Populārs sportists - Sibīrijas bērns

2015. gada 7. augusts 00:00

1117

Gulbenes novadā visi pazīst Hariju Āboliņu kā veterānu sporta aktīvistu un strādīgu cilvēku, kurš, būdams pensionārs, ne mirki nesēž, rokas klēpī salicis. Harijs saka – saviem krietnajiem vecākiem var būt pateicīgs par to, ka ir izaudzis vesels, dzīvespriecīgs, atbildīgs un iekšēji brīvs cilvēks. Pavisam nesen nejauši Harijs ieminējās, ka ir viens no latviešiem, kuri sevi uzskata arī par Sibīrijas bērniem. Vārds pa vārdam un atklājās sāpīgas un reizē dzīves mīlestības pilnas pieredzes stāsts...
Harijam bijis gads un trīs mēneši, kad viņš kopā ar vecākiem vilciena vagonā mēroja ceļu no Gulbenes uz Sibīriju. Par izsūtījuma iemesliem viņš zina no vecāku stāstītā. It kā toreiz tēvs bija atteicies atkārtoti maksāt padomju varai nodevas “graudā” ar dažu dienu intervālu. “Ar to laikam arī pietika. Manam tēvam tolaik piederēja 12,5 hektāri zemes, tēva brālim - 25 hektāri. Viņš paspēja aizbēgt uz mežu (un pēc tam tālāk caur Vāciju uz ASV), bet manu tēvu un māti, mūs, bērnus, – visu ģimeni - izsūtīja,” saka Harijs. Kad viņš atgriezies Latvijā, bijis jau skolas vecuma puika un ar prieku sācis mācīties Daukstu astoņgadīgajā skolā. Harijs labi runājis latviski, jo ģimenē šī valoda tika lietota ikdienā, arī garus gadus pavadot Sibīrijā.

Par spīti visam – saulaina bērnība
Vecāki stāstījuši, ka, nonākot Tomskā, Harijs un jaunākā māsa Līga tikuši ievietoti slimnīcā, jo bija smagi saslimuši. Māsa izveseļojusies ātrāk un atgriezusies ģimenē, bet mazais Harijs vēl turpināja ārstēties trīs mēnešus. “Es slimnīcā tā biju pieradis pie medmāsas, ka vairs neesot gribējis mammai klēpī sēdēt. Slimnīcā mani bija pārkrustījuši citā vārdā – par Mišeņku,” smaida Harijs. Viņš piebilst, ka mamma bijusi ļoti pateicīga turienes mediķiem par bērnu ārstēšanu. Ar medmāsu, kura auklējusi mazo Hariju, pat iedraudzējusies un šad tad braukusi pie viņas ciemos.
Neparasti ir tas, kas atmiņas par Sibīrijā pavadītajiem bērnības gadiem Harijam ir saulainas.
Vecāki tur bijuši lielā cieņā, ko izpelnījušies strādīguma un pašiniciatīvas dēļ. Viņi ne tikai izpildījuši, bet pat pārpildījuši uzliktās normas, piemēram, zāles pļaušanā lopiņiem. Harijs atceras, ka pļaušana notikusi bērzu birzīs, kur zāle bijusi mīksta. Bērni, kamēr vecāki pļāva, tajā zālē lasījuši un ēduši meža zemenes. Vietējie brīnījušies par to, kā Āboliņi prasmīgi rīkojas ar izkapti. Harija tēvs vēlāk mācījis ļaudis savā un kaimiņu sādžās, kā izkapts iesienama, asināma un kā ar to pareizi jāpļauj. Tēvs Sibīrijā vietējos iedzīvotājus pārsteidzis ar vispusīgām zināšanām un prasmēm arī celtniecībā un lauku darbu plānošanā, izmantojot tehniku. “Tā mans paps kļuva par brigadieri,” stāsta Harijs. Bet viņa mamma kopusi vistas. Vēl tagad Harijam acu priekšā stāv sēta no garām koka kārtīm, kas iežogoja fermu, un viņš atceras arī, kā garšoja rozīņu sausiņi, ar kuriem mamma barojusi vistas un pa kādam sausiņam devusi apēst arī bērniem. Arī mājās vecāki čakli strādājuši. Tēvs kļuvis par biškopi, izlicis stropus un mācījis arī citiem, kā pie medus tikt. “No vienas bišu saimes tēvs ieguva divas kannas medus. Daba Sibīrijā bija dāsna.”
Harijs piemin, kā Sibīrijā ciedru eglē kāpis, kā kopā ar māsām mellenēs gājis, kā paprovējis iebrist šaušalīgā purvā pēc dzērvenēm. Vecākā māsa Ausma kopā ar draudzenēm reiz apmaldījusies mežā ogojot. Visa sādža tikusi sacelta kājās, cilvēki gājuši bērnus meklēt, kuri naktī atrasti tuvējā apdzīvotajā vietā. Harijam taiga palikusi atmiņā kā vilinoša, bet viltīga stihija. Nemūžam viņš neaizmirsīs, kā turpat netālu no sādžas pārbriduši upīti un pilnām saujām viņš un citi bērni ēduši savvaļas upenes, kad pēkšņi izdzirdējuši rūcienu un tad ieraudzījuši arī brūno lāci, kas bija pacēlies pakaļkājās. No zvēra viņus šķīra vien kādi 100 metri. Ķepainis Harijam licies milzīgs un briesmīgs. “Es toreiz biju kādus sešus gadus vecs. Mana vecākā māsa Ausma iebļāvās: “Lācis! Mūkam!” Vienā rāvienā mēs ņēmām kājas pār preciem un bijām pāri upei atpakaļ sādžā,” stāsta Harijs. Licies, ka lācis dzenas pakaļ. Tik lielas bailes bijušas pēc dzirdētā rēciena. Sibīrijā Harijs arī guva pirmās prasmes makšķerēšanā. “Vēl skolā nebiju gājis, kad jau sāku zvejot zivis,” viņš lepojas.

