem uz pārrunām tikām uzaicināti pieci. Tā bija vēl viena mana uzvara. Varbūt bija mazliet žēl aiziet no pašvaldības darba. Nācās apgūt daudz jauna, bet man patīk, ka tagad darbs ir reglamentēts. Nav jācenšas izdomāt, kā kādam izdarīt kaut ko par labu.
- Tev ir nācies cīnīties ne tikai ar problēmām darbā, bet arī par savu veselību!
- Vienmēr meklēju atbildi jautājumam, kur ir mans vājums? Kāpēc slimība mani piemeklēja? Varbūt audzējs lika saprast, ka dzīvē daudz kas mainīsies. Cīnītājas gars manī nekad nav zudis. Pirmajā brīdī, uzzinot par slimību, es pat neaptvēru visu, bet raudāt arī negrasījos. Viss notika nedēļas laikā – konstatācija, operācija, tad ilgais atveseļošanās periods. Ārkārtīgi paļāvos uz ārstiem un biju pārliecināta, ka man ir jādara viss iespējamais. Izmēģināju dažnedažādas saprātīgas ārstēšanās metodes. Man neienāca prātā, ka varētu dzert aviācijas degvielu vai ko vēl trakāku. Vienmēr dzīvoju ar skatu nākotnē. Gulēt gultā, skatīties griestos un teikt, ka dzīve ir galā, tas nav mans variants. Sešdesmit gados dzīve turpinās. Daudzi nesvin savas jubilejas, bet Dievam nepatīk, ka ir tik lepni cilvēki, kuri nesvin. Kad pienāks pelnītās atpūtas laiks, es to izmantošu, jo mūsu vietā ir jānāk jauniem cilvēkiem.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Cīnītāja ar saviem uzskatiem

Kategorijas