20 gadu laikā nekas nav mainījies

2015. gada 31. jūlijs 00:00

1785

Ārsts Egils Luguzis par jaunu prakses vietu izveides iespējām

“Dzirkstele” jau vairākkārt ir skārusi problēmu, ka Gulbenē jau ilgāku laiku trūkst viena ģimenes ārsta, bet drīzumā pelnītā atpūtā pošas vēl viens ģimenes ārsts. Jauni ārsti pēc studijām izvēlas palikt Rīgā vai dodas uz ārzemēm. Tas rada satraukumu iedzīvotājos, savukārt esošo ģimenes ārstu noslodze kļūst arvien lielāka. Gulbenes ārstu prakses sabiedrības vadītājs, ģimenes ārsts Egils Luguzis uzskata, ka šī problēma ir jārisina sabiedrībai, nevis pašiem ģimenes ārstiem.
“Gulbenes sabiedrība līdz šim uz šādu situāciju ir gājusi un dzīvojusi uz ausīm kā sūnu mežā, tāpēc šobrīd situācija ir tāda, kāda tā bija deviņdesmitajos gados. Esmu nostrādājis divdesmit gadus, bet šajā laikā nekas nav mainījies. Esam atgriezušies pie tā paša, kad deviņdesmitajos gados Gulbenē bija ārstu krīze. Nedomāju, ka pie tā būtu vainojami ārsti,” E.Luguzis raksturo situāciju.
- Kāpēc tā ir noticis?
- Reāli Gulbenē nav telpu, kas būtu domātas tam, lai izveidotu jaunu ārstu praksi. Godīgi atzīsim, ka neviens par to nedomā. Toreiz deviņdesmitajos gados Gulbenē visiem šķita, ka krīzes risinājums ir ārkārtīgi vienkāršs. Liksim, lai ārsti pa pilsētu telpas meklē paši, lai iegulda prakses izveidē savus personiskos līdzekļus, lai visu sakārto. Tad mēs visi priecāsimies un ziņosim attiecīgajām institūcijām par to, kā palīdzam Gulbenē attīstīties ārstu praksēm. Arī es savas ģimenes ārsta prakses vietas izveidē emu ieguldījis daudz paša līdzekļu, bet diemžēl valdība divdesmit gadu laikā nav darījusi absolūti neko, lai ārsta prakse būtu juridiski noformulēta kā pārņemams uzņēmums. Ģimenes ārsts šodien diemžēl savu praksi nevar ne pārdot, ne to pirkt, ne arī kādam dāvināt. Ārsta praksi var izveidot, bet, tiklīdz nav ārsta, kas tajā strādā, šī prakse ir tikai nolietojušās telpas, pāris lietotas mēbeles un kaudze ar dažādiem papīriem. Tas ir viss, kas paliek pēc ārsta prakses likvidēšanas. Lai ārsta prakse funkcionētu, tai ir jābūt vienotam funkcionējošam veselumam. Tā ir sistēma, kur strādā personāls, kur ir reģistrēti pacienti, kur ir uzskaite, kur ir visi darba kārtības līgumi, kas apstiprināti sanitārajā inspekcijā, kā arī ir pieeja visiem reģistriem un normatīviem. To visu, kā jau iepriekš minēju, nevar nodot tālāk kādam citam. Jaunam dakterim ir jāsāk viss absolūti no nulles, jo viņa priekšgājēja pacientiem tika izsūtītas vēstules ar atvainošanās vārdiem, ka ar konkrētu datumu “jums vairs nav sava ģimenes ārsta, tāpēc esat nereģistrēts pacients”. Ko tālāk? Šāda ir pašreizējā situācija.
- Bet prasības ārstu praksēm gan ir palielinājušās.
- Šīs telpas, kurās virs “Gulbju aptiekas” Rīgas ielā ir izveidojusies ārstu prakses sabiedrība, arī neatbilst šodien noteiktajiem būvnormatīviem. Pacientiem ir apgrūtināta pieejamība ģimenes ārstiem un tamlīdzīgi. Diemžēl šīs prakses ir izveidotas pirms daudziem gadiem, tāpēc ir tāda vienošanās, ka šodien tās varētu arī neatbilst visiem būvnormatīviem, bet jauns dakteris šeit savu praksi reģistrēt nekādi nevarēs. Šīs prakses vietas konkrētajās telpās Gulbenē var eksistēt tikai līdz tam laikam, kamēr tā prakse kaut kādā veidā nemaina savu statusu. Tiklīdz statuss kaut kā tiks mainīts, mūsu prakses šeit neviens nereģistrēs. Tieši tāpēc pašvaldībai ir jāpieņem lēmums, lai jaunajam speciālistam, ko tā gribētu aicināt uz Gulbeni un vēlētos redzēt, nodrošinātu visiem būvnormatīviem atbilstošas telpas, lai tām būtu pieejamība. Kad mēs sākām veidot savas prakses vietas, tika uzskatīts, ka ārstam pietiek ar nelielu būcenīti, kur ir galds, kušete, kā arī vēl ir neliela telpa, kur padrūzmēties pacientiem. Tādi bija tālaika standarti. Tagad prasības ir citas. Ir jābūt atsevišķam kabinetam medicīnas māsai, jābūt procedūru telpai, atsevišķai tualetei personālam un pacientiem. Ja ārsta praksē ir reģistrēti vairāk nekā 1800 pacientu, tad jābūt divām medicīnas māsām. Katrai no māsiņām jāierīko savs kabinets.
- Jaunais speciālists nebūs gatavs ieguldīt lielu naudu prakses izveidei?
