Savu laimi šobrīd rod “Jēricās”

2015. gada 7. augusts 00:00

1261

(Turpinās no 1.lappuses)
Lielo ozolu paēnā uz izklātas segas rosās abas mazās māsiņas, bet četrgadīgā Agate steidz rādīt kaķēnu, kam pēc Lotes zemes apmeklēšanas Igaunijā izraudzīts vārds Lote. No gaidāmās ražas smaguma dārzā lejup līgst ābeļu zari. Apkārt viss liecina par to, ka Dace un Guntars Sīmaņi, cik vien ir viņu spēkos, sakārto un atjauno vēsturisko mājvietu “Jēricas”, kas ir Nacionālā teātra aktiera un novadnieka Kārļa Sebra vecāku dzimtās mājas.

Izvēlas veselīgu vidi
“Pagājušajā rudenī uz Lizumu pārcēlāmies no Rīgas. Lizumā dzīvo mana māsa, tāpēc šeit jūtos kā mājās. Pēc profesijas esmu psiholoģijas skolotāja. Man tomēr nepatika šis arods, lai gan vidusskolā nostrādāju divus gadus līdz brīdim, kad sapratu, ka šis darbs nav domāts man. Jokojot teicu, ka esmu neliela auguma, tāpēc uz vidusskolas garajiem puišiem visu laiku jāraugās no apakšas uz augšu. Izvēlējos kļūt par pirmsskolas izglītības pedagoģi. Man ārkārtīgi patīk strādāt ar mazajiem bērniem,” Dace īsumā iepazīstina ar sevi, kamēr Guntars velta uzmanību dvīnītēm. Brīdi vēlāk viņš bilst, ka viņa meitenes nav izmērāmas naudā. Mīlestībā gan.
Guntaru, kurš ir rīdzinieks, dzīve laukos nebiedē, jo arī viņa vecāki ir no laukiem. Viņa tēva dzimtā puse ir Viļaka, bet mamma nāk no Mērsraga. Lai meitas augtu veselīgā lauku vidē, bijusi šī izšķiršanās par dzīvi laukos, nevis par palikšanu Rīgā. Nākotnē Dace plāno savu dzīvi saistīt ar darbu kādā novada pirmsskolas izglītības iestādē. “Šajā pusē paliksim jebkurā gadījumā. Arī “Jēricās” nepilna gada laikā esam ieguldījuši lielu darbu. Kad atnācām, mājās ilgi neviens nebija dzīvojis. Daudzas saimniecības ēkas bija sabrukušas. Cauri tām auga koki. Ja jau reiz te dzīvojam, tad vide jāsakopj,” uzskata Guntars, bet Dace steidz atzīt, ka aiz vīra muguras jūtas kā aiz drošas sienas. “Lielāko darba daļu te ir paveicis Guntars, jo man dažkārt ir iesākti pieci darbi, bet nemitīgi jāpieskata arī meitas. Tāpēc nosaku prioritātes.” Gluži kā visu to saprazdamas, abas dvīnītes Māra un Nora vecākiem naktīs ļauj izgulēties. Tikai sākumā bijis grūtāk. Arī vecākā māsa Agate jaunākās māsiņas labprāt pieskata, lai gan šobrīd tā pieskatīšana ir mazāk vajadzīga nekā tad, kad viņas sāks staigāt.

Laiku rēķina dubultā
Dace stāsta, ka, uzzinot par dvīņiem, viņas pirmais jautājums bijis: “Nopietni?” Ārsts atbildējis, ka ar šādām lietām jokot nemēdz. “Pārsteigums mums abiem bija arī tāpēc, ka manai māsīcai Gunai, kura arī dzīvo Lizumā, pērn piedzima dvīnīši – puika un meitene. Arī Guntara māsīcai piedzima dvīņu puikas. Rados vienā gadā - trīs dvīņu pāri visos iespējamajos variantos,” smejas Dace. Viņa neuzskata, ka, esot dvīņu māmiņai, visa dzīve paiet vienās vienīgās rūpēs. Dienas mēdzot būt dažādas. Kad Dacei jautā, kā viņa tiek galā ar abām mazajām māsiņām un Agati, Dace atbild, ka gluži tāpat, kā to darījusi, auklējot Agati. Protams, laiks tagad tiekot rēķināts dubultā. Ar bērniem Dace un Guntars tiek galā bez palīgiem, jo Guntara mamma dzīvo netālu no Jelgavas, bet pie Daces mammas ciemos jābrauc uz Bauskas novadu. “Mums ar Guntaru laikam ir laimējies, jo mums ir prātīgi bērni,” prāto Dace. Guntars uzskata, ka jaunai ģimenei, dzīvojot kopā ar vecākiem, bērniem audzinātāju esot par daudz. Vecāki novērojuši, ka Nora, lai gan ir par minūti jaunāka nekā māsa, ir drošāka. Māra atšķirībā no māsas ir ļoti nopietna un vērīga kā jau vecākā.

