Ļauties baudai, ko dod darbs

2015. gada 23. jūlijs 00:00

850

Inta Gagaine: “Lauku sētā dzīve ir tāda, kā uz to pats cilvēks paskatās.”

Litenes pagasta “Liepās” jau gandrīz 60 gadus dzīvo Inta Gagaine. Pirms sešiem gadiem viņsaulē aizvadīts vīrs. Bērni – katrs savā dzīvē. Arī mazbērni lieli, tāpēc Inta, kurai ir septiņdesmit pieci gadi, savā naturālajā saimniecībā rosās viena pati. Viņa nelieto zāles, iztiekot ar pašas vāktām tējām. Katru dienu viņa sāk ar vingrošanu. “Lauku sētā dzīve ir tāda, kā uz to pats cilvēks paskatās. Laukos pietiek visa. Ir jāprot tikai izaudzēt,” saka Inta.
Inta savai iztikai kūtiņā atvēlējusi vietu dažām kazām, tāpēc joko, ka esot pašai savs piena kombināts. Savulaik cepusi arī maizi. Šodien gan to vairs nedarot. “Man vienai jau nav vērts mīcīt mīklu un maizi cept. No vīratēva jaunībā aizguvu daudz praktisku padomu, kas šodien noder katram, kurš dzīvo un saimnieko laukos. Piemēram, kad siens pļaujams, kad dārzs strādājams, kad apsējams, novācams un vēl daudz ko citu. Piemēram, gurķi jāsēj aizvējā un piesaulē, tāpēc vispirms iestādu cūku pupas, bet aiz tām saules pusē - gurķus. Kad audzējām kartupeļus, tad starp tiem vienmēr stādījām cūku pupas, jo tās nepatīk Kolorādo vabolēm. Godīgi sakot, es līdz šai dienai neesmu varējusi saprast, kā var dzīvot laukos un neiekopt kaut nelielu dārzu. Man arī dārzs nav liels, bet pietiek visa. Uz dzīvi laukos raugos pozitīvi, jo pēc dabas esmu optimiste,” saka “Liepu” saimniece. Zāli pagalmā un ap māju Inta joprojām pļauj ar izkapti. Ja vajadzētu, viņa arī alu uzbrūvētu. “Mēs savulaik arī paši iesalu audzējam, kaltējām, rokas dzirnavās samalām. Iesala maiss karājās uz āķa pie paša jumta, lai peles netiktu tam klāt,” atceras Inta. Pirtiņā tikusi žāvēta gaļa. “Putraimu desas taisīju. Laukos dzīvojot, nav jābaidās no darba, jo rokas jau pašas to izdarīs.
“Ne jau par velti tautas dziesmā teikts, ka “acis darba izbijās, rokas darba nebijās”. Vajag tikai skatīties, kā rokas strādā, vajag ļauties baudai, ko dod darbs, nevis gausties, cik ir grūti fiziski strādāt,” uzskata Inta. Viņa domā, ka vislielākais kaitējums laukiem nodarīts jau tad, kad, izvēršot meliorācijas kampaņu, tikušas nojauktas lauku viensētas. “Ciemata centrā tika saceltas jaunas mājas, bet šodien tās stāv tukšas. Bija lielie lopu kompleksi. Blakus tiem – divstāvu mājas lopkopējiem, bet tagad tās nevienam nevajag. Mēs te vēl četras piecas mājas esam, bet ar to viss beidzas. Tālāk – viss tukšs. Man ir žēl tīrumu, kas aizaug. Es meitai jau smējos, ka man ir ilgi jādzīvo tāpēc, lai māja, kurai ir deviņdesmit gadu, nepaliktu tukša,” saka Inta.

