Dzirkstele.lv ARHĪVS

Puisis ar zelta rokām

Inita Savicka

2015. gada 24. jūlijs 00:00

3935
Puisis ar zelta rokām

Dienas stāmerenietim Vilim Birzniekam ir par īsu, lai visu paveiktu

Stāmerienas pagastā par Vili Birznieku saka, ka viņš esot puisis ar zelta rokām. Vilis labprāt iesaistās pagasta sabiedriskajā dzīvē, šopavasar atjaunojis populāro Lāčausi, devies palīgā arī pie bērnu rotaļlaukuma labiekārtošanas, neatsaka vietējām pagasta seniorēm uzmeistarot soliņu kapiem vai trušu būri. Vislielākais gandarījums esot tad, kad redzot, ka paveiktais darbs cilvēkam patīk. Dienas Vilim esot par īsu, lai visu paveiktu, tāpēc, kā pats smejas, viņam esot kā tajā teicienā - kurpniekam pašam nav kurpju, līdzīgi esot arī ar viņu. Tikai tagad pats ķēries taisīt smilšu kasti savām meitām, kaut gan vecākajai meitai Sintijai jau ir septiņi gadi, jaunākajai atvasītei Katei – pusotrs. “Citiem bērniem taisu rotaļlaukumus, saviem nesanāk laika. Arī pats ar ģimeni mitinos nelielā mājiņā blakus bānīša sliedēm, kaut gan bija doma būvēt lielāku māju, bet nesanāk. Mājinieki jau pieraduši pie mana darba ritma. Sievai jau saku, lai liek man kaut ko uztaisīt, bet viņa neprasa, jo zina, ka man tāpat nebūs laika,” saka Vilis, kura sapnis ir atvērt savu darbnīcu Stāmerienā.

Atgriežas savā bērnības zemē
Vilis, būdams vēl pavisam jauns, aizbraucis lasīt sparģeļus uz Austriju, bet rezultātā nostrādājis tur par aukli. Bet ne tikai. Austrijā viņš iepazinās arī ar savu sievu Daci, latvieti no Jēkabpils. Atgriežoties pēc septiņiem gadiem Latvijā, guvis darba pieredzi vairākās firmās, bet pašlaik ir saimnieciskās darbības veicējs, kurš dzīvo savā dzimtajā pagastā Stāmerienā un nevēlas šo vietu mainīt ne pret vienu citu, jo pēc dabas ir nostalģisks cilvēks. Tāpēc, kad nepieciešams gūt veldzi dvēselei un sirdij, viņš dodas pastaigāties pa bērnības takām.
Vilis ir absolvējis Aizkraukles arodvidusskolu un ieguvis būvizstrādājumu galdnieka kvalifikāciju, kā arī Zeļļa diplomu. Neesot bijis tā, ka koks viņu ļoti uzrunājis un viņš alcis iegūt šo specialitāti.   Pamatskolas laikā vairāk vēlējies strādāt ar metālu, nevis koku, bet nebijis skolas, kur apgūt metālapstrādi. “Un šobrīd to man vairs nemaz negribas,” atzīst Vilis, kuram tēvs pēc pamatskolas beigšanas ieteicis izvēlēties militāro jomu. “Skolā nebiju teicamnieks, tāpēc zemessargos nevarēju tikt, jo tur prasības bija augstas, līdz ar to izvēlējos mācīties Aizkraukles arodvidusskolā. Sākumā jau nemaz man nepatika darboties ar koku, mīlestība pret to radās līdz ar pieredzi, ko guvu, darbojoties ar koku,” stāsta Vilis un uzsver, ka viņš ir būvgaldnieks, nevis galdnieks un viņam nepatīk, ka viņu sauc par galdnieku. “Cilvēki nesaprot, kas ir būvgaldnieks, galdnieks un mēbeļu galdnieks. Būvgaldnieks strādā ar masīvkoku un tādām lietām kā dārza mēbeles, proti, rupjākām lietām. Galdnieks savukārt taisa, piemēram, logus, mēbeļu galdnieks - tā jau ir atsevišķa profesija. Tāpēc galdnieks un būvgaldnieks nav viens un tas pats. Tas ir tāpat kā zobārsts un ginekologs,” skaidro Vilis un piebilst, ka sev viņš var uzmeistarot, piemēram, gultu un to arī ir izdarījis, arī laivas savām vajadzībām ir meistarojis, bet citiem viņš šādas lietas nevēlas taisīt.

Patīk oriģinālas lietas
Vilis ir arī novērojis, ka Gulbenes novadā cilvēki izvēlas taisīt standarta lietas. “Ja ir lapene, tad tā ir četrkantaina ar jumtu un viss. Vienam tikai lielāka, bet citam - mazāka. Man labāk patīk meistarot to, kā otram nav, kaut ko oriģinālu, bet tas prasa laiku un arī līdzekļus. Es varu arī taisīt guļbūves, bet tas darbs nav domāts man, jo tas ir ilglaicīgs process, kaut gan sev pirti uztaisīju. Iesāku to celt 18 gadu vecumā un 32 gadu vecumā pirmo reizi tajā nomazgājos,” atklāj Vilis.
Viņš jūsmo, cik patīkama sajūta esot pie paša uzceltās pirtiņas iekurināt ugunskuru, uzvārīt katlā soļanku un atpūsties. “Tā kā dzīvojam blakus šaursliežu vilcienam, tad pagājušajā gadā Bānīša svētkos izvārījām lielo zupas katlu, pie  mums sanāca tik daudz cilvēku! Ikdienā mēs it kā esam savrup no sabiedrības, bet man tas patīk. Man ir svarīgi atrasties vietā, kur esmu pavadījis savu bērnību,” stāsta Vilis.

Iejūtas aktiera lomā
Ja nepieciešams, Vilis izpalīdz ne tikai uzmeistarot kaut ko no koka, bet arī spēlēt teātri. “Visā šajā lietā mani ievilka pagasts,” smaidot atceras Vilis un piebilst, ka trūcis aktiera un viņam palūdza, lai izpalīdz. “Es piekritu, kaut gan tā laikam bija pirmā un pēdējā reize, kad es spēlēju teātri,” saka Vilis, kurš bija ieguvis mīlnieka lomu izrādē “Trīs košas dāmas”. Viņš atzīst, ka skatuve nav domāta viņam, jo uz tās nejūtas ērti un komfortabli. “Ir vismaz 300 grami jāizdzer,” smejas Vilis. Viņš atceras, ka ģenerālmēģinājumā nospēlējis ļoti slikti, teksts aizmirsies, bijis uztraukums, bet, kad bijusi skate, paņēmis dūšai un nospēlējis ļoti labi. “Man atstāstīja, ka pats Lūriņš, kurš bija žūrijā, esot teicis, ka es uz skatuves esot atvērts un nospēlējis esot ļoti dzīvīgi. Bet tā vairs nav māksla, tā jau ir kondīcija,” saka ar labu humora izjūtu apveltītais Vilis un piebilst, ka iesaistīties vairāk teātra spēlēšanā attur arī tas, ka viņš ir ģimenes cilvēks, tāpēc brīvo laiku un brīvdienas viņš labprātāk izvēlas pavadīt ar sievu un meitām, nevis dodoties kaut kur viesizrādēs ar teātri.