Rozā pantera

2015. gada 21. jūlijs 00:00

- Es sēdēšu priekšā! – viņa pār plecu skaļi paziņo visiem, kas gaida piebraucam autobusu. Ar strauju rokas kustību enerģiski pastumj mani malā, pamāj ar roku šoferim, kurš tikko parādījies autobusa durvīs, un uzsauc:
- Ieceliet manu čemodānu! Divas dienas ar autostopiem braucot, vairs nav spēka to cilāt!
Autovadītājs uz brīdi saminstinās, jau instinktīvi gatavojas izpildīt negaidīto pavēli, tad attopas, ka vispirms jāsasēdina tie pasažieri, kas bez lielās bagāžas. Atvēris reģistrācijas lapu, viņš pievēršas sēdvietu numuriem:
- Piektais! – viņš sauc, un es jau speru soli autobusam tuvāk.
- Es taču teicu – es sēdēšu priekšā! – man garām paspraucas skaļā jauniete, aiz sevis vilkdama palielu melnu čemodānu. – Kad jau nav, kas ieceļ, lai nav! Vēl jo labāk! – viņa nikni piebilst.
Neviens no pasažieriem viņai negrasās ko iebilst, un laikam jau arī vadītājs nevēlas lieku vārdu pārmaiņu – soma nav no pašām lielākajām, eju neaizsprostos.
Paspraukusies man garām, meitene pavicina biļeti šofera virzienā, žigli iekārtojas sēdeklī aiz autovadītāja kabīnes un momentā aizpilda visu sēdvietu, izplādama virsdrēbes, divas mazākas somiņas un to daudzveidīgo saturu. Kādu laiku par viņas klātbūtni liecina tikai nemierīgas rosīšanās radītas skaņas, maisiņu čaukstēšana un svaigu pīrādziņu smarža. Uz ikdienišķo trokšņu fona uz labu brīdi viņa kļūst nemanāma un neievērota.
Es kā parasti sākumā vēroju aiz loga redzamo Rīgas ainavu, tad pievēršos līdzpaņemtajam žurnālam. Atkal – tik daudz privātuma, tik daudz lieka...
- Nu, kad es tev saku! – atskan no priekšējā sēdekļa. – Es bez viņa nespēju! Es viņu mīlu! Man viņš jāsatiek! Jā, no Anglijas! Pa tiešo! Ar autostopiem. Nē, mājās nezina! Vispirms pie viņa! Nu, kas tu par draudzeni, ka mani nesaproti! Man viņš vienkārši jāsatiek! – meitenes balss kļūst arvien skaļāka. Telefonā tas noteikti izklausās kā izmisīgs kliedziens...
- Nē, Jānis ir foršs! – balss drusku pieklust. – Kā – tu nezini... Es taču tev par viņu jau stāstīju! Nu, tas kurš no interneta! Sen iepazināmies, pirms diviem mēnešiem. Ja tu zinātu, kādas viņš man vēstules raksta! Kā īsts dzejnieks! – meitene dūdo. – Dievīgi! Sirdi rauj laukā no krūtīm! Un tik smuks! Nobildējies pie sarkanas mašīnas! Protams, ka tā ir īsta bilde! Nē, viņš nemānīsies! Zinu, mēs pāris reizes runājām pa skaipu! Viņš gan bija pamatīgā tumsā, bet balss riktīgi seksīga! Nu, kā tu nesaproti – es taču viņu mīlu!
Nelielā pauze meitenes runas plūdos var nozīmēt tikai vienu: draudzene cenšas viņu par kaut ko pārliecināt, pierunāt, atrunāt.
- Nē, mammai gan nesaki! Viņai nedrīkst teikt! Viņa mani nesaprot, uzreiz psiho! – meitenes balsī ieskanas satraukums. – Tikai nesaki, ka es Latvijā! Pēc kādas nedēļas varbūt aizbraukšu arī pie viņas. Lai gan – ko es tur darīšu? Viņa mani tikai lamās. Cik es vieglprātīga, cik egoistiska, ka ar šo darbu arī neesmu tikusi galā, ka neko neprotu un nevaru... Ai, pietiek, es tagad ar Jāni parunāšos! Vēlāk tev visu pastāstīšu.
Uz kādu brīdi autobusa salonā iestājas gandrīz vai klusums – neviens nesarunājas, nečaukstina papīrus, nepīkst īsziņu signāli. Kaut kur vibrē tikko sadzirdama mūzika un ieaijājošs motora troksnis. Dzirdu, kā meitene nokrekšķinās, iemēģinot balsi: „Čau, Jāni! Sveiks, Jāni! Hello, Jāni... Mīļais Jāni...”