- Šodien neviens ģimenes ārsts vairs neieguldīs savu naudu prakses vietu aprīkošanai. Viss tas, ko arī mēs savā jaunības trakumā un entuziasmā ieguldījām prakses vietu izveidē, reāli paliek telpu vai ēkas īpašniekam. Būtībā ģimenes ārsti ir atņēmuši naudu paši sev. Tā ir kā zemē nomesta tad, kad ēkas īpašnieks pieņem lēmumu rīkoties ar savu īpašumu. Mums savulaik bija cerība, ka valdība sakārtos likumdošanu, ka ārsts izveidos praksi, bet, pienākot laikam doties pensijā, viņš jau gatavu praksi nodos tālāk jaunajiem censoņiem. Diemžēl nekas no tā Latvijā nav iespējams. Tā ir tikai citviet pasaulē un skaistos romānos. Būsim godīgi un atzīsim, ka arī mūsu pašvaldībai būtībā nav nevienas medicīnas iestādes. Visas telpas pieder kaut kādiem uzņēmējiem, farmācijas biznesam, ir SIA “Gulbenes – Balvu slimnīca”. Pašvaldībai, kā jau teicu, vispirms ir jāatrod telpas un tās jāsakārto. Tad var aicināt jaunu speciālistu, slēdzot ar viņu līgumu. Ja līgums tiek lauzts, vietā nāk cits ārsts. Neviens jaunais speciālists, kurš desmit gadus ir studējis, nenāks uz kaut ko. Kāda jēga jaunam ārstam tērēt savus līdzekļus, veidot savu praksi, nezinot, kam tā paliks.
Šodien jaunam ārstam, kurš mācījies desmit gadus, lai varētu patstāvīgi strādāt, arī bankas nedos kredītu, bet prakses uzsākšana izmaksā daudzus tūkstošus eiro. Jaunais speciālists negribēs iejūgties kredītsaistībās, nezinot, kāds būs finansējums. Šobrīd situācija ir ārkārtīgi neskaidra. Ārsta prakses šodien vēl var uzturēt sevi un normāli iztikt, bet lielu investīciju ieguldei naudas nav. Turklāt ārsta praksei valsts ir strikti novilkusi robežas, ko tā var darīt. Mēs nevaram ar kaut ko pelnīt vēl papildus. Bijušās veselības ministres Ingrīdas Circenes laikā mēs nonācām pat līdz tādam absurdam, ka pat injekciju pacientam nevarējām veikt. Valsts par to nemaksāja, bet prasīt par to naudu no pacienta arī nevarējām.
- Varbūt jaunie speciālisti izvēlas lielās pilsētas, jo tur ir cita darba samaksa?
- Valsts visiem ir noteikusi vienādi, kam, ko, par ko maksā. Tas, ka darbs Rīgā un provincē atšķiras, tas jau ir pavisam kas cits. Rīgā atrodas speciālistu kabinets aiz kabineta. Tur viss uz šo kopumu arī balstās. Tur nav tādas ārsta prakses kā Gulbenē. Rīgā, piemēram, uz bijušās poliklīnikas bāzes ir izveidots kārtīgs uzņēmums, kam ir sava valde. Ārsti sēž savos kabinetos un līdzekļus apgroza šī uzņēmuma labā, jo tajā atrodas arī speciālisti, pie kuriem ģimenes ārsti sūta savus pacientus. No peļņas daļu par savu darbu saņem ārsti, bet daļa paliek uzņēmuma attīstībai, remontiem un tamlīdzīgi. Piemēram, lielveikalā “Beta” ir piemērs, kā vajadzētu izskatīties ārstu praksei, bet arī tur ir ierobežotas iespējas. Gulbenē vajadzētu vismaz vēl otru tādu piemēru. Es nezinu, vai arī šo ēku, kur šobrīd atrodamies, kāds pārbūvēs.
- Ir izskanējusi doma par e-medicīnas ieviešanu, kas atvieglotu ārstu ikdienu.
- Uzskatu, ka ir pienācis pēdējais laiks ieviest dzīvē e-medicīnu, lai nebūtu riņķa danča, kad par vienu un to pašu pacienta veselības problēmu trīs un četras reizes nākas rakstīt vienus un tos pašus dokumentus, bet par katru nosūtījumu gatavot atskaiti un tamlīdzīgi. Vajadzētu būt tā, ka ģimenes ārsts problēmu ir apzinājis un rīkojas pēc noteiktajām vadlīnijām, lai to novērstu. Ieviešot e – medicīnu, kad speciālists no speciālista būtu viena klikšķa attālumā, par piecdesmit procentiem samazinātu arī pacientu rindas. Cilvēkiem nenāktos braukt pie viena speciālista, tad atpakaļ pie ģimenes ārsta, lai tad atkal apmeklētu vēl kādu citu speciālistu. Nezinu, kam un kāpēc ir bail no e – medicīnas. Iespējams, tā palīdzētu daudz ko atklāt šajā sistēmā.
- Pacienti ne reizi sūrojas, ka pie ģimenes ārstiem ir lielas rindas.
- Jāteic, ka pie ģimenes ārstiem, kas vairāk tomēr esam terapeiti, vēršas pacientu kontingents, kas ir pieklājīgā vecumā, kuriem ir hroniskas veselības problēmas, ir nepārtraukti vajadzīgas receptes. Ir jauni cilvēki, kuri pat nezina, kāds izskatās viņu ģimenes ārsts. Ja praksē šādu cilvēku ir daudz, tad prakses pacientu skaits ir relatīvs. Latvijā saistībā ar cilvēku veselību nav nekādas šausmas, bet mums ir milzīga gados veco cilvēku populācijas sablīvēšanās, jo mums trūkst valstī jaunu darbaspējīgu cilvēku. Visas saslimstības Latvijā pieaug, bet slimo jau tie, kas ir gados.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

20 gadu laikā nekas nav mainījies

Kategorijas