Es tikai pajokoju

2015. gada 4. augusts 00:00

Vēlā rīta stundā lielveikalā parasti valda klusums, taču šoreiz pie vienīgās kases izveidojusies gara rinda pircēju. Protams, šodien – kapusvētki! Radi un draugi sabraukuši no malu malām, nav brīnums, ka pēkšņa vajadzība liek ienākt veikalā.
Uz īsu brīdi nostājos rindas galā, garlaikoti pārlaižu skatienu kādiem divpadsmit priekšā stāvošajiem pircējiem un secinu – vismaz desmit minūtes steigai tiks atņemtas. Pamanu arī, ka visiem iepirkumu grozi pamatīgi uzbrieduši. Tad pēkšņi atceros, ka neesmu nopirkusi zaļo zirnīšu burciņu, un uz īsu brīdi atstāju rindas galu.
Kad atgriežos, manu vietu jau aizņēmis kāds sirmgalvis sasārtušu seju un rūpīgi slauka sviedrus. Lai gan laukā rudenīgs vēsums, norasojis pat kailais pakausis un skausts zem sirmā pusmēness loka. Rūpīgi uzspodrinājis brilles, vīrietis pievēršas apkārtējo preču vērošanai – pie kases kā vienmēr dažādu sīkumu pārpilnība. Iepirkumu grozā, viena otrai sānus bakstīdamas, aizripo „Fantas” un alus pudele. Varbūt sirmgalvis vēlas savu guvumu papildināt?
Tikmēr ievēroju, ka arī viņam priekšā stāvošā sieviete ienākusi tikai pēc piena pakas, turklāt izvēlējusies ekonomisko fasējumu polietilēnā. Nepaņēmusi iepirkumu grozu, viņa tagad svārsta rokās klunkšķošo paku un nevar vien izvēlēties, kā to ērtāk turēt – uz plaukstas, aiz viena stūra... Iztēlojos, kā, mājās aizgājusi, viņa to pārlej cukurotam melleņu šķīvim...
Tajā pašā laikā prātā piefiksēju, ka tad jau vismaz pie viņiem rinda saruks ātrāk, jo krietni tālāk uz slīdvirsmas redzamas apjomīgas iepirkumu kaudzes.
Jau stājos gaidītāju galā aiz sirmgalvja, kad izdzirdu priekšā atskanam jautājumu:
-Vai jūs mani nepalaistu rindā pirms jums?
Negaidītais jautājums pārsteidz gan mani, gan priekšā stāvošo sievieti – kā viņš to domā?
-Jā, labi, ja jums tas ko dod, bet – rindā priekšā taču vēl daudz pircēju! – sieviete prāto.
-Nekas, nekas! Es arī viņiem tāpat palūgšu,- vīrietis visā nopietnībā paskaidro.
-Nu, labi. Lūdzu, - sieviete atkāpjas soli malā, lai steidzīgais pircējs tiku mazu gabaliņu tuvāk kasei.
-Ak, stāviet vien turpat! Es jau tikai pajokoju, - vīrietis pieliec galvu un šķelmīgi pasmaida. Pieskāries priekšā stāvētājas plecam, viņš pastumj sievieti atpakaļ rindā:
– Stāviet vien.
Sieviete samulsusi īsu brīdi aizdomīgi lūkojas uz sirmgalvi, tad lēnām nostājas atpakaļ savā vietā.
Vīrietis mīņājas, mīņājas un turpina aplūkot kasei blakus esošās vitrīnas.
Tikmēr esmu nostājusies rindas galā, tātad – aiz viņa. Savādais dialogs ir piesaistījis manu uzmanību, turklāt – to nebija iespējams nedzirdēt. Tajā pašā laikā jūtu – tas ir tikai sākums...
Sirmgalvis acīm redzami garlaikojas. Viņš pasper soli pa kreisi – tuvāk parfimērijas vitrīnai, tad soli pa labi – tuvāk stendam ar šokolādēm. Vilinoši uzzibsnī akcijas piedāvājums – „Pērc vienu, otru saņem par velti!” Tā vien gribas pastiept roku.
-Ziniet, es jūs gribētu uzcienāt ar šokolādi! – vīrietis piebiksta priekšā stāvētājas plecam. - Jūs tāda rūgta izskatāties, - viņš šķelmīgi piebilst.
-Jums tikai tā šķiet, - sieviete labvēlīgi atsmej. – Bet no šokolādes es tomēr neatteikšos.
Vīrietis jau sniedzas pēc „Fazer” tāfelītes, bet – roka pusceļā apstājas.
-Ziniet, es tomēr jūs nepareizi novērtēju. Jūs tomēr izskatāties ļoti salda, - viņš lēnīgi nosaka un tad draiski piebilst:
– Es jau tikai pajokoju.