Es izvēlētos to maigāko, intīmāko un klusināto noskaņu, bet viņa acīmredzot domā citādāk:
- Čau, Jāni! – viņa draiski un pārāk skaļi uzsauc. Tā varētu sasaukt jebkuru autobusā sēdošo. – Tu zini, es jau sēžu autobusā! Esmu ceļā pie tevis. Pēc divām stundām sagaidi mani! Baigi ilgojos tevi satikt. Nē, es nebraucu mājās, vispirms dodos pie tevis! Tu taču mani gaidi, vai ne? Gatavo vakariņas, uzklāj galdu... Nopietni, es divas diennaktis neko kārtīgi neesmu ēdusi. Ar autostopiem no Anglijas pie tevis traucos, piecas valstis esmu caurbraukusi. Uz prāmja neēdām, tikai dzērām. “Vodku”, daudz. Francijā un Vācijā vēl vairāk dzērām. Austrijā viens šoferītis mani uzcienāja ar sešdesmitgrādīgu...
Aizmugurē dzirdu kādu smagi nopūšamies, bet meitene nupat tikai sāk attīstīt jauno sarunas tēmu, acīmredzot labi apgūto.
- Kā tu mani pazīsi? Esmu visa rozā. Kā rozā pantera. Rozā bikses, rozā krekliņš, rozā lūpukrāsa, blondi mati. Izlaisti, - meitene piebilst un ar brīvo roku noslidina matu gumiju. Sen balinātie, brūni raibie mati no zirgastes izslīd, pašķiras salipušas šķipsnas un izirst pār pleciem.
- Un vēl man ir liels melns čemodāns,- viņa atceras piebilst, žigli pārtver kreisajā rokā telefona klausuli, bet ar labo izkrata rokassomiņas saturu uz sēdekļa. – Kas čemodānā? Kleitas. Kurpes. Jaunai meitenei taču vajag smuki ģērbties. Kādas dāvanas? Tām tur vairs vietas nesanāca. Vai tad es pati neesmu kā dāvana? – meitene skaļi iesmejas.
- Tu taču mani sagaidīsi autoostā? Laukā līst. Ar lietussargu pie autobusa. Un rožu pušķi. Divdesmit vienu, tik, cik man gadu. Nē, man nesals, rozā krekliņam pa virsu ir džinsu jaka. Nē, tā nav rozā, bet zila! – meitene skaļi iesmejas. – Bet pārējais viss gan man ir rozā! – viņa turpina ķiķināt. – Tev nepatīk?
Tikmēr viņa ir atradusi spogulīti, ieskatījusies un atradusi iemeslu sarunu pārtraukt.
- Paklau, man zvana pa otro līniju, es tev pēc mirkļa pārzvanīšu.
Vēlreiz pamatīgi izpētījusi sava attēla fragmentus miniatūrajā spogulītī, izpurinājusi, pieglaudusi un vēlreiz izpurinājusi matus, viņa atkal pievēršas izbērtajam somas saturam. Pielāgo vienu lūpukrāsu, tad otru, trešo, līdz izvēlas tumšu bordo toni. Neatradusi matu suku, ko vēl, iekāpjot autobusā, turēja rokās, jo ilgi sukāja un pārsukāja matus, pirms tos saņēma zirgastē, meitene tāpat ar pirkstiem izveido šķirtni pār galvvidu un sapin divas bizītes.
Vēlreiz ieskatījusies spogulī, viņa apmierināti noklakšķina ar mēli un ņem rokās telefonu.
- Nu, ko tu tik ilgi neņēmi telefonu? Taisi man vakariņas? Cik ēdienu būs? Uz dzeramais arī? Nē, “vodkas” jau gana, kaut ko citu nopērc. Varbūt rumu vai viskiju. Un gaļu man sacep. Baigi garšo! Un vēl... – meitene turpina dažādot vakariņu ēdienkarti un izteikt pasūtījumus kā bagātā restorānā.
- Starp citu, tu tikko teici, ka pie jums tur daudzām meitenēm esot blondi, izlaisti mati, mani nevarēšot pazīt. Tāpēc man būs divas bizītes. Un vēl es aizmirsu - viss tomēr man nav rozā – lūpas ir kā ķirši. Gatavi, - viņa smiedamās piebilst.
- Tev garšo ķirši? Ļaušu noprovēt, - viņa atkal skaļi ķiķina. – Tikai vannu gan man sataisi. Divas diennaktis ar autostopiem, cauri piecām valstīm, pats saproti - neesmu sen mazgājusies. Ar tādu lielu smaržīgu putu kaudzi, siltu dvieli un mīkstu halātu... Vēl rožu ziedlapiņas vari iekaisīt... Un šampanieti arī nopērc, labi?
Nezinu, ko Jānis atbild, jo saruna pārtrūkst un meitene kādu brīdi skatās logā un vēro ceļa zīmes. Tad kaut ko atceras un atkal ilgi rakņājas pa izbērtās somiņas saturu. Nagu laka.
