Kuras ir visaugstākās?
Ja man kāds jautātu – „Kā nokļūt septītajās debesīs?” – es atbildētu - „Ļauties lidojumam!” Justies iekšēji brīvam - no aizspriedumiem, atmiņām un pārlieku nopietnām domām. Atļauties svinēt svētkus.
Tas gan vairāk attieksies uz tām septītajām, kurās tik bieži nesajūtam sevi, lai gan – katrs tur esam pabijuši.
Bet debesis jau mēdz būt tik daudzkrāsainas un noslēpumainas... Neizdibināmas un katram lidojumam vienreizīgas.
Es nesākšu no paša sākuma, bet no tās vietas, kur sāku justies kā debesīs..
Virs pirmajām mani pacēla – nē, ne jau garā pupa, - bet garkātaina roze. (Ak, cik gan tām sievietēm maz vajag!) Neparasta, jo negaidīta un īpaša. No sirds. Izcelta un paspilgtināta ar balss tembru, vīrišķīgu un bezgala erotisku šarmu. Ar neizdibināmu un tajā pašā laikā vilinošu acu skatienu. Ar sajūtu, kas aicināja un bija pretimnākoša.
Otrajās mēs sēdējām blakus uz trepītēm pie dīķa un vērojām, kā rozes ziedlapās spēlējas ūdens lāsītes... Tikko pieskardamās. Kā izzinot. Kautrīgi un bikli. Saulē draiski uzdzirkstot un paslēpjoties ziedlapu azotē. Aicinot sekot noslēpumam.
Tad, tikko skarot ūdens virsmu, pār dīķi aizšvirkstēja spāre... Dienvidus saules tveices apžilbināta, tā aizzibsnīja tuvu galvām. Kā apžilbinošs atklāsmes mirklis – „tā vēl nav bijis...” Pat nezinu, vai vēsma no spārnu vibrācijas, ūdenszāles glāsmainais pieskāriens vai varbūt – glāsts nejauši aizskāra plecu... Acumirklīga un aicinoša tuvības sajūta – tik zināma un tajā pašā laikā vēl neiepazīta – mirkli pa mirklim mūs veda pretim trešajām.
Tur bija visērtāk un laikam tāpēc tur aizkavējāmies visilgāk - vārdi raisījās paši no sevis - tik gaidīti un tik maigi. Tie spietoja kā bites tuvējā liepā - zumēja, pieklusa, smaržoja pēc medus un jūlija vēja. Tie pieglaudās, iekņudējās, sapinās matos un pirkstu galos... Tie čukstēja un pieklusa... Tad pārvērtās elpas pieskārienā vaigam... Lūpu kaktiņam... Tie garšoja pēc jāņogu limonādes...
Pieskārienu rotaļa – kā skudras skrējiens pār jutīgo kakla izliekumu...
Aizelsusies no straujā lidojuma, es mulsu un reibu...
Pirms pacelties piektajās, vēl bija ceturtās, kurās es sarunājos ar savu spilvenu – tik daudz stāstāmā bija saradies! Saulē un sirsnīgajā tuvumā sakarsušas bija ne tikai domas... Palags pinās starp kājām un šķita - pat nakts tveice nedod veldzi... Jutos kā taurenis, kurš nevar sagaidīt rīta stundu un rasas nožūšanu, lai meklētu savu ziedu. Lai pieskartos tam spārnu galiem, lai reibtu no nektāra un atdotos ziedlapu vilinājumam. Lai gaisā apmestu pārgalvīgu loku un atkal atgrieztos tā skavās.
Pusdienas karstumā, salīdzinot vakar izjustos pieskārienus ar piekļāvīgajiem ezera glāstiem, jau zināju – būs piektās...
Tur mēs pacēlāmies strauji - it kā abi, plecs pie pleca, nakti būtu pavadījuši ceturtajās - uz augoša mēness raga. Klausoties zvaigžņu čukstos un mīlētāju satrauktajās elpās - kaisli apliecinošās un devīto vilni rosinošās... Vārdos neizstāstāmās.
