Varu dejot arī lietū

2015. gada 24. jūlijs 00:00

4168

Artas Slicas sapņu profesija kopš bērnības vienmēr bijusi deju skolotāja

Izaugu starp tautas tērpiem
Arta Slica ir uzaugusi starp tautas tērpiem, pastalām, vainadziņiem. Iespējams, tāpēc viņas sapņu profesija jau kopš bērnības ir bijusi deju skolotāja. Arta joprojām albumā glabā lapiņu, uz kuras, mācoties Stāmerienas pamatskolas 2.klasē, viņa rakstījusi, ka grib kļūt par deju skolotāju. “Pamatskolā dejoju mammas vadītajā kolektīvā. Mamma vienmēr lika mani dejotāju pirmajās rindās, uzskatīdama, ka labi dejoju. Nemaz nevarēju atļauties slikti dejot! Ja mamma salika pārī ar kādu deju partneri, kurš man nepatika, tas bija liels apvainojums, lai gan mamma vienmēr tad mierināja, ka viena deja ir tikai sīkums, ka es puisim patīku,” stāsta Arta.
Sākot mācīties Gulbenes ģimnāzijas 7.klasē, viņa divus gadus vispār nedejojusi, bet palīdzējusi mammai vadīt bērnu deju kolektīvu. “Jau tad man bija asistentes pienākumi. Mācoties 9.klasē, sāku dejot Stāmerienas tautas nama jauniešu deju kolektīvā “Poga”. “Pogā” gribēju dejot jau 8.klasē, bet tad brālis Raivis neļāva. “Ko tu tur, sīkā, darīsi?“ viņš mēdza teikt. Raivis arī pats ilgi dejoja “Pogā”. Viņš vienmēr saka, ka viņam neesot bijis labākas deju partneres par māsu. Dejot ar brāli vienā pārī bija super! Viņš tiešām bija labākais partneris, kādu vien arī es varēju vēlēties! Mēs abi varējām izspēlēt dejā ķircināšanās un mīlestības ainas, varējām skatīties acīs visu dejas laiku. “Pogā” partneri man mainījās, jo tautiskās dejas nav standartdejas, kur ir viens partneris. Man ļoti patika dejot vienā pārī ar Arti Timenieku. Ja partneris nepatīk, tad dejas laikā dabūt smaidu pār lūpām gandrīz nevar,” saka Arta.
Viņa atceras, ka “Pogā”, ko vadīja un joprojām vada Zaiga Mangusa, pa solistu rindām vien dejojusi. “Pēc mammītes nāves Zaiga man bija mammas vietā. Viņa bija man tuva ne tikai dejas pasaulē. Zaiga deva daudz padomu, kā dzīvot tālāk, kā visu izturēt. Mēs labi sapratāmies. Zaiga man uzticējās. Kopumā “Pogā” nodejoju piecpadsmit gadus.“

