Ar sirdi Tirzā, ar dzīvi Norvēģijā

2015. gada 31. jūlijs 00:00

4799

Gunda Kārkliņa: “Galvenais, lai nenosodām un neskaužam tos, kas dzīvo un strādā ārpus Latvijas.”

Gunda Kārkliņa, kura sevi uzskata par tirzmalieti, jau trešo gadu dzīvo un strādā Norvēģijā. Tirzā pagājusi Gundas bērnība un skolas gadi. “Kamēr mamma ar tēti dzīvoja Tirzas baznīcas pakājē, es ciemos braucu bieži gan vasaras, gan ziemas brīvdienās, tagad labi ja reizi gadā aizbraucu. Tirza joprojām manās atmiņās ir skaistākā vieta pasaulē ar pasakaino Tirzas upes ieleju un cēlāko baznīckalnu, ar kluso, mierīgo Kancēnkalnu,” saka Gunda.

Sāk ar valodas apguvi
Gunda pirmo reizi uz Norvēģiju aizbraukusi deviņdesmito gadu sākumā. “Toreiz biju nesen skolotājas diplomu ieguvusi skolotāja. Aizbraucu, lai mācītos norvēģu valodu Birkelandes Tautas augstskolā. Ar mani kopā toreiz bija arī mana četrus gadus vecā meitiņa Elīna. Lai gan par skolu, dzīvošanu un ēdienu nebija jāmaksā, līdzko sāku mazliet ielauzīties norvēģu valodā, raudzījos pēc darba brīvajā laikā. Skolā bija vajadzīgi palīgi virtuvē, tāpēc izmantoju iespēju nopelnīt,” stāsta Gunda. Pēc viena Tautas augstskolā pavadīta gada Gunda atgriezusies Latvijā. “Toreiz Latvija vēl nebija Eiropas Savienībā, tāpēc uzturēšanās un darba atļauju nebija tik viegli nokārtot. Pateicoties draugiem Dienvidnorvēģijā, atkal atgriezos Tautskolā, lai strādātu par pavāra palīdzi. Paziņas brīnījās par manu dzīvesveidu. Pa ziemu strādāju skolā par sākumskolas skolotāju, bet, kad pienāca vasaras brīvlaiks, abas ar meitu kravājām koferus un braucām uz Norvēģiju strādāt,” atceras Gunda.

Galapunkts - Bergena
Gunda uzskata, ka skolotāja darbs Latvijā nav pietiekami apmaksāts, tāpēc piepelnīšanās vasaras brīvlaikos lieti noderējusi, lai, Rīgā dzīvojot, nebūtu grūtības ziemā nomaksāt komunālos maksājumus. Kur tad vēl norvēģu valodas lietošana un norvēģu kultūras un sadzīves iepazīšana! 2008.gadā viņa nolēmusi vairāk uz Norvēģiju vasaras darbos nebraukt. “Man tolaik bija pastāvīgs darbs Rīgas skolā, nebija kredītu. Meita aizbrauca studēt uz Norvēģiju. Sapratu, ka man jāpaliek Latvijā, dodot iespēju citiem latviešiem izbaudīt ārzemju dzīves labumus un grūtības. Pagāja gadi, plāni mainījās, nerealizējās tas, par ko biju sapņojusi. Attiecības prasīja kādu laiku dzīvot diviem cilvēkiem katram pašam par sevi. Pirms trīs gadiem novembrī tieši pirms Latvijas valsts svētkiem atkal sēdos lidmašīnā un lidoju uz Norvēģiju ar salauztu sirdi un apņēmību dzīvē visu atkal sākt no gala. Šoreiz mans galapunkts bija Rietumnorvēģijas pilsētiņa Bergena,” stāsta Gunda. Toreiz šķitis, ka drīz vien viss nokārtosies un viņa priecīga lidos atpakaļ, tomēr viss izvērties citādāk. Gunda dabūjusi pastāvīgu darbu bērnudārzā par audzinātāju un labu dzīvesvietu.
“Ne visiem ir tā laime dzīvot ar saviem pieaugušajiem bērniem vienā pilsētā. Esmu tikusi pie diviem mīļiem mazdēliņiem - Teodora un Edvarda. Protams, vecmāmiņai, kurai ir simtprocentīgs slodzes darbs un brīvprātīgais darbs Latviešu biedrībā, laika nav pārāk daudz,” atzīst Gunda. Bērni gan visur ir vienādi. Neesot atšķirības - Norvēģija vai Latvija. Strādāt gan esot vieglāk Norvēģijas izglītības sistēmā. “Uz bērnu grupu ir četri pieaugušie, bērni tiek dalīti mazās grupās un ir nodarbināti, tāpēc telpā nevalda troksnis. Bērni nekad netiek kaunināti vai bārti.”