Piektajās un sestajās valdīja romantiska puskrēsla, kas ļāva aizmirst biklumu un kautrību. Kas mudināja atraisīties instinktiem un dziņām. Tur pieskārieni vairs nelavījās kā nejaušas vēja pūsmiņas. Nolīdami kā lietus, tie glāstīja plecus, atrada krūšu apaļumus... Neapturamā straumē tie izlija pār vēderu un muguras izliekumu...
Vai kaut kur neieskanējās tās elsas, kurās noklausījāmies sēžot ceturtajās uz mēness raga? Sākumā apvaldītas, tad – straujākas un pārgalvīgākas... Nesavaldāmākas.
Pēc skaita tad būtu jānāk septītajām...
Izjūtu lidojums bija tik spējš, ka nejutu laiku un pakāpienus. Kas gan tad vairs skaita debesis?
Bet - varbūt mēs attapāmies tikai astotajās? Kur gan teikts, ka septītās ir visaugstākās?
Kāpjoša maiguma vilnis strauji pacēla savā aizrautībā. Telpā vai varbūt visumā. Citā dimensijā, kur dvēseles, kaisla maiguma un atdevības pilnas, stiepās uz pirkstgaliem, lai saplūstu ar otru...
Kur lūpas nepūlējās izrunāt vārdus, bet tiecās izgaršot katru pieskārienu.
Tas noteikti bija debesīs. Septītajās.
Pieskārienu rotaļas ar vibrējošām trīsām. Saules pinumā briestoša saldkaisla sajūta. Divu ķermeņu ilgi noklusēts maigums.
Lūpas, kas alkaini sauca sev līdzi. Pirkstgalu steiga ap apģērba krokām. Saspringtas elsas. Kāds aizturēts vaids.
Plaukstu saudzīgais maigums. Mēles galiņa pieskāriens. Satraukta un joņojoša elpa.
Savijušās rokas un kājas. Muguras, izliektas alkainos lokos. Uz augumu paletēm sajaukušies sviedri. Lūpas, kas dzēra no mutes, no miesas, no klēpja... Līdz baltkvēlei nokaitēta kaisle...
Noguris maigums. Pirkstu galos vēl atdevīgs mīļums.
Acu skatiens, kurā es redzēju – septītās...
Kategorijas
- Afiša
- Sporta pasākums
- Izstāde
- Koncerts
- Balle
- Teātris
- Pasākums
- Baznīcā
- Meistarklase
- Kino
- Izlaidums
- Jauniešiem
- Senioriem
- Bibliotēkā
- Bērniem
- Tirdziņš
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Palīdzēsim ķepaiņiem!
- Mēs pamanījām!
- Citas ziņas
- Atbildam lasītājiem
- Reklāmraksti
- Veselība
- Kultūra un izklaide
- Dzīvespriekam
- Konkursi
- Horoskopi
- Sports
- Cope un medības
- Vietējās ziņas
- Kriminālziņas
- VĒLĒŠANAS 2017
- SAEIMAS vēlēšanas
- Pašvaldību vēlēšanas
- Vārds deputāta kandidātam!
- Latvijas ziņas
- Noderīgi
- Interesanti
- Eiropas Savienībā
- Laika ziņas
- Skolēnu, jauniešu aktivitātes
- Statiskas lapas
- Ceļojumi
- Ēdamprieki
- Projekti
- Projekts "Riska bērni"
- Projekts "Saimnieko gudri"
- Projekts "Kam ticēt?"
- Projekts "Medijs vai mediju izstrādājums?"
- Projekts "Paver plašāk logu no senatnes"
- Projekts "Mediju kritika"
- Projekts "10 gadi Gulbenes novadā - vai veiksmes stāsts?"
- Projekts "Rūpēsimies par vidi!"
- Projekts "Mediju projekts"
- Projekts "Vide"