Pateicos zvaigznēm
“Pēc mācībām skolā es pati īsti nesadzirdēju savas vēlmes. Mācījos visu citu, tikai ne dejošanu. Absolvēju Kultūras koledžu svētku režijā. Baltijas Starptautiskajā akadēmijā ieguvu bakalaura grādu kultūras projektu vadībā. Viss šodien noder. Koledžā ieguvu labu praksi. Man tagad ir daudz draugu un paziņu – dižu cilvēku. Nupat Vislatvijas Skolēnu dziesmu un deju svētkos satikos ar Tautas mākslas centra kādreizējo vadītāju Annu Jansoni. Viņa, mani apskaujot, teica, ka ļoti priecājas, ka esmu deju svētku virsvadītāja asistente. Sev zemapziņā nemitīgi esmu skandinājusi, ka noteikti būšu arī svētku režisore, bet tikai deju svētku,” bilst Arta.
Artas dzīvē bijis periods, kad viņa nekur nemācījusies, bet doma, ka jākļūst par deju skolotāju, nedevusi mieru. “Uzzināju, ka Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā uzņem audzēkņus īsajā programmā. Man jau bija bakalaura grāds un pieredze interešu izglītībā, tāpēc varēju startēt, lai divarpus gados iegūtu pedagoģisko izglītību. Tā bija pirmā izglītības iestāde, uz kuru es devos ar baudu. Kad pusgadu biju jau mācījusies, sapratu, ka gribu dejot arī Rīgā kādā kolektīvā, lai iegūtu plašāku redzesloku, jo ar Stāmerienā gūto vien bija par maz. Jaunrades deju skatē – konkursā, kas notika Valmierā, iemīlējos VEF Kultūras pils un Teikas vidusskolas jauniešu deju kopā “Zalktis”. Sapratu, ka gribu dejot tieši tā, kā to dara viņi. Uzrunāju “Zalkša” vadītāju Artu Melnalksni. Sākumā ļoti bikli. Uzrakstīju viņai e-pastu, stāstot, ka arī es esmu Arta un mācos par deju skolotāju, stāstīju, cik dejošana man ir tuva, kā esmu iemīlējusies “Zalktī”, ka gribu tajā dejot, interesējos kāda ir atlase. A.Melnalksne man atbildēja, sakot, ka vienīgā atlase ir dzīve. “Ja tev patiks, ja sanāks, ja gribēsi, tad paliksi “Zalktī”.” Pirms pieciem gadiem sāku dejot “Zalktī”. Jau pēc gada A.Melnalksne man piedāvāja kļūt par viņas repetitori jeb palīdzi. Ar atplestām rokām metos šajā darbā. Daudz mācījos no Artas. Viņa man ļāva kolektīvam mācīt dejas. Par katru šādu fantastisku notikumu es pateicos liktenim, zvaigznēm, vēl kaut kam. Es tiešām esmu ļoti laimīga!”

Atstāja savā vietā
Kopā ar A.Melnalksni Arta sākusi strādāt ar Teikas vidusskolas bērnu deju kopu “Skabardzēni”, lai gan vienmēr domājusi, ka to neprot. “Ar jauniešiem visi esam uz viena viļņa, jo viņi ir atbildīgi par savu rīcību, bet ar bērniem bieži vien jāizdomā, ko teikt, kā rīkoties. “Skabardzēniem” ir sešas vecuma grupas. Divus gadus strādāju roku rokā ar Artu. Viņas nāve bija lūzuma punkts man kā vadītājai, kā cilvēkam. Es ļoti mīlēju savu mammu, kad viņas pietrūka, vispirms Zaiga, tad Arta man bija mammas vietā. Un atkal viņa mani pameta. Mamma un Arta nomira līdzīgā vecumā – 43 gados. Arta vēl pirms savas nāves mēģinājumu laikā man tika vairākkārt sacījusi, ka viņa var mierīgi aiziet no šīs pasaules, jo redz, kas varētu palikt viņas vietā. Man ļoti patīk mācīties. Skatīties, kā strādā citi kolektīvi, apmeklēt dažādus kursus. Iegūto pieredzi lieku lietā, strādājot ar “Skabardzēniem”. Atļaujos kaut ko pielikt arī pati no sevis.”