Tu apprecies ar visu armiju
Stāstot, kur Dace un Guntars savulaik iepazinušies, vīrs smejas, ka tas noticis uz ielas Baldonē. “Ar automašīnu braucu garām, skatos, iet meitene pa ceļu, apstājos un piedāvājos aizvest līdz mājām. Tā arī iepazināmies.” Dace papildina, ka neesot jau bijusi viena, bet kopā ar māsu, kā arī pazinusi Guntara līdzbraucēju. “Bija tā, ka vienā vakarā satikās divas kompānijas, kurās bijām arī mēs abi ar Guntaru,” atceras Dace. Kopš iepazīšanās dienas bija pagājis pusgads, kad Guntars, būdams Nacionālo Bruņoto Spēku karavīrs, devies misijā. “Guntaram, izrādījās, tā bija jau otrā misija. Tolaik vēl nebijām precējušies, tāpēc Guntara prombūtne man bija īsts pārbaudījums. Tas reizē bija patīkams un interesants laiks. Sākumā viņa prombūtnes laikā es viņam biju kā draudzene, otrajā biju jau sieva, bet trešajā – viņa bērna mamma. Sagaidīt Guntaru mājās vieglāk bija kā mammai, jo tad Agatei bija pusgads, kad vīrs aizbrauca. Seši Guntara prombūtnes
mēneši paskrēja ļoti ātri,” stāsta Dace. Bruņoto spēku misijās Guntars bijis gan Afganistānā un Kosovā, gan Bosnijā un Irākā. Pirms kāzām viņš Dacei teicis: “Dace, zini, ja tu apprecies ar karavīru, tad tu apprecies ar visu armiju! Ar to, ka tavs vīrs ir karavīrs, vienmēr jārēķinās.” “Cik es zinu armijas puišus, tad, kad ir ģimenes, viņiem arī misijās tik vienkārši vairs nav aizbraukt. Kamēr nav ģimenes, tikmēr puiši brauc paaugstināt savu karjeru, gūt pieredzi. Kad ir ģimene, tad katrs apzinās, ka došanās misijā ir arī liels risks,” sapratusi Dace. Guntars apliecina, ka viegli nav gājis nekur.

Pārbaudījums abu jūtām
“Dienēt Nacionālajos Bruņotajos Spēkos sāku 1999.gadā. Atceros, kad braucām misijā uz Irāku, nebija ne mobilo tālruņu, ne interneta, Nebija nekā no visa tā, kas ir šodien. Reizi mēnesī varēja nosūtīt tikai vēstules. Pēdējā misijā, kad kopš pirmās jau bija pagājuši septiņi vai astoņi gadi, telefons un internets jau bija ikdiena. Jebkurā brīdī varējām zvanīt. Varējām sarunāties arī skaipā,” salīdzina Guntars. Dace bilst, ka Guntara pirmās prombūtnes seši mēneši bijuši romantiski. “Tik daudz vēstuļu es nekad nebiju rakstījusi. Arī telefona sarunas, kas notika tikai svētdienās un ilga piecpadsmit minūtes, vienmēr atcerēšos. Studiju laikā, kad citi gāja izklaidēties, es kopmītnēs sēdēju pie telefona un zvanu gaidīju kā randiņu, jo zvans atskanēja noteiktā laikā. Tad, kad Guntars mūsu iepazīšanās laikā aizbrauca misijā, viņš varbūt vēl nebija tik ļoti iemīlējies kā es viņā. Bet atbraucot bija sapratis manas jūtas. Es vienmēr devos viņu sagaidīt. Atceros, pirmajā reizē, kad Guntars atbrauca, viņš izkāpa no autobusa, pagriezās un aizgāja. Izrādās, viņš bija steidzies pirmais iziet medicīnisko pārbaudi, lai nebūtu jāgaida rindā. Ja pirmajā misijā Guntars bija grupas komandieris, tad otrajā – jau augstākā amatā, tāpēc viņam bija jābūt atbildīgam par citiem,” Daces balsī tikko jaušams lepnums par vīru.
Guntars apzinās, ka arī šodien situācija nav mierīga, tāpēc viņam ir divpusēja atbildība. “Esmu komandieris un arī instruktors. Man jāuzņemas atbildība par padotajiem karavīriem. Atšķirībā no maniem trim bērniem, karavīri arī ir kā mani bērni – tikai jau pieauguši cilvēki. Ja trīs gadus esmu apmācījis karavīrus, tad nevaru vienā dienā pateikt, ziniet, man ir ģimene, tāpēc es ar jums kopā misijā nebraukšu. Tā ir liela atbildības sajūta. Ja es rīkotos citādāk, tad pats uz sevi nevarētu pat spogulī paskatīties,” viņš saka. Lai Dacei būtu vieglāk, lai vairāk varētu būtu kopā ar ģimeni, Guntars šobrīd steidz izmantot kārtējo atvaļinājumu. Tad darbā viņš dosies uz Gulbenes Zemessardzes 25. kājnieku bataljonu, kur pārcelts no Ādažiem.

Kopā desmit gadus
Nākamajā gadā Dace un Guntars svinēs savu desmito kāzu jubileju. Šajā laikā abpusēji pieņemts daudz lēmumu. “Mums katrs rīts nesākas ar ģimenes sapulci. Mēs viens otram esam atstājuši diezgan lielu privāto telpu. Mums nav tā, ka zinām viens otra paroli draugu portālā,” saka Guntars. “Mēs arī viens uz otru ļoti paļaujamies un uzticamies. Ja viens vai otrs pieņemam lēmumu, tad zinām, ka tas ir septiņreiz pārdomāts. Man ir ļoti laimējies, ka blakus ir Guntars, jo viņš ir ļoti labs vīrs un tētis,” savukārt vīru raksturo Dace.
Raugoties savās atvasēs, Dace un Guntars nedomā, par ko meitas kļūs. Viņi vēlas meitām kopš mazotnes iedot maksimāli daudz prasmju, iemaņu un zināšanu, lai viņas spētu dzīvē daudz ko sasniegt. “Mums ir svarīgi, kā viņas izaug. Dzīvē var strādāt jebkādā, pat visvienkāršākajā amatā, bet ir jābūt kārtīgam un godīgam cilvēkam,” uzskata vecāki. ◆

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Savu laimi šobrīd rod “Jēricās”

Kategorijas