Vairāk laika, vairāk domu galvā

2015. gada 17. jūlijs 00:00

2810

Stāķēniete Linda Upīte audzina dēliņu un taisa lampas

Linda Upīte šobrīd par savām mājām sauc Stāķus, kur dzīvo kopā ar ģimeni, audzinot un lolojot nepilnus trīs gadus veco dēliņu Linardu. Linda šobrīd strādā atpūtas parkā “Lācītes”. Pēc mācībām Rīgā nolēma atgriezties dzimtajā pusē. Viena no viņas sirdslietām ir radīt skaistas lietas – lampas. Iespējams, ka tas kādreiz varētu pārvērsties par atspēriena punktu savam biznesam.

Radoša profesija
Pēc 9.klases Linda uzsāka mācības Rīgas Amatniecības vidusskolā, kas bija ļoti negaidīts lēmums viņas dzīvē. Māsīca Vika, ar kuru viņa mācījās Gulbenes novada valsts ģimnāzijā, pēc pamatskolas beigšanas mudināja doties uz Rīgu.
Skola piedāvā apgūt vairākas profesijas, bet Linda izvēlējās tekstilmākslas izstrādājumu modelētāja profesiju, pabeidzot tekstilmākslas nodaļu. Noteicošais faktors tieši šī aroda izvēlē savā ziņā bija Lindas mammai, kura ir šuvēja. “Kad sāku mācīties, vēlējos iegūt pēc iespējas vairāk. Zināju, ka skolā iegūtās zināšanas kādreiz noderēs. Esmu sapratusi, ka nevarētu strādāt vietā, kur ir darbs tikai ar papīriem, jo man nepieciešams radoši izpausties,” saka Linda.
Dzīvojot Rīgā, kādā grūtākā dzīves periodā radās ideja par pašdarinātām lampām. “Tolaik man bija veca lampa, kuru vēlējos atjaunot. Draugi teica, ka viņiem ļoti patīk. Sāku lampas darināt arī viņiem, un netrūka arī citi pasūtījumi. Reģistrējos kā pašnodarbināta persona un pelnīju sev iztikas līdzekļus. Ar to nevarēju daudz nopelnīt, bet man tas patika un aizrāva.”
Lampas izgatavošanas ilgums atkarīgs no pasūtītāja vēlmēm, lampas sarežģītības pakāpes un izmēra. Vienas lampas izveidei nepieciešama pusotra vai divas dienas. “Bija lampas, kuras radīju, izmantojot stelles. Vispirms jāatrod pamats, no kā to sākt veidot. Kad dzīvoju Rīgā, gāju uz krāmu tirdziņu, kur meklēju karkasus, jo veikalā tie ir dārgi. Draugi palīdzēja tos nopulēt un nokrāsot.”

Rīga izmaina
“Tie cilvēki, kuri ilgi mani nav satikuši, pamanījuši, ka esmu kļuvusi atvērtāka, vairāk komunicēju ar cilvēkiem. Pēc būtības vairāk esmu uz iekšu vērsts cilvēks, emocijas paturu pie sevis, taču Rīgas dzīve izmainījusi mani. Rīgā bija jācīnās par sevi.” Linda stāsta, ka pa vakariem un naktīm ārpus skolas strādājusi. Laiks bija grūts, bet tas viņu norūdījis.
Pēc skolas beigšanas Linda Rīgā sākusi dzīvot kopā ar savu draugu Denisu, taču pēc kāda laika sapratuši, ka pagaidām piemērotāka dzīvesvieta būs Lindas dzimtās mājas Gulbenē. Būtiskas pārmaiņas dzīvē ieviesis arī abu dēliņš Linards. “Dēliņa ienākšana manā dzīvē – tā ir laime. Neesmu paspējusi iegūt augstāko izglītību, ko ļoti vēlētos, bet man vēl viss ir priekšā un to varu izdarīt, kad bērniņš paaugsies. Bērns nav problēma kaut ko sasniegt, tas ir tikai stimuls turpināt darīt iesākto. Esmu mamma, un man jātiek ar visu galā. Linards iemācījis būt pacietīgākai, uzmanīgākai un atbildīgākai.” Ar Denisu Linda pazīstama kopš mazotnes. Alūksnes novada Mālupes pagastā pie savas vecmammas Linda aizvadījusi ne vienu vien vasaru, kur kopā darītas palaidnības. “Vienā vasarā ieskatījāmies viens otrā, apmainījāmies ar telefona numuriem, sākām sarakstīties.”
Vēl viens no iemesliem atgriezties Gulbenē esot Lindas mamma. “Vēlējos viņu atbalstīt, būt blakus, jo pēc nelaimes gadījuma ar tēti viņa bija palikusi viena un tas bija ļoti grūts periods. Skolas laikā nevarēju būt blakus mammai, jo tolaik bija jāpabeidz skola.”
Tuvinieki priecājas, ka Linda atgriezusies Gulbenē. “Šeit dzīve piespiež domāt uz priekšu – par nākotni, par to, ka vajag izsisties, kaut ko darīt un sasniegt. Te ir vairāk brīvā laika, vairāk domu galvā, ir laiks kalt sapņus par nākotni. Rīgā viss paiet lielā steigā.”

Māca bērniem aust
Linda ļoti labu pieredzi ieguvusi, darbojoties Stāķu jauniešu centrā “Ligzda”. “Liels paldies jāsaka Stāķu pamatskolas direktorei Diānai Šķēlai, jo viņa pamudināja iesaistīties projektā, lai bērniem mācītu apgūt aušanas iemaņas. Stāķu jauniešu centrā ir divas stelles, kuras tobrīd bija brīvas. Bērni izrādīja interesi, un par to man ir liels prieks.”
No sākuma tika ļauts aust darbiņus arī no lupatiņām. “Bērnam ir svarīgi, lai ātrāk tiek iegūts rezultāts. Aušanai, izmantojot smalkos diegus, stundas laikā bērns var noaust tikai kādu vienu centimetru. Saaustās lupatiņas pēc tam var izmantot kā paklājiņus,” stāsta Linda. Vēlāk auduši arī galda sedziņas un sienas dekorus. Viņa ir gandarīta par šo laiku, jo varēja izpausties radoši. Darbs ar bērniem ļoti paticis. To sapratusi laikā, kad strādājusi Rīgā par auklīti.

Perspektīvas Gulbenē
Linda nākotnē raugās ar pozitīvu skatu. “Jaunam cilvēkam ir maz perspektīvu Gulbenē, bet tās redzu. Ar darba meklēšanu nav viegli. Ja ir ģimene, tad nevari sēdēt mājās, klēpī saliktām rokām.”
Braukt uz ārzemēm Linda ar ģimeni negrasās, to darītu tikai gadījumā, ja tā būtu pēdējā iespēja. “Šobrīd pati nebūtu gatava braukt uz svešu valsti,” viņa atzīst un atklāj savas ieceres. “Vēlos studēt biznesa vadību un turpināt veidot lampas. Tā ir mana sirdslieta, ko varētu ne gluži pārvērst ļoti lielā biznesā, bet attīstīt un nodarboties ar to priekšdienās.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vairāk laika, vairāk domu galvā

Kategorijas