Darbojas Latviešu biedrības valdē
Gunda ir pirms diviem gadiem dibinātās Bergenas Latviešu biedrības Norvēģijā valdes locekle. Lai gan viņai nav pieredzes, kā veidot biedrības darbu, arī līdzekļus neviens tāpat nedod, tomēr izaicinājums strādāt ir milzīgs. “Mums ir latviešu filmu, grāmatu klubi, viena no lielākajām latviešu bērnu kultūras skolām Eiropā, kas darbojas divas reizes mēnesī, un futbola komanda. Nodibinājām arī Bergenas latviešu draudzi. Latviešu Bergenā ir vairāki tūkstoši. Kopā svinam Latvijas valsts dzimšanas dienu un Jāņus. Pati vadu latviešu grāmatu klubu. Bieži pie mums atbrauc ciemos literāti no Latvijas. Rudenī mūs apciemoja Nora Ikstena un Levans Beridze, pavasarī - Guna Roze, septembrī gaidām tikšanos ar Ingu Ābeli. Ciemiņi ir pārsteigti, cik gaiša, aktīva, inteliģenta, priecīga latviešu tautas daļa dzīvo un strādā Bergenā. Man jāsaka tieši tāpat.”
Bergenā latviešu ģimenes ir adaptējušās, vecāki strādā, bērni apmeklē skolu vai bērnudārzu. Runas par atgriešanos Latvijā reizēm pavīd, bet ar piebildi, ka tikai tālākā nākotnē. Tas nozīmē, ka cilvēki par to domā. “Šobrīd sociālās garantijas, labāka izglītība, labāk apmaksāts darbs un drošība par rītdienu ir tas, kas attur cilvēkus atgriezties. Jāatzīst, ka dzīve Latvijā pat ar Norvēģijas algu nav lēta. Kur nu vēl nestabilitāte par rītdienu! Tiem, kas maksā kredītus, vispār pārcelšanās jāatliek, jo ar Latvijas algām tos mūžam nesamaksāt. Tāpēc nav brīnums, ka cilvēki dzīvo un strādā ārzemēs, bet Latvija ir kā atvaļinājumu vieta. Jūra mums ir fantastiska, Latvijas lauki, meži un pļavas - kā nekur citur pasaulē! Ja man jautā, vai atgriezīšos Latvijā, saku, ka šobrīd nav zīmju, lai to darītu. Tikko esmu atgriezusies no vasaras atvaļinājuma, kuru pavadīju Latvijā, un redzēju mūsu bērnu radošo veikumu Dziesmu un deju svētkos. Uz Ziemassvētkiem atkal būšu mājās. Galvenais, lai nenosodām un neskaužam tos latviešus, kas dzīvo un strādā ārpus Latvijas robežām. Katram arī Norvēģijā ir savi prieki un bēdas, izaicinājumi un veiksmes. Daudziem apvārsnis ir par tuvu un gribas uzkāpt augstāk kalnos, lai būtu tuvāk debesīm, lai saprastu, kā dzīvot tālāk… Kalnos kāpšana, tāpat kā daudziem Bergenas latviešiem, ir kļuvusi par vienu no maniem hobijiem. Ikdienā ar divriteni uz darbu un atpakaļ nobraucu 20 kilometrus. Es ne par ko nesūdzos. Ja nu vienīgi par laiku, jo Bergenā bieži līst.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar sirdi Tirzā, ar dzīvi Norvēģijā

Kategorijas