Mājup – paša nopelnītā
uzvalkā
Harijs atceras, kā izkāpa no vilciena Pļaviņās, atgriežoties Latvijā pēc izsūtījuma gadiem Sibīrijā.
Tas noticis trīs gadus pēc PSRS diktatora Josifa Staļina nāves 1953.gadā. “Ilgi nedomājām, braucām mājās, kaut vietējie mūs negribēja projām laist. Patiešām raudāja,” atceras Harijs.
Bijis septembris. Pļaviņu stacijā tēvs saticis pazīstamu dzelzceļnieku, kurš Hariju izvizinājis lokomotīvē. Kad viņš, puišelis, gribējis uzrāpties kokā pēc āboliem, tēvs saķēris Hariju aiz piedurknes un sabāris: “Kur tu iesi? Te tev nav Sibīrija! Te tā nedrīkst darīt.”
Mājās, Latvijā, Harijs atgriezies vadmalas uzvalkā ģērbies. To viņš bija sev sapelnījis pats, Sibīrijā mellenes lasīdams. Piepalīdzējusi arī māsa Ausma, kura Krievijā bija gājusi 15 kilometrus līdz Tomskai, lai tur pārdotu ogas. Par melleņu naudu brālītim nopirkts uzvalks, kuru Harijs Latvijā nēsājis no 1. līdz pat 4.klasei, kad jau piedurknes un staras bijušas par īsām. “Mamma pēc tam to atdeva citai ģimenei, lai bērni valkā. Viņa teica, ka mans uzvalks nebūs noplēšamas. Patiešām! Nebija ne piedurknes nodilušas, ne bikses saplēstas, blēņas darot,” smej Harijs.
Ģimene ātri vien atkal jau ķērusies pie darba un cītīgi strādājusi – tagad jau Latvijā. Tētis bijis nodarbināts meliorācijā. Bijis jāpļauj un jāstiprina grāvji, rullējot velēnas. Harijs vasaras brīvlaikos gājis viņam palīgā. Tēvs strādājis arī celtniecībā un arī bērni tur bijuši palīgi. Mamma strādājusi kolhozā, kopusi aitas un teļus. Bērni palīdzējuši, visi pēc kārtas savu reizi iedami ganos. Harijs atceras, kā kopīgiem spēkiem arī uzcēluši ģimenes māju Lubānā. Rūpēties citam par citu – šo ieradumu viņš un māsas nav zaudējuši nekad. Radniecības saites ir ciešas visu mūžu. Šobaltdien Harijs vasarās ogo kopā ar vienu vai otru māsu, sapelna naudu un tā palīdz viņām risināt finansiālās problēmas. Viņu interesē bērnu un mazbērnu dzīve, vienmēr gaida viņus ciemos. ◆

fakti

◆ Gulbenietis Harijs Āboliņš ir dzimis 1948.gada 19.martā Jaungulbenes slimnīcā. Vecākiem Millijai un Osvaldam Harijs bija vienīgais dēls. Taču Harijam ir arī vecākās māsas Biruta (mirusi bērnībā) un Ausma, kā arī jaunākā māsa Līga. Ģimenes māju vieta bijusi Daukstu pagastā.

◆ Kopā ar ģimeni Harijs 1949.gadā tika izsūtīts uz Sibīriju, Golovņino ciematu Tomskas apgabalā. Latvijā atgriezās 1956.gadā. Likteņa ironija – vēlreiz Sibīrijā aiz Baikāla viņš uz neilgu laiku atgriezās, dienot Padomju Armijā.

◆ Šobrīd ir pensionārs, bet līdz tam visu mūžu strādājis par atslēdznieku un metinātāju, pēdējā darbavieta – SIA “Jumis”.

◆ Ir tētis nu jau pieaugušajiem bērniem – Kristīnei, Robertam, Ilonai, kā arī vectēvs septiņiem mazbērniem.

◆ Hobiji: sporta soļošana, ar kuru cītīgi nodarbojas jau septiņus gadus, ir Latvijas čempions savā vecuma grupā; vasarā un rudenī – ogošana pārdošanai (rekords - 80 kilogrami melleņu dienā).

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Populārs sportists - Sibīrijas bērns

Kategorijas