Mierīgā stāvēšana uz vietas laikam jau viņam šķiet apnicīga. Pasvārstījis rokās savu pirkumu – „Fantas” un alus pudeli, vīrietis it kā grasās atstāt rindu. Vai varbūt - spraukties uz priekšu? Otra kase joprojām nestrādā, tāpēc izredžu ātrāk izkļūt no veikala ir gaužām maz. Tāpēc sirmgalvis nopūšas un ieliek pudeles atpakaļ grozā.
Viņa nemiers no tā nav mazinājies. Dīdīšanās un apkārt skatīšanās aktīvi turpinās.
-Ziniet, es jums varētu izmaksāt kādu saldējumu! Jūs tāda... sakarsusi izskatāties, - vīrietis priecīgi izsaucas un atkal pieskaras priekšā stāvētājas plecam.
Pārliecies pār vitrīnu, viņš jautā:
– Kāds jums vislabāk garšo?
Sieviete lēnīgi pagriežas, vērīgi nopēta sirmgalvi un pēc īsa pārdomu mirkļa arī pārliecas vitrīnai.
-Varbūt karameļu? – viņa neizlēmīgi bilst.
Mirkli abi pēta saldējumu vitrīnu, viņa – acīmredzot nespēdama izvēlēties, viņš – it kā sekodams sievietes skatienam.
-Jā, karameļu, - viņa ir izlēmusi.
Vīrietis pie sevis priecīgi atkārto „karameļu, karameļu”, taču jau tūlīt viņa sajūsma noplok.
-Ai, bet es jau tikai pajokoju, - un tad klusāk pie sevis nopukst: - Dārgs tas jūsu saldējums...
Sieviete blakus stāvētājam uzmet greizu skatienu un novēršas. Saprotu viņu: kad nav, tad nav! Vispirms piedāvājas, tad – atsaka...
Tomēr grūti saprast, kas dīda vīrieti, jo mierīgi stāvēt viņš neprot – trinas un grozās, līdz beidzot pasper soli uz priekšu – kāds pircējs ir atstājis rindas priekšgalu.
-Ai, bet svaigai elpai gan es jums kaut ko varētu izmaksāt! – viņš gandrīz vai no prieka palecas, ieraugot jaunu iespēju. – Kas jums labāk garšo – „Dirol” vai „Orbit”? Ar augļu vai ar citrusu garšu?
Sievietes stājā skaidri redzams noraidījums, un tūlīt jau arī atskan:
-Ar atvēsinošu garšu!
Vīrietis laikam jau nemana skaudro toni, kas iezadzies viņa pielūgsmes objekta balsī.
-Tad jau ar mentolu, vai ne? Re, kāda mums līdzīga gaume! – viņš plati smaida un lepni pievieno saviem pirkumiem vienu tumši zilo „Dirol” paciņu. – Nu, vismaz kaut ko taču man gribas jums uzsaukt!
-Jūs to nopietni? – sieviete pārsteigta pagriež galvu. – Ziniet, es košļājamo gumiju nelietoju, varat nepūlēties, - viņa strikti nosaka.
-Nu, kad jau ne, tad ne, - sirmgalvis nopūšas un atliek tāfelīti vietā. – Es jau arī ne. Re, kāda mums vienāda gaume. Turklāt – es jau tikai pajokoju.
Tikmēr rinda pavirzījusies vēl kādu soli uz priekšu. Vīrieša nemieru ierobežojusi šaurā eja starp kasēm, tomēr runātkāre nav pārgājusi.
- Drīkst jums pavaicāt? – viņš atkal pieskaras priekšā stāvētājas plecam. - Jūs atbraucāt uz kapusvētkiem?
-N-jā, - viņa negribīgi atrauc.
-Tad jau jūs neesat vietējā? – vīrietis ieinteresējas.
Tā kā sievietes atbilde tūlīt neseko, sirmgalvis turpina rosināt sarunu:
- Es arī atbraucu uz kapusvētkiem. No kuras puses jūs esat? Es no Rīgas!
-Es arī, - sieviete īsi atbild.
-Ai, cik liktenīgi! No kuras malas? – vīrietis ieinteresēti izsaucas.
-No Sarkandaugavas, - priekšā stāvētāja steidzīgi atmet.
-Ak, kāda sagadīšanās! Es arī! – sirmgalvis priecīgi izsaucas. - Interesanti, kāpēc mēs vēl līdz šim tur neesam satikušies? Uz kuras ielas jūs dzīvojat?
Jūtu, kā atkal saspringst sievietes pleci:
-Tālu.
Saprotu, ka sarunai pielikts diezgan trekns punkts, tomēr vīrietis izliekas nedzirdējis:
-Turpmāk uz ielas skatīšos vērīgāk. Varbūt izdodas jūs satikt. Tad es jūs uzaicinātu uz kafejnīcu...
