Tikai bez panikas!

2015. gada 21. jūlijs 00:00

Paniku visbiežāk izraisa paaugstināta stresa situācijas, uzbrukumi, negadījumi

Mežaparka Lielajā estrādē dziesmas un dejas jau norimušas, taču ģenerālmēģinājuma laikā notikušais joprojām satrauc sabiedrību. Bērnu slimnīcas un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Specializētās medicīnas centra reanimatologs Vilnis Grīnbergs presē paudis, ka lielo skaitu bērnu, kam bijusi nepieciešama medicīniskā palīdzība, var skaidrot ar paniku un psihoemocionālo pārdzīvojumu. Šo versiju sliecas apstiprināt arī psihoterapeite Inga Birkmane, uzsverot, ka situācija nav nemaz tik neparasta.

Kas ir panika un kā tā rodas
Paniku visbiežāk izraisa paaugstināta stresa situācijas, piemēram, uzbrukumi, negadījumi, katastrofas un tamlīdzīgi. Katram tā var izpausties citādi, bet ķermeņa reakcijas pārsvarā ir līdzīgas. I.Birkmane min, ka tas var būt muskuļu sastingums vai muskuļu mobilizācija, kad cilvēks ir gatavs bēgt. Tālāk no katra individuāli ir atkarīgs, vai seko ģībšana, raudāšana, kliegšana, straujas kustības, spēcīgas sirdsklauves, svīšana vai kas cits.
Kā izrādās, teicienu «viss ir galvā» varam uztvert pilnīgi nopietni, jo, kā skaidro I.Birkmane, panikas lēkme sākas tieši tur. Mums katram smadzenēs ir dažādu tipu neironi, vieni no tiem ir spoguļneironi. Tie ir atbildīgi par to, ka mēs spoguļojam citu cilvēku emocijas, apkārtējo vidi, situāciju. «Jo jūtīgāks un nestabilāks ir cilvēks, jo vairāk uztvertā informācija viņu ietekmē – ja otram kļūst slikti, arī viņam kļūst slikti. Mazāk jūtīgi cilvēki var savākties, paelpot, racionāli izvērtēt saņemto informāciju,» tā I.Birkmane.
Masu pasākumos emociju spoguļošanas sekas var būt graujošas. Laba noskaņojuma, smieklu izplatīšanās lielās masās ir pozitīvs spoguļneironu darbības iznākums, taču, izplatoties bailēm, var gaidīt arī bēdīgas sekas. «Bailēs visiem sākot bēgt, cilvēki cits citu samin, līdz ar to paniku lielās masās nedrīkst pieļaut,» uzsver I.Birkmane. Viņa piebilst, ka uz bērniem un pusaudžiem masu panika jeb masu psihoze emocionālā jūtīguma dēļ iedarbojas vēl spēcīgāk.
Komentējot dziesmu svētkos notikušo, psihoterapeite kā vienu no panikas iemesliem minēja šīgada jauninājumu – izsaukuma zīmes, ko pacelt veselības stāvokļa pasliktināšanās gadījumā. «Viens noģībst, bērniem sāk darboties iztēle, un domas rodas, ka noticis vissliktākais. Jūtīgāks, nosalušāks, nepaēdušāks, nogurušāks, emocionāli nestabilāks bērns, saņemot šādu informāciju, arī sajūtas slikti.»

Kā palīdzēt sev un citiem
Psihoterapeite I.Birkmane teic, ka vislabāk citiem var palīdzēt, pašam nekrītot panikā: «Palīdzēt otram var, viņu nomierinot, skatoties acīs, kopā ar viņu dziļi elpojot. Racionāla rīcība panikas lēkmes laikā prasa iepriekšēju sagatavotību, spēju to atpazīt un reaģēt.»
Ja panika piemeklējusi pašu, palīdzēt varot situācijas nosaukšana vārdā un sevis pārliecināšana par to, ka viss ir kārtībā. Jāpievērš uzmanība elpošanai un domās jāmēģina distancēties no panikas cēloņiem. I.Birkmane gan piebilst, ka normāla situācija ir arī tad, ja sevi nomierināt neizdodas.
No panikas var izvairīties, ikdienā ievērojot zināmus nervu stiprināšanas paņēmienus un ieradumus. Pirmkārt, ir nepieciešams pilnvērtīgs miegs. Regulāri neizguļoties, nervu sistēma nekad nebūs stabila un atslābināta. Otrkārt, svaigs gaiss un kustības. Treškārt, veselīgs ēdiens. Veselīgi ēdot, ķermenis kļūst vesels un nav satraukuma par to. Ja ķermenis ir nevesels, cilvēks pastāvīgi ir stresā, kas sašūpo nervu sistēmu. Ceturtkārt, mūsu nervu darbības tips ir iedzimts, un, ja tas jau bioloģiski ir ne pārāk stabils, noteikti nervi jāstiprina, izmantojot dažādas metodes, piemēram, meditāciju, jogu, peldēšanu, dziedāšanu, dejošanu vai citas aktivitātes, kas ķermeni kustina, līdzsvaro un nomierina. Ir jāpulcina ap sevi cilvēki, ar kuriem ir labi, jāstrādā darbs, kas sniedz gandarījumu. Jāpievērš uzmanība arī garīgajam stāvoklim. «Palīdzība citiem, dzīvniekiem, savu uzskatu un vērtību sistēmas apzināšanās – arī tas stiprina un līdzsvaro nervu sistēmu un attīsta personību,» pārliecināta psihoterapeite.
Ja panikas lēkmes atkārtojas un ikdienā sāk kļūt par traucēkli, ar veselīgu dzīvesveidu vien neiztikt. Regulāra panika ir viena no veģetatīvās distonijas pazīmēm, un šādā gadījumā jāmeklē ārsta palīdzība. Kā skaidro I.Birkmane, vispirms jāiet pie ģimenes ārsta, kurš atpazīs, vai ir diagnosticējama veģetatīvā distonija, un ieteiks speciālistu, pie kura vērsties. Parasti vispirms nosūta pie klīniskā psihologa diagnozes apstiprināšanai un izvērtēšanai, vai ir nepieciešami medikamenti, kurus izraksta psihiatrs, vai psihoterapija, kur psihoterapeits ar savām metodēm, bez medikamentiem palīdz tikt galā ar problēmu.
Noteiktā situācijā, summējoties stresam un citiem negatīviem apstākļiem, panikas lēkme var rasties gandrīz katram. Bailes, fobija, panika, trauksme – visi šie stāvokļi ir dabiska, iedzimta reakcija, kas nepieciešama cilvēka izdzīvošanai, tā signalizē par briesmām un mobilizē rīkoties. «Katram cilvēkam ir atļauts krist panikā. Kad uzbrūk suns, ir jākrīt panikā, tā izglābs, kājas pašas aiznesīs prom trīsreiz ātrāk. Veselīgai, adekvātai panikai ir sava nozīme. Nevar cilvēkiem atņemt bailes, arī tām ir pozitīvais aspekts,» uzsver psihoterapeite
I.Birkmane. Galvenais ir paniku iemācīties atpazīt un kontrolēt.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Tikai bez panikas!

Kategorijas