Dienu sāk ar vingrošanu
Saimniece bilst, ka, lai gan laukos cilvēks nemitīgi atrodas kustībā, viņa katru dienu jau daudzus gadus sāk ar vingrošanu, izkustinot visu ķermeni un locītavas. Vasarā viņa gandrīz neskatās televīzijas pārraides, ja nu kādu seriālu. Radio gan skanot visu dienu, lai būtu lietas kursā par valstī un pasaulē notiekošo. Gandrīz katru sestdienu viņa kurina melno pirti, jo tajā iešana līdzinoties paradīzes padarīšanai. Saimniece uzskata, ka melnā lauku pirts nestāv blakām nevienai saunai. Arī slotiņas viņa salūko un sien pati, nemeklējot konkrētus augus, bet ņem tos, kam roka pati pastiepjas pretim. “Es arī nekādas pretsāpju zāles nelietoju. Manas zāles atrodas skapītī. Tās ir tējas, kuras vācu, sākot no pavasara līdz rudenim. Arī kafija nav jāpērk veikalā, ja dārzā aug cigoriņi, ozolam ir zīles un ir grauzdēti miežu graudi. Pie veikalā nopērkamās kafijas dzeršanas mūs pieradināja deviņdesmitie gadi, kad viss bija uz taloniem. Talons ir, kā tad kafiju nepirksi? Arī alkoholu uz taloniem tolaik katram zīdainim deva. Laukos īpaši vecie cilvēki par darbu ar šņabja pudeli maksāja. Agrāk jau laukos degvīnu nemaz tā nedzēra,” stāsta Inta.

Intuitīvi atpazīst cilvēkus
Inta ir pārliecināta, ka visi jutīsimies daudz labāk, ja beigsim vainot kaimiņus, valsti, pasauli. Viņa neslēpj, ka esot apveltīta ar īpašu spēju sajust cilvēkus. “Satiekot cilvēku, es intuitīvi jūtu, vai cilvēks ir labs vai slikts. Labi sadzīvoju ar kaimiņiem. Galvenais ir cienīt un saprast otru cilvēku. Laukos, ja ir lopi, tad bieži gadās savā dārzā sastapt kaimiņa lopus, bet tas nav pasaules gals. Neviens pie lielā zvana nav jākar! Diemžēl cilvēki laukos ir kļuvuši slinkāki. Grib visu gatavu. Arī nenovīdīgāki. Labprāt otra acī mēģina saskatīt skabargu, bet savā baļķi neredz. Nevajag kritizēt citus! Vispirms ir jāpaskatās uz sevi. Ja pats esi cilvēkiem atvērts, tad arī citi pret tevi būs labi,” uzskata Inta. Domājot par savulaik laukos darīto, viņa sapratusi, ka šī gadsimta liela nelaime ir datori. “Cilvēks vairs neko negrib darīt, jo dators ir kļuvis par dzīves jēgu. Tad tikai domā, ka viss labais ir ārzemēs, bet pie mums nekā nav. Mēs tikai to labo vairs negribam redzēt,” uzskata saimniece.

Piecdesmit gadus vēro laiku
Kad Inta 1958.gadā ieprecējusies “Liepās”, viss bijis daudz citādāk. “Litenē savulaik bija tāda apdzīvotība, ka pat gultas vietu nevarēja noīrēt. Tolaik jaunas ēkas vēl nebija uzbūvētas. Pēc Stāmerienas tehnikuma beigšanas tiku nosūtīta uz šejieni par kontrolasistenti. Esmu pirmā tehnikuma izlaiduma absolvente. Litene man bija pirmā darba vieta. Tolaik te bija kolhozi “Padomju Armija” un “Vorošilovs”. Bija arī jau pansionāts un lauku slimnīca, kas atradās dīķa malā pretim aptiekas mājai. Mani kā atnācēju uzreiz ievēlēja par komjaunatnes sekretāri. Ātri apprecējos. Tā kā vīrs bija dienējis Sibīrijā un labi prata krievu valodu, tad, kad Litenē tika meklēta vieta, kur varētu iekārtot hidrometeoroloģisko novērojumu punktu, tā tika nolūkota pie mūsu mājām. Pa minūtēm un stundām vajadzēja ziņot ne tikai par gaisa temperatūru, nokrišņu daudzumu, bet arī sniega segas biezumu, sasaluma dziļumu, ūdens līmeni upē. Tolaik viss bija diezgan sarežģīti. Kas tad tagad – visu izdara automātika. Ziņojumus vajadzēja nodot krievu valodā uz Maskavu, vēlāk uz Grinviču. Es vēl šodien visus ūdens augus varu nosaukt krieviski, bet latviski nezinu,” atceras Inta. Novērojumu punktā viņa nostrādājusi piecdesmit gadus.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ļauties baudai, ko dod darbs

Kategorijas