Deja ir kā biogrāfija
Ar pašas veidoto deju “Ja es būtu zinājuse” Arta piedalījusies jaunrades deju konkursā, bet laurus neplūkusi, toties pagājušajā gadā šādā konkursā ieguvusi divas prēmijas par dejām “Precību dancis” un “Ziedam vasaras puķītēs”. “Man tas bija liels notikums kā deju horeogrāfei. Kad A.Melnalksne vēl bija dzīva, es startēju ar savu pirmo deju “Krustceles”. Pagaidām esmu radījusi piecas jaunrades dejas. Arta vienmēr teica, ka deja ir jāpiedzemdē. Tā tas ir. Nevar apsēsties pie galda, nolikt priekšā baltu lapu, sakot, tagad taps deja. Protams, ir jau kaut kādas vīzijas, es redzu kustības, tomēr vispirms es iemīlos mūzikā. Ja ir mūzika, kas man patīk, tad zinu, ka pēc kāda laika būs deja. Man jau ir vairāki pavadījumi, atliek tikai radīt jaunas dejas. A.Melnalksne radīja 300 dejas. Man ir uz ko tiekties. Esmu emocionāla un visu, kas notiek, vispirms izlaižu caur sevi. Tā ir ne tikai man, bet arī pārējiem horeogrāfiem. Paskatoties dejas, var pateikt, kas dejas radītāja dzīvē ir noticis. Zinot, kad kura deja ir tapusi, par konkrēto cilvēku var uzrakstīt viņa biogrāfiju. Mana pēdējā jaunrades deja bija par šķiršanos, jo es arī reāli izšķīros no vīra. Pēc šķiršanās paliku pie sava uzvārda. Gribēju būt tikai Arta Slica.”

Joprojām viņas pietrūkst
“Atkal pateicoties zvaigznēm, es kļuvu par deju svētku virsvadītāja asistenti. Šo skolēnu deju svētku idejas autore bija A.Melnalksne. Idejiskajā scenārijā bija iekļauts ļoti daudz viņas radīto deju. Pēc Artas aiziešanas vajadzēja kādu cilvēku, kurš vislabāk pārzina viņas dejas. Reāli tā biju es. Viss darbs gūlās uz maniem pleciem, bet šo darbu pieņēmu atvērtām rokām. Pagājušā gada beigās man piezvanīja virsvadītāja Inga Pulmane un vaicāja, vai vēlos kļūt par viņas asistenti. Miljons reižu viņai atbildēju, ka ļoti vēlos! Būt virsvadītāja asistentei – tas nav uz mūžu. Būs tā, kā lems liktenis. Es gribētu neapstāties pie tā, bet kāpt uz augšu. Daudzi var ticēt vai neticēt, bet es jūtu, ka mana mamma mani sargā, ka viņa ir mans sargeņģelis, kurš pamudina konkrētajā brīdī būt konkrētajā vietā, satikt konkrētu cilvēku, piedzīvot konkrētu notikumu. Man viņas joprojām pietrūkst.
Tomēr es it visā rodu dzīvesprieku. Pirms mēneša nopirku savu auto. Es sasmaržoju sienu, redzu milzīgu pilnmēnesi, jūtu, kā smaržo liepas. Braucu pie stūres un asaras birst no šīm neatkārtojamajām sajūtām, no tā, cik ir skaisti! Kad vien ir iespējams, braucu uz Stāmerienu. Es tur relaksējos, pļauju zāli, līdz rokās ir tulznas, bet mani tas iedvesmo, nomierina un uzlādē. Saelpojos rīta smaržu un izbaudu rīta rasu. Tā nav nekur citur! Liela nozīme ir tam, ka es pati arī vēl dejoju “Zalktī”.

Par Artu Slicu
◆ Mācījusies: Stāmerienas pamatskolā, Gulbenes ģimnāzijā, Rīgā Kultūras koledžā, Baltijas Starptautiskajā akadēmijā, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā.
◆ Strādā: vada Teikas vidusskolas skolēnu deju kopu “Skabardzēni”, kopš pavasara vada Garkalnes Mākslas un vispārizglītojošās vidusskolas deju kopu. Ir repetitore Katlakalna vidējās paaudzes deju kopai “Savieši” un VEF Kultūras pils un Teikas vidusskolas deju kopai “Zalktis”.
◆ Dejo: deju kopā “Zalktis”.
◆ Radošā darbība: horeogrāfe piecām tautiskajām dejām.
◆ Moto: vienīgā atlase ir dzīve.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Varu dejot arī lietū

Kategorijas