Pēc laba brītiņa vidējā pirksta nags uzzied kā rudzupuķe. Kaut kas tomēr nav tā, kā vajag... Nosmaržo acetons, un rudzupuķes vietā - spilgti dzeltena pienene. Tai blakus – balta pīpene un varbūt – zaļa kauslapa? Kas patiks labāk?
Pēc kāda laiciņa abu roku nagus klāj zaļa, dzelteni punktota vasara. To noteikti pamana visi autobusā sēdošie, jo visātrāk laka žūst, ja rokas plivinās kā ziedi vējā.
Uzcēlusi uz sēdekļa melno čemodānu, meitene atvelk rāvējslēdzi un ātri atrod meklēto – kārtējo rozā krekliņu ar zaļiem burtiem uz krūtīm. Apsēdusies krēslā, viņa bez īpašas kautrēšanās un minstināšanās novelk pār galvu krekliņu, īsu brīdi starp krēslu atzveltnēm pavīd kaila mugura, bet tūlīt jau to piesedz jaunais bezpiedurkņu krekliņš. Nočirkst rāvējslēdzis, čemodāns atgriežas uz grīdas, meitene atkal tver pēc telefona.
Kā saprotu, viņai ilgi neizdodas kādu sazvanīt.
- Varbūt te nav zonas? – viņa satraukti jautā man pār plecu.
Atbildu, ka zona ir, bet redzu, ka viņa mani pat neklausās. Meitenes nemierā iezadzies satraukums. Līdz izkāpšanai divdesmit minūtes.
- Paklau, kur tu pazudi? – viņai beidzot ir izdevies Jāni sazvanīt. – Tu jau brauc man pretim? Ar lietussargu? Nē taču, ar mašīnu! Netēlo muļķi! Paskaties, kā līst! Gaidi pie pašas pieturas! Man smaga soma. Nu, un kas tad ir, ka kleitas? Arī tām ir svars! Esi pie pašas pieturas! Lai es nesalītu. Rozā panterām ar ķiršu lūpām lietus nepatīk, - meitene mēģina mainīt toni, runāt koķeti, tikai sanāk kaut kā valšķīgi un nedabiski. - Starp citu, ir vēl viena pazīšanās zīme – man ir zaļi nagi ar dzelteniem punktiņiem. Slimas mārītes? – viņa iesmejas skaļi un spalgi. – Tu nu gan izdomā!
Jānim acīmredzot ir ko iebilst vai varbūt – ko pajautāt, jo kādu brīdi meitenes balss klusē. Bet varbūt puisī ir pamodies ekonomists, kas sāk rēķināt ieguvumus un izdevumus?
- Nauda? Kāda man nauda? Tādā darbā strādājot, neko nevar nopelnīt! Tikai tulznas uz rokām, kājām un slimus nervus. Tu domā, ka autostopos mani par velti paņēma? Visiem kaut cik maksāju, bet par pēdējo naudu nopirku telefona karti, lai varētu tev piezvanīt. Atpakaļceļam taču tu man biļeti nopirksi? Vai varbūt... paturēsi savu rozā meiteni pie sevis? – viņa atkal valšķīgi koķetē.
– Pēc piecpadsmit minūtēm būšu, sagaidi savu rozā panteru! Kad tu mani ieraudzīsi, vairs negribēsi projām laist, – meitene vēlreiz iesmejas un noliek telefonu.
Tad, piecēlusies kājās, viņa nervozi sakārto apģērbu, izrieš krūtis un ievelk vēderu, koda pirkstus un vaigus, aizmirsdama par ķiršiem uz lūpām, tad atceras un steidzīgi meklē tumšo lūpukrāsu. Pirksti vairākas reizes steidzīgi pogā ciet un vaļā knapo džinsu jaciņu, it kā nevarēdami izlemt – kā izskatīsies efektīgāk.
Autobuss galastacijā piestāj trīs minūtes pirms laika, pasažieri izkāpj. Izkāpj arī „rozā pantera”.
- Vai šī pilsētā ir vienīgā autostacija? – viņa katram gadījumam pārjautā, bet tāpat kā iepriekš – negaida atbildi. Meitenes domas ir kaut kur citur. Skatiens klīst pār stacijas laukumu, meklējot pazīstamu seju.
Lietus ir pārstājis. Kādu pusaudzi sagaida mamma, topošai māmiņai pretim atnācis vīrs, vecomammu sagaida mazdēls. Arī citi atbraucēji steidzīgi izklīst.
Pieturā paliek tikai meitene rozā biksēs, zilā jaciņā, zaļiem nagiem, melnu somu, gaišiem matiem divās bizītēs, un rokās viņai – klusējošs telefons.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Rozā pantera

Kategorijas