Priekšā stāvētāja klusē un pat nepagriež galvu. Sirmgalvis, laikam jau beidzot sajutis vēso balss toni, gudri izlemj sarunu glābt atkāpjoties:
-Ai, bet es jau tikai pajokoju! Negribat, nestāstiet.
Rinda atkal pavirzās soli uz priekšu. Sieviete nervozi spēlējas ar celofānā iesaiņoto piena masu, un tas manī nez kāpēc vairs neizsauc vīziju par cukurotajām mellenēm... Acu priekšā uzzibsnī cita aina, no bērnības: govs izsperta slaucene un paliela, silta piena palts pie kājām.
Vīrietis vēlreiz pārcilā savu pirkumu – līdz atkorķēšanai vēl kādi pāris metri jāpaciešas. Kaut kā taču jāīsina laiks...
-Atvainojiet, jums šeit dzīvo radi? – viņš atkal pieķeras priekšā stāvētājas plecam.
-Esmu šeit dzimusi, - sieviete pēc īsa pārdomu mirkļa atbild. – Te kapos atdusas mani vecāki.
-Ai, kāda sagadīšanās! Jau atkal! Redziet, mums abiem tik daudz to sagadīšanos! Vai nav savādi? Varbūt tas ir liktenis? Es jau arī ar saknēm šejienietis, - vīrietis priecīgi piedod sarunai tempu un tūlīt jau steidzīgi jautā: - Un kurā vietā jūs šeit esat dzimusi? Varbūt arī tepat skolā gājāt?
- Jā, pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem, - sieviete izvairīgi atbild.
Sirmgalvis brīdi kaut ko koncentrēti rēķina – laikam jau nevar izlemt, uz kuru no jautājumiem atbildi attiecināt, tad atmet ar roku un prasa:
-Un kur jūs tagad esat apmetusies? Jums te ir dzīvoklis? Varbūt drīkstu jūs apciemot? – vīrietis steidz noskaidrot visu uzreiz.
„Garām,” pie sevis nodomāju. „Ar šo jautājumu, vecīt, garām...” Sievietes attieksme taču ir acīm redzama.
-Tālu, - viņa strupi izmet pār plecu un pasper soli uz priekšu. Tad atkal sāk svārstīt rokās ļumīgo piena paku, un katram ir skaidrs – nervozē.
Tukšums, kas telpā parādījies starp abiem sarunas biedriem, it kā pasaka visu: vecīt, iepauzē! Tomēr sirmgalvis ievelk elpu un – sper soli pāri tukšumam. Nostājies sievietei cieši aiz muguras, uzlicis roku uz pleca, vīrietis kaut ko iečukst viņai ausī.
Zibenīgs mirklis, un telpā noplaukšķ dobjš pliķis. Vīrietis izbīlī atlaiž iepirkumu grozu, alus pudele veļas un krīt, nošķind stikli, un viņš strauji atkāpjas man uz kājas. Inerce turpinās, un arī es atkāpjos kādam uz kājas. Manā grozā, par laimi, ir tikai zaļie zirnīši, krējums un siers, un tie visi stabili turas kopā – groza dibenā. Kaut kur aizmugurē kāds rupji nolamājas, kas vairumam jau sen vairs nešķiet rupji, kāds cits uzsauc: „Kas, pie velna, te notiek?”
Tūlīt arī sākas cita ķēdes reakcija - atvainošanās rituāls, kad arī sirmgalvis pagriežas pret mani, un nu ir mana kārta pārsteigumā atkāpties. Virs pienaini baltiem, krietni sašķiebtiem briļļu stikliem - izspūrušu uzacu pienaini pauguri, turpat blakus – izsīkstoša piena tērce, kas sūcas no polietilēna pakas atplīsušās malas. Aizķērusies aiz pamatīgā briļļu rāmja, tā nesteidzīgi tukšojas, lai gan liela daļa satura jau atradusi savu ceļu, izplezdamās nelielā paltī tepat pie kājām. Piena smarža liek nolaist skatienu zemāk, kur krekla krūteža izmirkusi cauri slapja un labi ticis arī buktētajām vasaras biksēm.
Nu nāk arī atskārsme par notikušo – tā sieviete gan spēcīgi atvēzējusies! Šīs pakas nemaz tik viegli neplīst! Vai varbūt viņai patrāpījusies brāķa piena paka? Kādreiz jau gadās... Interesanti, kāpēc viņa tā sadusmojās?
Lūkojos pēc sievietes melnmatainā pakauša, bet lielās jezgas laikā tas nemanāmi pazudis no redzesloka.
Tā vietā pienainais sirmgalvis, joprojām neizkustējies no vietas, it kā neko nesaprazdams, savilcis augšup plecus un bezpalīdzīgi atvēzis plaukstas, gurdeni novelk:
-Bet es taču tikai pajokoju... ◆

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Es tikai pajokoju

Kategorijas